Man kā militārajam fotogrāfam bija svarīgi to pašam redzēt ar savām acīm un šīs kara liecības iemūžināt arī fotogrāfijās, tā par neseno vizīti Ukrainā “Sargs.lv” saka štāba virsseržants Gatis Indrēvics, kurš ikdienā ir Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta kaujas audiovizuālās grupas jeb Kaujas kameras (Combat Camera) fotogrāfs un video operators. Viņš uz Ukrainu devās kopā ar vēl dažiem karavīriem un arī Aizsardzības ministrijas (AM) vecāko ekspertu starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmāru Pļaviņu. Viņi nebrauca tukšām rokām, jo Austrumukrainas iedzīvotājiem un karavīriem tika nogādāta arī kārtējā Latvijas sarūpētā palīdzības krava ar nepieciešamākajām lietām.
Izpostītās pilsētas un kultūras mantojums
Gatis stāsta, ka Austrumukraina, kuru nesen apmeklējis, salīdzinot ar valsts centrālo daļu un galvaspilsētu Kijevu, ir ļoti izpostīta – daudzi ciemati ir neapdzīvoti, jo principā visas mājas pēc krievu uzbrukumiem ir nopostītas drupās.
“Krievi iepriekš bieži skandinājuši, ka viņi ar ukraiņiem ir pareizticīgās ticības brāļi, taču tagad var lieliski redzēt, kāda tad ir tā brālība. Gan baznīcas, gan klosteri ir iznīcināti, tāpat arī kultūrvēsturiskās vērtības. Var redzēt, ka Ukrainā turpinās gadsimtiem ilgi iesāktā Krievijas tradīcija – iekarot zemi, iznīcināt tās kultūru, vēsturi un nacionālo identitāti,” viņš saka.
G. Indrēvics atzīst, ka jau kopš Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā un Krimas okupācijas 2014. gadā daudz ar biedriem un kolēģiem diskutējis par karu Ukrainā, tāpēc viņam kā fotogrāfam vēl jo svarīgāk ir redzēt šos kara postījumus arī caur foto objektīvu.
Līdz ar to jau kopš 2014. gada iepriekš zināmajām kaujas vidēm – gaiss, jūra un sauszeme – pievienojusies arī ceturtā – virtuālā vide. Kaujas kameras fotogrāfi savā ziņā ir kļuvuši par šīs virtuālās kaujas vides karavīriem, jo ar savu darbu fotogrāfiju un video materiālu veidolā viņi var pārējiem parādīt, kas notiek tur, kur civiliedzīvotājiem nav iespējas fiziski būt klāt – militārajās mācībās poligonos, kaujas izdzīvošanas kursā mežā un, jā, arī vietās, kur notiek reāla kara darbība.
Gatis uz pasauli caur fotokameras objektīvu sāka skatīties 2005. gadā, dienot Irākā, kad tapa daudzas foto liecības no tā laika misijas un uzdevumiem. Vēlāk, jau dienot Afganistānā, interese par militāro fotogrāfiju tikai pieauga, tāpēc fotokamera kopā ar ieroci vienmēr bijusi viņam līdzi.
Ukraiņu taktika – ar asinīm “rakstīta”
Uzturoties Ukrainā, Latvijas bruņoto spēku delegācija tikusies gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan karavīriem, un Gatis vēlreiz pārliecinājies par viņu neizsīkstošo cīņas sparu un ticību uzvarai. Viņš uzsver – šobrīd ukraiņi ar savu pretošanos krievu okupantiem “raksta” šī gadsimta jauno militāro taktiku, diemžēl – ar savām asinīm. “Tiekoties ar karavīriem, pamanīju, ka viņi nesūdzas, bet gan saka paldies par palīdzību un ir gatavi cīnīties līdz uzvarai,” stāsta Gatis.
Diemžēl nu jau vairāk nekā gadu ilgais Krievijas sāktais karš pret Ukrainu prasījis daudzas civiliedzīvotāju un karavīru dzīvības, arī gados jaunu, kuriem visa dzīve vēl bija priekšā. Īpaši skaudra apziņa par šo bijusi plašajās ukraiņu karavīru apbedīšanas vietās, kur kapakmenī redzams, cik jauni karavīri ir atdevuši savu dzīvību par dzimtenes brīvību. Viņš neslēpj - to redzot, bijis grūti valdīt asaras, jo tas viss esot ļoti personiski.
Arī viņš pats kopā ar biedriem nakti pavadījis bumbu patvertnē, jo gaisa trauksme brīdinājusi par iespējamajām briesmām. Skaudri, bet civiliedzīvotāji pie šīs realitātes jau mazliet pieraduši, drīzāk – pielāgojušies. Katrs dara savu darbu, dodas savās ikdienas gaitās, cerībā, ka krievu raidītā raķete tās nepārtrauks.
Aizsardzība – visas sabiedrības atbildība
Ukrainas teritorija ir milzīga, taču arī iedzīvotāji, kuri dzīvo, piemēram, tuvāk Polijas robežai un kara postījumus neredz ikdienā, atbalsta savas valsts armiju un tic uzvarai.
“To es gribētu atnest arī uz Latviju. Armija nevar pilnvērtīgi darboties bez iedzīvotāju atbalstu un otrādi. Ukrainas gadījums pierāda - ja abi šie elementi viens otru atbalsta, tad arī ir iespējams aizsargāt savu valsti,” pauž Gatis. Viņš arī neslēpj savu sašutumu par dažu labu Latvijas iedzīvotāju pretestību jaunieviestajam valsts aizsardzības dienestam (VAD) un tā nepieciešamības apšaubīšanu.
Štāba virsseržants Gatis Indrēvics NBS dien vairāk nekā 20 gadus, un savulaik piedalījies arī trijās NATO vadītajās starptautiskajās operācijās Irākā un divreiz Afganistānā. Pašreizējā dienesta vieta Gatim ir Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta kaujas audiovizuālā grupa jeb Kaujas kamera (Combat Camera), kurā viņš dien kopā ar kolēģi seržantu Ēriku Kukuti. Abi ir fotogrāfi un video operatori un atzīst - Kaujas kameras karavīri ir kā tilts ne tikai starp NBS, bet arī starp pasaules “karstajiem punktiem” un sabiedrību.
Frontē noder viss
Uz jautājumu, kas ukraiņu karavīriem šobrīd visvairāk trūkst, Gatis saka, ka kara laikā jau nekad nebūs tā, ka visa pietiek, taču ukraiņi ir iemācījušies dalīties savā starpā – gan iedzīvotāji, gan karavīri.
“Ukrainā es redzēju, ka uz frontes līniju dodas viss, kas vien spēj kustēties un darboties. Sākot no 40 gadus veciem līdz pat mūsdienīgiem auto. Karo visi – gan lieli, gan mazi, gan jauni, gan veci,” viņš norāda.
Arī AM vecākais eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos Elmārs Pļaviņš atzīst, ka Ukrainai joprojām nepieciešama sabiedroto valstu, tostarp Latvijas palīdzība dažādos līmeņos. Viņš pats uz Ukrainu dodas regulāri, jo palīdz organizēt Latvijā saziedoto un sagādātu kravu nogādi galamērķī Ukrainā, lai pārliecinātos, ka humānā palīdzība nonāk tur, kur visvairāk nepieciešams. Tāpat viņš saziņā ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem, viņu kapelāniem apzina tās vajadzības, ko Latvijas iedzīvotāji, uzņēmēji un valsts iestādes var palīdzēt viņiem sagādāt nākotnē.
Viņš atklāj, ka šī brauciena laikā netālu no viņiem noticis sprādziens, tāpēc tajā brīdī bijis svarīgi darīt visu, lai ātri pamestu notikuma vietu, neapdraudot sevi un citus. “Man jau pierasts, ka, aizbraucot uz Ukrainu, es vairāk guļu pagrabos nekā gultā,” saka E. Pļaviņš.
Šajā vizītē Latvijas delegācija tikusies ar dažādām Ukrainas armijas vienībām, kas karo priekšējās līnijās. Karavīri ir ļoti motivēti, bet noguruši, jo daudzi no viņiem nav pametuši karadarbības zonu pat 8 mēnešus. Visu šo laiku viņi nav redzējuši arī savas ģimenes. Elmārs atzīst – katrs šāds brauciens ir emocionāls un fiziski noslogots, bet tas ir tikai īss laiks, savukārt ukraiņiem tā ir ikdiena.
Tāpat svarīgi ir uzturēt regulāru komunikāciju ar ukraiņu karavīriem, viņu Kapelānu dienestu, vienību komandieriem, lai pēc tam viņi gribētu dalīties savā skarbajā pieredzē ar Latvijas bruņotajiem spēkiem. Tikai caur šādu pieredzi ir labāk saprast reālo kara situāciju un tā ietekmi.