NATO dalībvalstu vidū pastāv vienota izpratne par nepieciešamību kopīgi stāties pretī Krievijas radītajiem draudiem, tomēr militārās stratēģijas attīstība un valstu spēja palielināt militāros tēriņus ir bijusi lēna. Eksperti 20. oktobrī notikušajā "Rīgas konferences 2023" diskusijā "Aizsargājot NATO robežas: militārā stratēģija gaisa un zemes aizsardzībai" vienprātīgi uzsvēra, ka sabiedrotajiem ir atlicis pavisam maz laika, lai palielinātu aizsardzības industrijas spējas un kopējos militāros tēriņus.
Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds atgādināja, ka pēdējos NATO samitos Madridē un Viļņā ir novērota veiksmīga pielāgošanās draudu uztverei, ko veicināja Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā.
Viļņas samits iezīmēja būtisku pavērsienu NATO aizsardzības politikas attīstībā, apstiprinot jaunus aizsardzības plānus Baltijas valstīm. Tagad alianse plāno katras dalībvalsts teritorijas aizsardzību no “pirmā centimetra”. Tāpat arī Somijas un gaidāmā Zviedrijas pievienošanās NATO ir būtiski stiprinājusi Baltijas jūras reģiona drošību pret Krievijas iespējamajiem draudiem. Visbeidzot, valstu apņemšanās novirzīt 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) aizsardzībai ir publiski solījumi, kas būs jāpilda.
Tomēr, kā norāda A. Sprūds, visu plānu īstenošanu vienmēr ietekmē plašākas problēmas, tostarp Rietumvalstu politiskās gribas trūkums atvēlēt 2% no IKP to aizsardzības izdevumiem.
Slovēnijas bijušais aizsardzības ministrs, pašreizējais Nacionālās asamblejas loceklis Matejs Tonins atbalsta A. Sprūda viedokli, skaidrojot, ka sākotnēji bija grūtības Slovēnijas iedzīvotājiem izprast, kādēļ ir nepieciešams sūtīt slovēņu karavīrus uz Latviju. Slovēnijas ģeogrāfiskais novietojums starp draudzīgām Eiropas valstīm ļauj tai justies droši un nerada apdraudējuma sajūtu no Krievijas puses.
Lai gan šobrīd Slovēnijā pastāv absolūta vienprātība par nepieciešamību solidarizēties ar Baltijas valstīm, tomēr M. Tonins atzīst, ka Slovēnija bijusi neveiksmīga aizsardzības tēriņu palielināšanā. Daudzi politiķi apzinās, cik sarežģīti ir pārliecināt vēlētājus šajā jautājumā. Pašreizējā politiskā realitāte liecina, ka Slovēnija sasniegs 2% no IKP tās aizsardzības tēriņiem krietni pēc 2024. gada.
M. Tonins pauž satraukumu par to, ka Eiropa vienatnē nespētu aizstāvēties pret Krievijas pilna mēroga iebrukumu, ja nesaņemtu palīdzību no ASV. Viņaprāt, tas norāda uz Eiropas NATO dalībvalstu bezatbildību, pilnībā paļaujoties uz ASV drošības garantijām, vienlaikus nedomājot par pašu militāro spēju attīstību. Slovēnijas bijušais aizsardzības ministrs uzsver, ka vienīgais risinājums šobrīd ir darīt vairāk un investēt pašu aizsardzības spējās.
Savukārt bijušais Apvienotās Karalistes aizsardzības ministrs, pašreizējais parlamenta loceklis Bens Volless norādīja, ka Lielbritānijas gadījumā Krievijas draudu uztvere jau vēsturiski bijusi salīdzinoši pašsaprotama, jo Eiropas drošība tiek sasaistīta ar Apvienotās Karalistes drošību. Turklāt Lielbritānijai ir dziļa saikne ar Baltijas valstīm un tās 150 gadus veco partneri Poliju.
B. Volless atzīst, ka pašreizējais izaicinājums ir ieviest NATO dalībvalstu plānus praksē un paveikt kopš 2014. gada iekavētos mājasdarbus, tostarp papildināt bruņojuma rezerves un nodot bruņoto spēku vienības NATO rīcībā. Uzdevums ir apliecināt Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam, ka Eiropas valstis ir gatavas aizsargāt NATO teritoriju un vēlas apbruņot sevi.
Vienlaikus Eiropā ir valstis, kuras ilgtermiņā nenodrošinās 2% no IKP aizsardzības nozarei. B. Vollesa ieskatā šis dalībvalstu mērķis netiks sasniegts arī līdz 2030. gadam, jo novērojams, ka starp lielākajām dalībvalstīm ir tādas, kuras vēlas atkāpties no šīm saistībām.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir apliecinājis, ka bruņotajiem spēkiem ir ne tikai jāspēj savstarpēji sadarboties, bet arī kombinēti pielietot dažāda veida bruņojumu. Redzams, ka Krievijai ar to neveicas, savukārt Ukrainai ir grūtības to panākt plašāku spēku ietvaros, tas izdodas vienīgi mazāku vienību līmenī, noradīja B. Volless.
Šajā kontekstā Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs ierosināja, ka Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem būtu jāīsteno Baltijas līmeņa plaša mēroga reģionālās mācības, kas varētu notikt reizi divos gados. Ņemot vērā, ka Baltijas reģions gan sabiedroto, gan potenciālā pretinieka militārajos aprēķinos tiek uztverts kā vienots veselums, H. Pevkura ieskatā nepietiek ar katras Baltijas valsts individuālajām bruņoto spēku mācībām Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Igaunijas aizsardzības ministrs uzsvēra, ka Baltijas valstīm, veidojot vienotu aizsardzības un atturēšanas politiku pret Krieviju, ir nepieciešams ieviest arī ieroču standartizāciju, turpinot kopīgu ieroču sistēmu iegādi. Lai gan NATO dalībvalstu vidū pastāv ieroču sistēmu un munīciju standarti, H. Pevkurs norāda, ka joprojām sabiedroto spēkos mēdz būt situācijas, kad tiek pielietotas dažādas ieroču sistēmas, kurās nevar izmantot identisku munīciju.
Viņš arī norādīja, ka nevajadzētu nošķirt Baltijas valstu nacionālos aizsardzības plānus no kopējiem alianses aizsardzības plāniem, jo tie ir vienoti un tie paredz, ka kara gadījumā “krievu armija netiek ielaista reģionā”.
20. un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinās ārpolitikas un drošības forums "Rīgas konference 2023". Seko diskusijām tiešraidē portālā "Sargs.lv".
