Viņš bija un ir ļoti pretrunīgi vērtēta personība. Pelnīti vai nepelnīti, bet viņš ir visslavenākais no Latvijas ģeneralitātes. Ģenerāli Jāni Balodi, kuram 20.februārī aprit 140. dzimšanas diena, nevar izraut no mūsu valsts militārās un politiskās vēstures konteksta. J.Balodis bija daudz lamāts, pat nīsts, gan no laikabiedru puses, gan to pēctečiem. Viņš bija arī dievināts, padarīts par savdabīgu kulta tēlu, kura fotogrāfija blakus Vadoņa K.Ulmaņa bildei bija jāizkarina teju vai visās publiskajās vietās. Viņa novērtējums bija plašs: no "Baltā ģenerāļa" līdz hroniskam kāršu spēlmanim un "Dzimtenes nodevējam".
Nākamais ģenerālis un Latvijas armijas virspavēlnieks dzimis 1881.gada 20.februārī (Trikātas draudzes metrikas grāmatā gan kā viņa dzimšanas diena minēts 18.februāris) Ziemeļvidzemē, Trikātas pagasta Vēžnieku mājās, lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Trikātas draudzes skolu. Starp J.Baloža skolas biedriem bija arī vēlākais ģenerālis Roberts Dambītis, arī daudz apspriesta personība, un nākamais iekšlietu ministrs, pulkvedis Eduards Laimiņš. 1898.gadā J.Balodis iestājās cariskās Krievijas armijā: sākumā kā savvaļnieks (jeb brīvprātīgais) 110.kājnieku pulkā Kauņā, pēc tam 1900.gadā – Viļņas junkurskolā, kuru arī pabeidza pēc diviem gadiem ar izcilību. Viļņas junkurskola tā arī palika J.Baloža vienīgā militārā mācību iestāde. Pienācīgas militārās un vispārējās izglītības, kā arī no tā izrietošs pietiekamas intelektuālās bagāžas trūkums, bija tas, ko parasti pārmeta J.Balodim viņa nelabvēļi. Kaut gan – tas viss bija pārmests Balodim pēc tam, kad viņš jau bija oficiāli atvaļinājies no armijas, kļuvis par kara ministru – vai šādā gadījumā vēl ir nepieciešamas kādas akadēmijas.....
Zināmā mērā militārās izglītības trūkumu sākumā vēl spēja kompensēt piedalīšanās karadarbībā Tālajos Austrumos krievu – japāņu kara laikā 1904.gadā. Kapteiņa dienesta pakāpē J.Balodis aizgāja 1.pasaules kara gaitās. Lielākā vienība, kuru viņš komandēja frontē bija bataljons. taču jau 1915.gada februārī pie Grodņas viņš krita vācu gūstā, kur sabija līdz 1918.gada novembrim. Līdz ar to J.Balodim nebija iespēju gūt kaujas slavu krievu armijas rindās, izpalika arī strēlnieku cīņas, tās vienmēr Balodim palika svešas. Daži strēlnieku virsnieki, vispirms jau P.Dardzāns, vēlāk uzskatīja, ka Balodis viņiem bija izteikti nedraudzīgs.
No kapteiņa par virspavēlnieku
1918.gada decembrī J.Balodis iestājās jaunās Latvijas Republikas militārajā dienestā. Priekš tā laika tas bija drosmīgs solis. Ticības jaunajai valstij tautā nebija, no austrumiem uzbruka lielinieki, Sarkanās armijas rindās mājās atgriezās leģendām apvītie latviešu strēlnieku pulki. Tomēr J.Balodis sāka formēt Instruktoru rezervi – pirmo Pagaidu valdībai pakļauto karaspēka vienību. 3.decembrī viņu iecēla par Instruktoru rezerves (vēlākās 1.Neatkarības rotas) komandieri. Perspektīvā viņam paredzēja visu saformēto latviešu vienību vadību, taču Balodis atteicās. Kā savās atmiņās rakstīja toreizējais Latvijas armijas Ģenerālštāba priekšnieka amata izpildītājs A.Plensners, 1918.gada 31.decembrī pie viņa ieradās J.Balodis ar savu adjutantu V.Austricu un paziņoja, ka nevarot uzņemties atbildību un gādību par karavīriem. turklāt, piebilda Balodis, karavīri ziemas laikā nevarot karot, jo nav pienācīga apģērba, pārtikas un apbruņojuma. Atbildību uzņēmās Oskars Kalpaks...
Nākošais J.Baloža ieraksts Latvijas vēsturē saistās ar 1919.gada 6.martu. nejēdzīgā sadursmē netālu no Airīšu dzelzceļa stacijas krita Atsevišķā latviešu bataljona komandieris pulkvedis O.Kalpaks, novēlot savā vietā palikt Balodim. Sadursme, Kalpaka nāve, pēdējie vārdi jau itin drīz apauga ar mītiem. Virsleitnants Ķīselis Baloža ierašanos pie mirstošā Kalpaka apraksta šādi: ""Kā jūtaties?", pieskrējušais Balodis vaicāja ievainotajam. Spēks jau bija sācis pulkvedi atstāt, tomēr ar pēdējo gribas koncentrāciju viņš vēl satvēra Baloža roku: "Balodi, palieciet manā vietā!"".
Vēlāk Baloža nedraugi apgalvoja, ka Kalpaks, kā bijušais krievu armijas virsnieks, vairs neprazdams labi latviešu valodu, esot teicis: "Nu, golubčiki, ostaņķesj za menja!" ("Nu, balodīši, palieciet manā vietā!"), vēlāk Balodis šo teikumu pārtulkojis burtiski. O.Kalpakam gan latviešu valoda problēmas nekādas nesagādāja...Tāpat ļaunas mēles runāja, ka Kalpaks savā vietā labprātāk būtu redzējis N.Grundmani, Studentu rotas komandieri, kurš krita kopā ar Kalpaku pie Airītēm.
Savu politisko stāju J.Balodis, jau kā brigādes komandieris un pulkvedis (visus operatīvos jautājumus brigādē kārtoja pulkvedis L.Bolšteins), nodemonstrēja arī 1919.gada aprīlī. Pēc K.Ulmaņa Pagaidu valdības gāšanas mēģinājuma 16.aprīlī, Liepājā vācu okupācijas vara centās izveidot t.s. "militāro direktoriju", kurā mēģināja iesaistīt arī J.Balodi. Veselu nedēļu Latvijas Tautas padome, kura slepeni pulcējās Liepājā, centās noskaidrot J.Baloža pozīciju attiecībā pret Pagaidu valdību. Kā rakstīja viens no Latvijas sociāldemokrātu līderiem Bruno Kalniņš, Baltijas landesvēra trieciennodaļas komandieris barons H.fon Manteifels bija slepeni vienojies ar Balodi, ka ieroču brālības vārdā viņa lielinieku frontē stāvošā latviešu brigāde neuzsāks aktīvas darbības pret puča veicējiem. Tomēr liekās, ka Baloža darbībā zināmu lomu nospēlēja krievu armijas virsnieka mentalitāte (līdzīgi kā gadījumā ar firstu A.Līvenu), proti, viņš uzskatīja par negodu sadarboties ar vakarējiem ienaidniekiem. Tomēr Baloža kļūda bija aktīvas rīcības neuzsākšana. Tikai 23.aprīlī viņš beidzot paziņoja par savu atbalstu K.Ulmaņa valdībai, tiesa, neuzsākot nekādu pretdarbību pret šīs valdībās gāzējiem. Atkal Balodis negribēja riskēt un uzņemties atbildību.
Vēlreiz savu neizlēmību Balodis (kāds laikabiedrs viņu nosauca "mīksts kā švamme") nodemonstrēja tūdaļ pēc tam, kad Landesvērs un Dzelzs divīzija 22.maijā ieņēma Rīgu, uzsākot "aizdomīgo" pilsētnieku apšaušanu. 23.maijā Rīgā iesoļoja Baloža vīri, Rīgu sadalīja divās daļās: vācu komandantūras un latviešu komandantūras iecirkņos. Balodis neizdarīja neko lai mazinātu teroru vācu kontrolētajā pilsētas daļā.
Tūlīt pēc tam visas kaujasspējīgās Baloža brigādes daļas tika aizsūtītas uz Ērgļu rajonu, it kā uz pretlielinieku fronti, taču tā atradās tālāk uz Austrumiem Aiviekstes upes līnijā un to turēja igauņi kopā ar 1. Valmieras kājnieku pulku. Rezultātā sākoties Cēsu kaujām Rīgā palika tikai Baloža komandētās Atsevišķās latviešu brigādes štābs un dažas jaunformējamās vienības. J.Balodis Cēsu kauju laikā ieņēma neitrālu pozīciju. Oficiālā versija – Atsevišķā latviešu brigāde atradās Ērgļos, štābs Rīgā, brigādes apgāde pilnīgi atkarīga no vācu militārajām iestādēm, tātad aktīva rīcība bija neiespējama. Šāda Baloža rīcība viņam nekad netika piedota ne ziemeļnieku aprindās, to neaizmirsa arī igauņi, kas iznesa galveno cīņas smagumu Cēsu kaujās.
Pēc Cēsu kaujām saasinājās J.Baloža konflikts ar Ziemeļlatvijas brigādes komandieri Jorģi Zemitānu, kurš vēl maijā bija ultimatīvi pieprasījis Balodim pāriet viņā pakļautībā. Apvienojot abas brigādes vienotā armijā par pirmo tās virspavēlnieku iecēla pensionēto ģenerāli Dāvidu Sīmansonu – kompromisa personu starp Balodi un Zemitānu, kuri nekādi negribēja viens otram pakļauties. Balodis palika par Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumu (pretlielinieciskās) frontes pavēlnieku. Armijas virspavēlnieka postenī J.Balodi iecēla 1919.gada 16.oktobrī, veicot reorganizāciju neveiksmīgi karojošā armijas vadībā. Kā virspavēlnieks viņš izveda armiju cauri bermontiādei un Latgales atbrīvošanai. Kā raksta B.Kalniņš, Balodis šinīs cīņās izrādīja noteiktību un ieguva armijas uzticību, 1920.gada sākumā kļūdams par pirmo neatkarīgās Latvijas armijā ģenerāļa pakāpi ieguvušo karavīru.
Deputāts, ministrs, Baltais ģenerālis
1921.gadā virspavēlnieka amatu likvidēja un ģenerālis Balodis atvaļinājās no armijas. Viņš jutās atstumts un aizmirsts, neraugoties uz Aizsargu organizācijas goda šefa simbolisko amatu un vēl dažiem sabiedriskajiem pienākumiem. 1925.gadā J.Balodi ievēlēja Saeimā no Zemnieku savienības kandidātu saraksta. Šīs pašas listes deputāts Balodis bija arī 3. un 4. Saeimā. Kā parlamentārietis ģenerālis bija gandrīz ideāls – deviņu gadu laikā nepateica nevienu politisku runu, neiesaistījās diskusijās un debatēs, neraugoties uz to, ka bija ievēlēts par Saeimas Kara lietu komisijas priekšsēdētāju.
Modernā kara vešanas māksla, kas pēckara gados strauji attīstījās, Balodim bija sveša bilde. Robi viņa militārajā izglītībā bija skaidri redzami pēc iecelšanas par kara ministru 1931.gada decembrī, taču ministrs bija politiska figūra un viņam nebija jānodarbojas armijas operatīvo vadību. Atkal pievēršamies B.Kalniņa teiktajam: "Kā kara ministrs Balodis bija tikpat pasīvs, kā deputāts. Kara resors strādāja savu rutīnas darbu tālāk, un ministrs tikai parakstīja viņa priekšā noliktos papīrus".
Kā uzsver latviešu vēsturnieks A.Stranga, Balodis bija vienkāršs, lēns un neizlēmīgs. Līdz pēdējam brīdim viņš svārstījās par 1934.gada 15.maija apvērsuma nepieciešamību un sagatavošanu. Vēl 15.maijā vakarā V.Munters savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka Balodis vēl aizvien nevar izlemt, ko darīt. 1970.gadā žurnālā "Strēlnieks" rakstīja toreizējais Kara ministrijas sekretārs pulkvedis Pēteris Kaņeps: "Baloža vājības diemžēl izmantoja daži karjeristi, kas viņam pielabinājās un pieņēma lēmumus viņa vietā un vārdā. Kaut gan ģenerālis nebija slavas kārs, ar laiku glaimotājiem izdevās dabūt viņu savā ietekmē [...] Viņš nebija dzērājs, bet patiess ir apgalvojums, ka viņš bija pakļāvies kāršu velnam." Vai ģenerālis J.Balodis bija saistīts ar padomju izlūkdienestu? Tas ir mazticams, lai gan rusofīls viņš bija noteikti, sevišķi savas politiskās karjeras beigās. Uz to norāda arī PSRS aizsardzības tautas komisariāta vietnieks, maršals A.Jegorovs, kas 1937.gadā bija viesojies Latvijā ar oficiālu vizīti. Savā ziņojumā Kremļa saimniekiem, viņš vēlāk norādīja, ka kara ministrs Balodis bija izteikti draudzīgs pret Padomju Savienību un izteikti naidīgs pret vāciešiem.
1936.gada 2.maijā J.Balodis iestūrēja laulības ostā ar Elvīru Blūmu. Kāzas bija pieticīgas un klusas. Viņus laulāja armijas galvenais mācītājs Pēteris Apkalns.
Cietumnieks, pensionārs
Pēc Latvijas okupācijas ģenerālis, atšķirībā no daudziem "miera laika" darboņiem netraucēja jauno varu ar sevis piedāvājumiem (neskatoties uz to, ka Ulmanis viņu bija patriecis no kara ministra vietas 1940.gada aprīlī). Okupantu varai bija nepieciešami daudz paļāvīgāki cilvēki bez jebkādiem principiem. Kā norāda A.Stranga – tas vai Lācis un Kirhenšteins būtu bijuši draudzīgāki pret krieviem, tam nebija nekādas nozīmes – galvenais, lai viņi būtu marionetes. J.Balodis centās kandidēt t.s. Tautas Saeimas vēlēšanās A.Ķeniņa organizētajā Demokrātiskajā blokā, kuru padomju okupācijas varas iestādes vēlēšanās nepielaida. 9.jūlija sākās bloka sagrāve un tā dalībnieku aresti. Apcietināja arī J.Balodi ar kundzi. Viņu aizveda uz Sizraņu. Sākoties 2.pasaules kara darbībai PSRS teritorijā Balodi apcietināja un ievietoja cietumā, sākumā Kuibiševā, vēlāk – Ivanovā, bet no 1952.gada – Vladimirā. Kā raksta V.Samsons, 1941.gada novembrī iesniegumā Kuibiševas apgabala čekas priekšniekam J.Balodis lūdza iespēju piedalīties cīņā pret Vācijas armiju Latvijā partizānu kustības rindās. Šis iesniegums ticis nopietni izskatīts vairākās padomju instancēs, arī Latvijas PSR valdībā, kura atradās Maskavā. Pozitīvu atbildi deva LKP CK 1.sekretārs Jānis Kalnbērziņš, arī LPSR Iekšlietu tautas komisārs Alfons Noviks. Taču beigās punktu tam visam pielika Lavrentijs Berija (PSRS Iekšlietu tautas komisārs), nolamājot Baloža iesnieguma atbalstītājus par politiskajiem deģenerātiem. Taču jāatceras, ka tā ir tikai V.Samsona versija, pastiprināta ar kāda dokumenta neskaidru kopiju, publicētu presē. Kā atceras vēsturnieks A.Caune, kurš kopā ar savu tēvu bija biežs viesis pie Baložu ģimenes pēc viņu atgriešanā no izsūtījuma, pats ģenerālis šo epizodi atcerējies tā: „[...] Balodis piemetināja, ka arī kara laikā cietumā viņš ticis aicināts sadarboties ar padomju varu un izteikt savas domas, vai Latvijā būtu iespējams izveidot pretvācu partizānu kustību. Par to viņš sniedzis rakstisku atbildi, pat visai sīku, pasakot, ka panākumi partizānu karam varēšot būt tikai tad, ja pareizi tautu pārliecinās par 700 gadu jūgu un tiem pāridarījumiem, ko vācieši latviešiem kādreiz nodarījuši”. Arī domājot saprātīgi, nav skaidrs, kādā veidā tāds Latvijā pazīstams cilvēks, kā J.Balodis varētu būt nelegāli iesūtīts okupētajā teritorijā.
J.Balodis ar kundzi Elvīru Latvijā atgriezās 1959.gadā. Viņa pēdējie dzīves gadi pagāja klusi, Balodis bija ļoti vecs. Viņš kopā ar kundzi dzīvoja savu radinieku dzīvoklī Tērbatas ielā, vasarās īrēja vasarnīcu Saulkrastos. Kādreiz plašais dzīvoklis bija pārvērsts par komunālo mitekli, kur bez Baložiem un viņu radiniekiem mita vēl viena ģimene. Dzīvokļa lielāko istabu pārdalīja ar mēbelēm – tur arī mita Baloži. Iztika no minimālās pensijas – 30 – 35 rubļiem. Bijušā ārlietu ministra V.Muntera mēģinājumi izmantot Balto ģenerāli padomju propagandas nolūkos nedeva rezultātus, Balodis pret Munteru, laikrakstu "Dzimtenes balss" un sadarbības piedāvājumiem izturējās noraidoši. Viņš mira Saulkrastos, 1965.gada 8.augustā, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Neraugoties uz padomju varas mēģinājumiem nepieļaut informāciju par Baloža bērēm, pēdējā gaitā Balto ģenerāli apvadīja vairāki tūkstoši cilvēku.