«Dievs, Tēvija, pulks» Latvijas armijas Jātnieku pulks

Latvijas bruņoto spēku kavalērijas vienību aizsākums meklējams pirmajās valsts pastāvēšanas dienās. 1919. gada 5. janvārī Jelgavā no Latvijas Republikas Pagaidu valdībai uzticīgajiem nedaudzajiem karavīriem izveidoja pirmo lielāko topošās Latvijas armijas karaspēka vienību — no divām rotām sastāvošo Atsevišķo latviešu bataljonu Oskara Kalpaka vadībā. Bataljonam Jelgava drīz vien bija jāpamet un jāturpina atkāpšanās Liepājas virzienā. Haosa un vispārējā apjukuma apstākļos vienai no bataljona vienī-bām izdevās savākt no blakus esošajām vācu armijas vienībām diezgan lielu skaitu zirgu. 18. janvārī Pagaidu valdības apsardzības ministrs Jānis Zālītis uzdeva bijušajam krievu armijas rotmistram Arnoldam Artum- Hartmanim uzsākt jātnieku vienības formēšanu. Par formēšanas vietu izraudzījās Tāšu Padures muižu Aizputes apriņķī. Īsā laikā izdevās saformēt 80 jātnieku eskadronu. Tāšu Padures muižā atradās vācu armijas noliktavas, un tas atviegloja topošās jātnieku vienības apgādi ar kavalērijas ekipējuma priekšmetiem. Pirmo jātnieku vienību nosauca par Atsevišķā latviešu bataljona Atsevišķo jātnieku nodaļu. Sākumā nodaļā bija viens jātnieku eskadrons. Jau 24. janvārī pienāca pavēle vienu jātnieku vadu Aleksandra Lēvinga vadībā sūtīt uz Rudbāržiem, kur atradās O. Kalpaka komandētā bataljona štābs. Pirmās kaujas kristības Jātnieku nodaļa saņēma februāra beigās kaujā pie Lēnas muižas, kur arī cieta pirmos zaudējumus. 1. martā frontē atrodas jau viss Jātnieku nodaļas eskadrons.

6. martā no vācu landesvēra pie Atsevišķā latviešu bataljona ar savu kavalērijas vienību pārgāja rotmistrs Oto Goldfelds. Šo vienību ieskaitīja Jātnieku nodaļā kā 2. eskadronu, bet 19. aprīlī Jelgavā sāka formēt trešo nodaļas eskadronu. 

1919. gada 15. maijā visus trīs eskadronus apvienoja vienā lielākā vienībā — 1. jātnieku divizionā, pakļaujot to 1. atsevišķās latviešu brigādes virsvadībai. Par diviziona komandieri iecēla kapteini A. Lēvingu, par štāba priekšnieku — kapteini A. Artum-Hartmani. 19. maijā divizionā izveidoja ceturto, Ložmetēju, eskadronu. Diviziona vienības izvietojās Vecpiebalgas apkārtnē, Carnikavā un Jūrmalas rajonā garnizona dienesta pildīšanai.

Jātnieku vienības veidojās arī Ziemeļlatvijā. 1919. gada 26. aprīlī Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns uzdeva kapteinim Alfrēdam Jurkam uzsākt Ziemeļlatvijas atsevišķā eskadrona formēšanu, par formēšanas vietām nosakot Rūjienu un Valku. Pēc Cēsu kauju beigām, šo līdz galam neizveidoto vienību izformē-ja, eskadrona cilvēku un zirgu sastāvu izdalot starp Vidzemes un Latgales atsevišķajiem eskadroniem.

1919. gada jūlija sākumā virsleitnants Aleksandrs Akermanis no brīvprātīgajiem saformēja Lubānas jātnieku nodaļu, kura vēlāk pārveidojās līdz eskadrona lielumam, un to pārdēvēja par Lubānas brīvprātīgo eskadronu.

1919. gada 11. jūlijā, apvienojot Atsevišķo latviešu brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi, izveidoja vienotu Latvijas armiju. Sākās brigāžu vienību pārformēšana pēc vieno-tiem standartiem un kaujas organizācijas. Restrukturizācija skāra arī kavalērijas vienības. Tobrīd Latvijas armijā tika formētas trīs divīzijas: Kurzemes, Vidzemes un Latgales. Rudenī sāka formēt ceturto — Zemgales divīziju. Katrai divīzijai piedalīja vienu jātnieku eskadronu, nosaucot tos attiecīgās divīzijas vārdā. Latvijas armijas jātnieku vienības cīnījās Latgales frontē pret lieliniekiem un piedalījās arī kaujās pret P. Bermonta karaspēku Zemgalē un Kurzemē pie Liepājas. Pavisam par varonību Neatkarības kara laikā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 50 jātnieku rindās cīnījušies karavīri. Šajās cīņās krita 18 Latvijas armijas kavalēristi.

Pēc Neatkarības kara beigām sākās Latvijas armijas pāreja uz miera laiku štatiem. Organizatoriskās pārmaiņas skāra arī kavalērijas daļas. 1921. gada 5. martā no visiem atsevišķajiem divīziju eskadroniem izveidoja vienu, lielāku, kavalērijas vienību — Jāt-nieku pulku. Kā dislokācijas vieta pulkam bija izraudzīta Daugavpils. Jātnieku pulks bija vienīgā Latvijas armijas daļa, kuras dislokācijas vieta Daugavpilī bija ārpus cietokšņa. Organizatoriski pulks neietilpa nevienā lielākā karaspēka vienībā un pozicionējās kā atsevišķa ieroču šķira līdzās kājniekiem, kara flotei un tehniskajām vienībām. Operatīvā un apgādes ziņā Jātnieku pulks bija pakļauts Zemgales divīzijas komandierim un štāba priekšniekam. Sākumā pulkā bija saformēti pieci jātnieku eskadroni, 1922. gadā no atsevišķo eskadronu ložmetēju vadiem saformēja Ložmetēju eskadronu. Bez šiem ierindas eskadroniem vēl pulkā bija sapieru komanda, sakaru vads, saimniecības komanda, remonta eskadrons un instruktoru eskadrons. Atšķirībā no pārējām Jātnieku pulka vienībām, kuras dislocējās Daugavpilī, 1924. gadā izveidotais remonta eskadrons bija izvietots Svētes muižā pie Jelgavas. Šī eskadrona uzdevums bija sagatavot Latvijā un ārvalstīs nopirktos zirgus dienestam kavalērijā. 1925. gadā Jātnieku pulkā izformēja 5. jātnieku eskadronu, bet 1932. gadā pulkā parādījās 2. ložmetēju eskadrons.

1928. gadā pulkā no jauna izveidoja 5. jātnieku eskadronu un izvietoja to Jelgavā, atstatus no pārējām pulka vienībām, kas palika savā iepriekšējā izvietojuma vietā Daugavpilī. Šis eskadrons operatīvā ziņā bija pakļauts Jātnieku pulka komandierim, bet apgādes ziņā — Jelgavas garnizona priekšniekam, kas vienlaikus bija arī 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris. Viena no Jelgavā izvietotā Jātnieku pulka eskadrona funkcijām bija jātnieku godasardzes vienības nodrošināšana dažādos reprezentācijas pasākumos valsts svētku un ārvalstu delegāciju viesošanās laikā. Šī eskadrona personālsastāvs parasti piedalījās militārajās parādēs Rīgā.

Pulka personālsastāva skaitliskais lielums bija mainīgs, jo pulkā dienēja obligātā militārā dienesta karavīri, tomēr no 1921. gada līdz 1940. gada vasarai pulka vidējais skaitliskais sastāvs bija 800—900 vīru.

1922. gada 9. jūlijā Latvijas tirgotāju savienība dāvināja pulkam karogu, uz kura bija izšūta Jātnieku pulka devīze «Dievs, Tēvija, pulks». Tā paša gada 15. decembrī apsardzības ministrs izdeva pavēli par vienības karavīru piederības zīmes — Jātnieku pulka krūšu nozīmes — izveidošanu. Tiesības nēsāt pulka krūšu nozīmi varēja iegūt visi pulkā pusgadu nodienējušie karavīri.

Laikā pēc Pirmā pasaules kara Eiropā valdošā militāri teorētiskā doma paredzēja kavalērijai vienu no vadošajām lomām iespējamā nākotnes karadarbībā. 20. gs. 30. gados, sevišķi šo gadu otrajā pusē, jau bija redzams, ka bruņoto spēku attīstībā arvien vairāk pieaug tehnisko spēka veidu loma un kavalērijas nozīme kļūst mazāka. Gandrīz visu Eiropas valstu armiju vadības sāka plānot savu kavalērijas vienību transformāciju, saprotot, ka jātnieku daļas pamazām kļūst par anahronismu un iespējamajā nākotnes karadarbībā tās nespēs konkurēt ar motorizētajām vai tanku daļām. Līdzīgu plānošanu uzsāka arī Latvijas armijas vadība. Jātnieku pulks kā bruņoto spēku struktūra tika saglabāts, bet bija paredzēts, ka tas piedzīvos lielas transformācijas, proti, ar laiku Jātnieku pulks no kavalērijas vienības pārtaps par motorizēto strēlnieku daļu. 20. gs. 30. gadu beigās jātnieku eskadronos sāka veidot riteņbraucēju un motociklistu rotas, tāpat bija paredzēts, ka ziemas laikā šīs rotas pārtaps par slēpotāju vienībām. Tomēr šo jaunrades darbu pārtrauca 1940. gada vasaras notikumi.

Pēc Padomju Savienības īstenotās Latvijas okupācijas un tās teritorijas inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gada jūnijā un augustā sākās neatkarīgās Latvijas valstisko struktūru iznīcināšana. Likvidēta tika arī Latvijas armija: bruņojums, viss kustamais un nekustamais īpašums nonāca Sarkanās armijas rīcībā, daļu no armijas bijušajiem karavīriem atlaida, daļa no bijušās Latvijas armijas pārveidotā veidolā nonāca Sarkanajā ar-mijā kā 24. teritoriālais strēlnieku korpuss. Šajā laikā sākās pirmās represijas pret bijušajiem neatkarīgās Latvijas armijas karavīriem. 1940. gada septembrī Jātnieku pulku pārveidoja par 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 20. kavalērijas pulku. Šim veidojumam bija citāds liktenis nekā pārējām korpusa vienībām, kuras turpināja savu pastāvēšanu līdz 1941. gada vasarai. Kavalērijas pulku pēc kāda politiska rakstura incidenta kā politiski neuzticamu karaspēka vienību steigšus izformēja 1941. gada februāra beigās. 1941. gada 23. februārī visiem korpusā pārskaitītajiem bijušajiem Latvijas armijas kara-vīriem bija jādod zvērests padomju varai — jāparaksta sarkanarmiešu svinīgais solī-jums. Jātnieku pulkā šis «pasākums» aizkavējās, jo zvēresta dienas rītā tika konstatēts, ka pa nakti kāds ir iznīcinājis 20. kavalērijas pulka sarkano karogu... Tas bija politisks skandāls, pēc kura pulks drīz beidza pastāvēt.

Latvijas armijas Jātnieku pulka komandieri
1921. IV — VII pulkvedis—leitnants Jānis Skujiņš
1921. VII — 1923. V pulkvedis Vilhelms Kārkliņš
1923. V — 1931. IV pulkvedis Jānis Ceplītis
1931. IV — 1939. VI pulkvedis Hermanis Buks
1939. VI — 1940. VII pulkvedis Alberts Fricis Liepiņš
1940. VII — 1940. X pulkvedis Jānis Puksis