“Šobrīd jums jādara viss, lai karš nenonāktu jūsu zemē,” tā intervijā portālam “Sargs.lv” saka Ukrainas bruņoto spēku kapelāns leitnants Vladimirs Streļcovs. Viņš 2014. gadā pārdzīvoja pirmo prokremlisko teroristu iebrukumu savā dzimtajā pilsētā Slovjanskā, kur pieredzēja tā sauktās “krievu pasaules” sākotnējās zvērības. Tagad viņšplecu pie pleca ar Ukrainas karavīriem jau trešo gadu aizstāv savu valsti pilna mēroga karā pret Krieviju, dienot pašā smagākajā kauju epicentrā – Ukrainas austrumos. Leitnants V. Streļcovs atzīst, lai gan Ukrainas sabiedrība ir nogurusi no kara, cilvēki skaidri apzinās, ka viņu valsti neviens cits izņemot viņus pašus pret iebrucējiem nesargās. Tāpēc, lai arī daudz kritizēta, Ukrainas bruņoto spēku personāla atjaunošana ir sākusies un notiek pēc plāna.
Kā šādos apstākļos motivēt karavīrus iet kaujā, zinot, ka viņi no tās var neatgriezties, vai var pārnākt neglābjami sakropļoti, ko no agresora var sagaidīt “krievu pasaules gaidītāji” - cilvēki, kuri par spīti acīmredzamajām iebrucēju zvērībām aizvien tic Kremļa propagandai, ignorējot objektīvos faktus, un ko darīt Latvijas sabiedrībai, apzinoties, ka draudi no Krievijas ir arī visām trim Baltijas valstīm, par to sarunā ar leitnantu V. Streļcovu.
Var teikt, ka jau desmito gadu Ukrainā norit karš ar Krieviju, bet no pilna mēroga iebrukuma sākuma rit trešais gads. Kā jūs raugāties uz Ukrainas sabiedrību – kas ir mainījies tās iekšienē? Kara sākumā daudz tika runāts par to, ka Ukrainā ir liela krievvalodīgo kopiena – vai šie cilvēki ir sākuši domāt citādāk?
Pats esmu no Ukrainas austrumiem, no Doņeckas apgabala. Jūsu uzdotais jautājums ir ļoti sarežģīts, jo runa nav par viena gada notikumiem. Kad ierados Latvijā, ieraudzīju šeit tās pašas problēmas, kādas ir Ukrainā. Pastāv atsevišķi reģioni, kuros dominē pietuvināšanās Krievijai. Mēs, dzīvojošie Doņeckas un Luhanskas apgabalos, bijām tuvāk Krievijai un domājam, ka viņi ir mūsu brāļi. Ja pirms 2014. gada jūs jautātu, vai krievi ir brāļu tauta, visi, ieskaitot mani, atbildētu - jā tā ir mūsu brāļu tauta. Taču pēc Krimas aneksijas mēs sapratām, ka nekādu brālīgu saišu starp mums nav.
Un nekad nav bijis…
Un nav bijis! Ziniet, kas mani pārsteidza? Reiz klausījos vienu no jūsu TV korespondentiem, un kad mēs runājām par Ukrainu un Latviju, es pamanīju vienu atšķirību mūsu starpā. Jūs padomju periodam lietojiet apzīmējumu "okupācija", bet mēs uzskatījām, ka esam kopā ar brāļu tautām. Tas ir ļoti svarīgi mūsu pašu mentālajai izpratnei. Šodien mēs esam okupēti, vai brāļu tauta ir ienākusi mūsu zemē? Mēs uzskatām, ka notiekošais karš ir mūsu valsts okupācija.
Kā jūs vērtējat patriotisma līmeni Ukrainas sabiedrībā? Mēs zinām, ka Ukrainas armijai ir nepieciešami jauniesauktie, un šis jautājums mobilizācijas kontekstā bija visai satraucošs Ukrainas sabiedrībā, vismaz no Latvijas raugoties. Kā ir šobrīd – vai cilvēki piesakās dienēt armijā vai tomēr meklē ceļus, kā izvairīties no dienesta?
Mēs varam runāt atklāti?
Protams!
Es domāju, ka 99,9% cilvēku mūsu valstī ir patrioti. Pašreizējā mobilizācija ir iezīmējusi problēmu. Katrs cilvēks, kuru šodien iesauc armijā, skatās televizoru, dzird informāciju un saprot, ka šodien mēs karojam par savu neatkarību, lai cik skarbi tas neizklausītos, paši ar saviem spēkiem. Mēs sakām, ka mums ir vajadzīgi lādiņi…
Bet tos nedod tik, cik nepieciešams…
Jā, mums saka, atvainojiet, mēs esam iepirkuši lādiņus, taču tie nav kvalitatīvi, mēs tos savedīsim kārtībā. Mēs sakām – dodiet mums lidmašīnas, noslēdziet mums gaisa telpu, un jūs sakāt – mēs to izdarīsim, tikai pagaidiet līdz 2026. vai kuram tur gadam.
Un daudzi puiši, kuri dodas karā, saprot, ka šodien mēs karosim ar agresoru, kuram ir skaitliskais pārsvars, varbūt ne profesionālismā, bet tīri skaitliski. Tāpēc mums ir ļoti grūti. Un katrs cilvēks, kuru šodien iesauc armijā, saprot, ka mums nepietiek ieroču un atbalsta no mūsu partneriem un draugiem. Jā, Rietumvalstis ļoti daudz palīdz, taču tas nav viss, kas mums vajadzīgs.
Tādējādi cilvēkiem izstrādājas vēlme palikt dzīviem. Viņi grib veidot ģimeni, uzturēt tuviniekus, audzināt bērnus… Jebkuram normālam cilvēkam ir izstrādājas iekšējais jautājums - domāt, kam esmu kaut ko parādā? Šobrīd - savai ģimenei. Bet vai mēs šobrīd esam parādā NATO? Lai jūs - rietumos dzīvojošie saprastu, šodien mēs aizsargājam NATO!
Latvija to ļoti labi saprot.
Es nerunāju par latviešiem. Mēs zinām, ka jūs esat īsti draugi, kuri bija ar mums no paša sākuma. Kopš 2014. gada man ir cieša saikne ar latviešu kapelāniem, un zinu, ka jūs mūs mīlat, vienmēr atbalstāt un rūpējaties par mums. Taču, atbildot uz jūsu jautājumu, atkārtošu – ar patriotismu vien karu nav iespējams uzvarēt. Uzvara karā ir komplekss pasākums. Ir jābūt labi apbruņotam, karavīriem jābūt kaujas garam, sabiedrības atbalstam un, to es saku kā kapelāns - arī visas pasaules lūgšanām.
Saprotu, ka cilvēki Ukrainā ļoti daudz skatās video no frontes un apzinās, ka viņi var mirt, vai gūt traumas, ar kurām būs ļoti grūti dzīvot visu atlikušo mūžu. Kā ir iespējams pārvarēt šo normālam cilvēkam tik raksturīgo dabisko pretestību un bailes no kara? Kā jums tas izdodas? Es to jautāju, jo arī Latvijā notiek diskusijas par to, ko sabiedrība darīs, ja Krievija uzbruks Latvijai. Daidzi cilvēki atbild – ja kaut kas notiks, mēs iesim karot, bet netrūkst arī tādu, kas saka – mēs labāk bēgsim uz Eiropu.
Nezinu, vai drīkst jokot…
Drīkstat, jo mēs dzīvojam brīvā valstī.
Ukrainā mēs lietojam tādu vārdu kā “vālēt” (“валить” – no krievu val.). Kad civiliedzīvotāji runā par to, ko darīt, un izskan, ka mēs “vālēsim”. Rodas jautājums – uz kurieni?
Uz Poliju…
Tā ir viena no šī vārda nozīmēm. Bet, ja šo terminu izmanto karavīri, tad viņi jautā nevis - kur mēs “bliezīsim”, bet ko mēs “npbliezīsim”?
Protams, ikviens cilvēks saprot, ka viņš karā var tikt ievainots, var iet bojā… Kam tādam nevar sagatavoties. Lai ko tu sev nemēģinātu ieskaidrot, lai kādi psihologi pie tā nestrādātu, neviens cilvēks, neviens karavīrs nespēj sevi sagatavot nāvei vai ievainojumiem. Viņš motivē sevi uzdevuma izpildīšanai, viņš grib izdzīvot, taču, ja reiz ir noticis, tas, kas nu ir noticis, viņam sākas jauns dzīves posms, kuram viņš nav iepriekš gatavojies, taču ir spiests to pieņemt. Viņš sāk dzīvi no jauna. Dažiem tas izdodas, citam neizdodas. Tāpēc te ir ļoti svarīgs, ģimenes atbalsts. Bērni – tas ir ļoti svarīgi. Tā ir vislabākā rehabilitācija, lai karavīrs, kurš guvis ievainojumu, atgrieztos dzīvē.
Saprotu, ka kapelānu dienestam Ukrainā ir svarīgs uzdevums atrast motivāciju tālākajai cīņai pašiem un dot to pēcāk karavīriem. Kāda ir jūsu recepte, ņemot vērā visu iepriekš uzskaitīto. Ko jūs ieteiktu, lai karavīriem sniegtu pēc iespējas spēcīgāku motivāciju, tostarp, ko jūs ieteiktu mums, nonākot šādā situācijā?
Pirmkārt, es jums nekādā ziņā nenovēlu nonākt šādā situācijā. Jums ir jāizdara viss, lai tas nenotiktu.
Mēs esam reālisti un paturam prātā, ka pēc dažiem gadiem šāda situācija tomēr var būt iespējama.
Karavīri, ar kuriem es dienu kopā, zina, ka esmu viņiem vienmēr blakus. Neatkarīgi no tā, cik sarežģītā situācijā viņi atrodas, mans uzdevums ir būt viņiem līdzās, un viņu motivācija izriet no tā, ka, ja es ko saku, viņi to uzklausa no cilvēka, kuram uzticas.
Brīdī, kad triecienbrigādei ir uzdevums ieņemt noteiktu pozīciju un pirms uzdevuma ir skaidri zināms, ka daļa no karavīriem no kaujas neatgriezīsies, viss ko es viņiem varu pateikt ir tikai tas, ka varam kopā lūgt Dievu, lai visi paliktu sveiki un veseli. Nav noteiktas receptes, kā var motivēt karavīru izpildīt uzdevumu – viņš vienkārši zina, ka viņam ir uzticēts uzdevums, kas ir jāizpilda, jo mūsu zemē ir iebrucis ienaidnieks. Citas motivācijas ukraiņu karavīram nav. Karavīrs saprot, ka šodien viņam nākas aizsargāt savu zemi.
Dažkārt, kad mūsu karavīri dodas aizsargāt mūsu zemi, es viņiem saku – mūsu kungs Jēzus Kristus uzņēmās uz sevi visu cilvēces vainu un mira visu pārējo cilvēku vārdā. Arī jūs šodien uzņematies šo pašu atbildību – tieši tāpat kā to darīja Jēzus Kristus. Jūs dodaties nāvē, varbūt pat skaidri nezinot, par kuru no Ukrainas sabiedrības locekļu dzīvības aizsardzību kritīsiet. Varbūt tā būs kāda vecmāmiņa, kas negrib pamest savu ciematu un, iespējams, pat tajā gaida krievus. Neatkarīgi no šīs vecmāmiņas pārliecības, ukraiņu karavīrs dodas aizsargāt arī viņu. Tālab es vienmēr motivēju savus puišus – zēni, mēs tāpat kā mūsu kungs Jēzus Kristus ejam aizsargāt savu zemi, pat nezinot, kuru no cilvēkiem mēs aizsargājam. Pašsaprotami, ka visi, kas tur dienē Ukrainas bruņotajos spēkos, aizsargā savu zemi. Individuālā līmenī karavīru motivācija ir viena – izpildīt savu uzdevumu un palikt dzīviem, taču galvenais – izpildīt uzdevumu.
Latvijā ir tāda pati problēma kā Ukrainā – arī mums diemžēl netrūkst “krievu pasaules” gaidītāju. Ko jūs viņiem sacītu? Kāda ir “krievu pasaule”?
Vajag vienkārši atvērt “YouTube” un paskatīties video no Mariupoles, no Popasnes, Bahmutas, Soledaras, Časivjaras, šobrīd Harkivas virziena… Vienkārši paskatīties! Nevajag pat klausīties audio, tikai paskatīties un saprast, kas viņus sagaidīs. Latvijā ir zināms reģions, kur šādu cilvēku ir dauzd…
Arī Rīgā tādu pietiek…
Jā, arī Rīgā pietiek cilvēku, kuri domā, ka atnāks krievi un viss būs kārtībā. Taču šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka brīdī, kad krievi atnāks, viņi iznīcinās absolūti visu savā ceļā.
Esmu pārliecināts, ka jūs karavīri aizsargāsiet katru zemes pleķīti. Krievi jums neko nevarēs izdarīt, jo jums būs pavisam cita morāle. Tāpēc viņi darīs tieši to pašu, ko pie mums - sāks iznīcināt visu dzīvo savā ceļā. Slaucīs no zemes nost jūsu pilsētas - tieši tāpat kā viņi tagad dara pie mums. Neviens okupants neskatīsies, kas dzīvo mājā, ko tie sagraus! Neviens nepētīs, vai tur ir kāda vecenīte, vai tajā dzīvo etniskie krievi - tā sauktie “gaidītāji” (“ждун” – no ukr. val.) – viņi vienkārši nogalinās visus savā ceļā.
Tomēr šī [gaidītāju] sabiedrības daļa aizvien tic, ka krievi savējos neaiztiks un nogalinās tikai tos, kuri pretosies…
Es teikšu tā – krievus viņi varbūt arī neaiztiks, taču iznīcinās visu, kas būs viņu ceļā. Bet viņiem ceļā pagadīsies arī tie paši cilvēki, kuri te gaida krievus. Ja viņi [gaidītāji] domā, ka viņus karš neskars, ka viņu mājas paliks veselas, arī viņiem ir jāsaprot, ka viss, kas šiem cilvēkiem ir un reiz ir bijis dārgs, tiks iznīcināts.
Vēlreiz atkārtošu – lai šie cilvēki vienkārši paskatās video no Mariupoles, bez absolūti jebkāda teksta vai komentāriem! Lai paskatās tikai bildes no pilsētām, kurās krievus gaidīja un kuras viņi “atbrīvoja”!
Savulaik viņus šādi gaidīja gan Luhanskas, gan Doneckas apgabalā. Varbūt tas skan skarbi, bet arī jums Latvijā šodien ir tādi paši reģioni kā Luhanskas un Doneckas apgabals. Nevaru iepriecināt. Arī šos cilvēkus sagaida tas pats, kas šodien mūsu cilvēkus Donbasā. Pirmās, kas tiks nopostītas, būs tieši šīs apdzīvotās vietas, jo krievi dosies turp, domājot, ka tiks sagaidīti ar karogiem un ziediem, bet, kad sajutīs pretestību, iznīcinās visu, kas būs ceļā, un pirmās būs jūsu pilsētas Krievijas pierobežā.
Kāds liktenis Ukrainā bija krievu kolaborantiem? Jāpieņem, ka arī mums kara gadījumā tādi var atrasties. Kāda ir kolaboranta dzīve okupācijā? Vai kolaborants nav vienreiz lietojams izejmateriāls?
Jums drīz būs vēlēšanas.
Jā.
Un mēs visi zinām, kuras partijas atbalsta Krieviju.
Diemžēl jā.
Manā skatījumā tas ir vienkārši – visi, kas atbalsta Krieviju, ir uzskatāmi par kolaborantiem. Mums bija tieši tas pats. Bija tās pašas partijas, kas strādāja Krievijas interesēs, pārstāvēja krieviskās intereses. Un šis karš sākās lielā mērā tieši šo kolaborantu dēļ, kuri sēdēja Augstākajā Radā un citviet. Tā pati Maskavas patriarhāta baznīca ir kolaboranti, kuriem ir ietekme uz sabiedrību, jo īpaši uz vecāko paaudzi, kas aizvien cer, ka te viss būs tāpat kā padomju laikā.
Diemžēl kolaboranti ir un būs. Mūsu uzdevums ir nepieļaut viņu ietekmi uz sabiedrību.
Tas ir viens uzdevums. Maz ticams, ka kāds no potenciālajiem kolaborantiem lasīs šo interviju, tomēr - kas sagaida viņus personīgi?
Es jau teicu – ja viņi neies bojā kādā pilsētā, kuru krievi metīsies iznīcināt, tad sēdēs drupās kā bezpajumtnieki, jo viņu pilsēta un mājās būs iznīcināti. Iespējams, ka viņi vai aizbrauks uz Krieviju, visdrīzāk tiks nometināti Kamčatkā vai līdzīgā vietā. Tas ir viss, kas viņus sagaida. Iespējams, viņi spēs pārcelties uz ārzemēm un apmesties Vācijā, ASV, Lielbritānijā vai citur. Tur viņi atkal ar staigās ar Krievijas karogiem un turpinās klaigāt, cik viņiem grūta dzīve. Domāju, ka lielākā daļa no viņiem aizbēgs uz Eiropu, jo uz Krieviju viņi nerausies.
Jo zina, kas tur viņus sagaida…
Jā.
Pašā kara sākumā izplatīta parādība bija sazīmētie krustiņi [mērķu norādei]. Kāda ir sabiedrības loma diversantu atmaskošanā, kas sabiedrībai jāņem vērā un kā tā var palīdzēt armijai vai policijai? Kā iesaistīt sabiedrību cīņā pret diversantiem? Ko jūs ieteiktu mums Latvijā?
Es ieteiktu no viņiem atbrīvoties līdz kara sākumam. Kāpēc? Domāju, nav nekāds noslēpums, ka daudzi no viņiem jums ir zināmi, tāpat kā mēs šodien zinām, ka šie cilvēki sadarbojās ar Krieviju, atrodoties visos varas līmeņos, pilsētu domēs un citur. Un jūs to visu zināt. Bet, tā kā jūs esat civilizēta sabiedrība, jūs pieverat uz to acis un sakāt - ko gan mēs varam ar viņiem izdarīt?
Mēs nepieveram acis, mums ir likumi, un cīņā ar viņiem mums jāvadās pēc likuma burta.
Jā, kā pie mums saka - jūs vēl nevienam no viņiem neesat pāršāvuši kājām ceļus. Arī mēs esam civilizēta sabiedrība. Ukraina ir eiropeiska valsts. Nevis savu liberālo uzskatu dēļ, bet pēc sabiedrības domāšanas un apziņas līmeņa par to, kā mums ir jārīkojas šādā situācijā.
Ja paskatīsieties, kā gūstā tiek turēti krievu karavīri, salīdzinājumā ar ukraiņu karagūstekņiem Krievijā, jūs ieraudzīsiet milzu atšķirību. Pie mums regulāri ierodas Sarkanā krusta pārstāvji, pārbauda, kā mēs pret šiem cilvēkiem izturamies, vai viņi ir paēduši un tā tālāk. Bet Sarkanais krusts nebrauc un nepārbauda, kā mūsu puiši tiek turēti gūstā Krievijā. Kā jau es teicu – arī tur tiek pievērtas acis, jo tur vienkārši nevienu nelaiž iekšā. Mēs esam civilizēta sabiedrība. Jā, mēs zinām, kas šiem cilvēkiem ir galvās un ka dziļi sirdī viņi ir kolaboranti.
Mums jau sen sarunvalodā ir tāds vārds “gaidītājs” – cilvēks, kurš gaida krievus. Mēs zinām, ka viņš zīmēs krustus, darīs visu iespējamo. Taču civilizētā sabiedrībā šo cilvēku vaina ir tiesiski jāpierāda. Tāpēc mēs darām, kā esam mācīti, esam civilizēta sabiedrība, nevienu vēl neesam nošāvuši un pakāruši laukumā, tāpēc, ka viņš gaida “krievu pasauli” un zīmē krustus. Ir tiesībsargājošā sistēma, kas viņus identificē un atrod, tāpēc ir jāstrādā specdienestiem – jūsu un mūsu. Visiem ir jāstrādā uz vienotu mērķi, lai atrastu šos cilvēku un oficiāli sodītu, lai parādītu, ka mēs ar to cīnāmies.
Diemžēl karš turpinās, un laiku pa laikam no Krievijas politiķu puses izskan draudi par uzbrukumiem mazākām valstīm vai agresīva kodolretorika. Vai, jūsuprāt, Krievija šodien ir gatava uzbrukt vēl kādai valstij, vai arī tai pietiek darāmā Ukrainā?
Vai tad jūs nezināt? Viņi jau ir uzbrukuši NATO! Caur mums viņi jau ir uzbrukuši jums. Parādījuši, ko viņi darīs tālāk, un nav svarīgi – kodolieroči, jebkādi ieroči… Viņi tos visus var izmantot! Pie mums viņi izmanto visu, kas ir aizliegts, izņemot kodolieročus. Ja jūs domājat, kā viņus neizprovocēt – te es runāju par NATO, par kolektīvajiem Rietumiem – viņi jau sen jums visiem ir metuši izaicinājumu un smejas par jūsu bezdarbību. Mēs vēl pamēģināsim šo un vēl kaut ko... Mums ir smagi. Mēs cīnāmies, jo mums nav kur likties. Karš notiek mūsu zemē, taču vienlaikus mēs šodien aizstāvam arī NATO.
Jūs zināt, ka Latvija ir liels Ukrainas aizstāvis, tomēr – kā Latvijas sabiedrībai palīdzēt Ukrainai, kas jums šobrīd visvairāk vajadzīgs?
Mums ir vajadzīgas jūsu lūgšanas. Tas ir ļoti svarīgi, jo bez dievišķās iejaukšanās neiztikt. Es pats esmu no Slovjanskas – mūsu pilsētu 2014. gadā sagrāba separātisti, kopā ar [prokrievisko spēku komandieri Igoru] Girkinu un krieviem. Un es pilnīgi droši zinu, ka visa pasaule lūdzās par mums. Kādu rītu mēs pamodāmies un krievu spēku vairs nebija, jo bija ienākuši mūsu desantnieki un “tīrīja” pilsētu. Tā faktiski bija tukša. Mēs skaidri zinām, ka Dievs mūs pasargāja. Toreiz Ukrainas armiju mūs apsūdzēja, sak, jūs taču redzējāt šos spēkus, kas gāja iekšā Doneckā, kāpēc jūs pa viņiem nešāvāt? Tāpēc, ka mēs negribējām citu cilvēku nāvi, vismazāk par visu mēs gribējām, lai mirtu citi cilvēki, pat mūsu ienaidnieki. Mūsu uzdevums – lai valstī būtu miers. Tāpēc arī jūsu valstij mēs lūdzam turpināt mūs atbalstīt, būt Ukrainas aizstāvjiem un būt gataviem, ka ienaidnieks jebkurā brīdī var ierasties arī jūsu pilsētās.
Mēs gatavojāmies karam, taču cerējām, ka krieviem pietiks prāta saviem diktatoriem pateikt – mēs neesam gatavi turp doties, mēs negribam viņus nogalināt. Taču pēc sava diktatora pavēles viņi devās uz Ukrainu un turpina mūs nogalināt arī šodien. Tāpēc arī jums, tāpat kā mums, ir jābūt gataviem aizsargāt savu zemi.
Jūsuprāt, vai latvieši, lietuvieši un igauņi ir gatavi, teiksim atklāti - “iedot galvā”, ja krievi šeit līdīs iekšā?
Tas jums jāprasa sev pašiem.
Bet kā jums šķiet?
Uzvar gara spēks. Es redzu, ka daudzi jūsu jaunie cilvēki principiāli nevēlas runāt krievu valodā. Tas ir iekšējais spēks, ar kuru esam gatavi pretoties ļaunumam. Arī tas, ka Latvija padomju laikā tautas apziņā bija okupēta, parāda jūsu garaspēku. Jūs esat gatavi sadot pa zobiem šim diktatoram, tāpat kā to izdarījām arī mēs. Mēs viens otru atbalstīsim. Taču mums negribētos šodien pārdzīvot arī par to, ka mūsu draugiem, mūsu brāļiem ir tādas pašas bēdas un nelaime, kā mums. Mēs šo karu gribam pabeigt savā zemē, mēs vēlamies, lai Krievijas valsts sabruktu no iekšienes, pat bez mūsu lādiņiem un raķetēm.
