"...Goppers. Vidēja auguma, kaut gan diezgan plecīgs, tomēr vairāk inteliģenta nekā zaldāta figūra; gaišs skatiens, izmocīta skumja seja, kas liecina par dzīvi sevī, kaulainas, nervozas rokas, balss runājot dreb, tembrs patīkams [...] Jūs skatāties uz diviem virsnieku Sv. Jura krustiem, uz daudzām zeltītām svītriņām uz kreisās rokas, kas liecina par veselu rindu ievainojumu un kontūziju, un brīnāties, ka ļoti maz esat dzirdējuši par šo varoni. Bet tagad, redzējuši, jūs viņu vairs neaizmirsīsiet."
Goppers bija no Trikātas. No novada, kurā šūpulis bija kārts daudziem pazīstamiem latviešu karavīriem. Tomēr Kārlis Goppers viņu starpā izceļas. Viņu nedēvēja par pretrunīgu personību kā novadnieku ģenerāli Jāni Balodi, viņam nebija tik bezkrāsaina dzīve kā hameleoniskajam trikātietim ģenerālim Robertam Dambītim. Goppers bija karavīrs, īsts karavīrs, ''izraēlietis bez viltības", kā viņu dēvēja laikabiedri. atklāts un skaidrs viņš gāja visur, gan cīņas laukā, gan savu politisko ienaidnieku vidū. Tā bija gan pie Ložmetējkalna, gan Jaroslavļā, gan Centrālcietuma kamerā...
"BAUŠKENIEKU" VADONIS
1876.gada 2.aprīlī Plāņu pagasta Maskatu mājās saimnieku Gopperu ģimenē piedzima ceturtais dēls, kuru nokristīja par Kārli. Kārlis auga kā veselīgs lauku zēns, bija ļoti kustīgs, tāpēc viņu sauca par ūdenszāli. Lasīt Kārlis iemācījās vērojot, kā vecākajam brālim tika mācīta ābece. Brālis ar grāmatu parasti sēdēja galda pretējā pusē, Kārlis vēroja burtus pret sevi augšpēdus pagrieztā ābeces lappusē un saistīja tos ar skaņu. Nākamajā gadā vecāki ābeci iedeva viņam un atklājās, ka Kārlis jau lasa... tikai grāmatu turot otrādi.
Savas dzīves pamatzinības nākamais ģenerālis apguva Trikātas draudzes skolā, kura atradās 13 km no viņa mājām. Jau beidzot skolu bija skaidrs, ka Goppera vecāki ar mazās lauku saimniecības ienākumiem nespēs uzturēt un izskolot četrus dēlus. Jautājums bija: ko darīt tālāk? Draudzes skolas krievu valodas skolotājs Mūrnieks ieteica Gopperam iet pa to pašu ceļu, kādu izvēlējās daudzi tā laika latviešu jaunekļi – iestāties armijā un kļūt par virsnieku.
19.gadsimta 60 – 70.gados tika reformēta Krievijas armijas komplektēšanas kārtība, rekrūšu ņemšanu nomainīja vispārējā karaklausība. Izmainījās arī virsnieku korpusa komplektēšanas kārtība – līdzās karaskolām, kurās joprojām uzņēma tikai muižniekus un aristokrātus, sāka veidoties junkurskolas. Tajās stājoties nebija svarīga izcelšanās un tautība. Iestāšanās junkurskolās, kurās mācību izdevumus pilnībā sedza valsts, bija puslīdz drošs veids, kā saimnieku dēli varēja iegūt samērā labu izglītību un iegūt zināmu sabiedrisko stāvokli. Iepriekš nokārtojis savvaļnieka pārbaudījumus (lai tiktu atvieglota uzņemšana junkurskolā vajadzēja iziet savdabīgu "jaunkareivja" kursu – savvaļniekus), Kārlis Goppers 1894.gadā iestājās Viļņas junkurskolā. Pēc diviem gadiem to pabeidzot viņu nozīmē dienestam Varšavā, 190. kājnieku pulkā. Varšavā Goppers iepazinās arī ar savu nākamo sievu, krievu – poļu aristokrātu dzimtas atvasi Veru Pajevsku. Sākumā Veras vecāki pret cittautieti un svešticībnieku (resp. luterāni) Kārli Gopperu izturējās rezervēti, tomēr 1904.gadā notiek abu kāzas. Sekoja pārbraukšana uz jauno dienesta vietu Kostromā, tur 183. Pultuskas kājnieku pulka kapteinis K.Goppers arī sagaidīja 1.pasaules kara sākumu, drīz vien izbraucot uz Rietumu fronti. Šajā pulkā dienēja arī Oskars Kalpaks, "krustēvs Oskars", kā viņu dēvēja Gopperu bērni.
Pēc vairākkārtējiem lūgumiem 1916.gada maijā Gopperu pārcēla uz latviešu strēlnieku vienībām, ceļasomā pulkvedim nāca vairāki ievainojumi, kontūzija un Sv.Jura zobens un ordeņa 4.šķira – grūti sasniedzams kaujas virsnieka sapnis. Strēlnieku vadoņa karjera Gopperam sākās Tērbatā, latviešu strēlnieku rezerves bataljona amatā. Īsi pirms slavenajām Ziemassvētku kaujām viņu iecēla par 7.Bauskas strēlnieku pulka komandieri. Pulkā Goppers ieradās tikai 20.decembrī, tas ir, dažas dienas pirms kauju sākuma. Bez tam ieradās, tā teikt, nelegāli, jo rakstisko pavēli par savu nozīmēšanu jaunajā amatā no Ziemeļu frontes rezerves karaspēka vadības štāba Tērbatā nevarēja sagaidīt, bet nesen saformētās II. latviešu strēlnieku brigādes komandieris pulkvedis A.Auzāns telegrāfiski Gopperam pieprasīja nekavējoties ierasties nākamās kaujas rajonā. "Baušķeniekus" novietoja brigādes trieciena smailē un pulkam bija vajadzīgs spējīgs, populārs un kaujās rūdīts komandieris. 2.latviešu strēlnieku brigāde uzbruka divās kolonnās: 6., 7., 8. pulks vienā un 5.pulks otrā kolonnā. Pirmā kolonna ar 7.pulku priekšgalā pārrāva vācu fronti, ieņēma abas nocietinājuma līnijas un būtībā vienīgā izpildīja kaujas uzdevumu. Atceras A.Auzāns : "7.Bauskas pulks pilnīgi pārsteidza pretinieku – ar īstu tīģera lēcienu pārvarēja visus šķēršļus, ieņēma vācu pozīcijas un pēc tam, kad 6.pulks iegāja pārrāvumā un to nosedza, pulkvedis Goppers, sakārtojis savu pulku, turpināja ceļu uz pretinieka aizmuguri." Goppera pulku nozīmēja trieciena smailē arī 24.decembra uzbrukumā Ložmetējkalnam. "Turpat pie ugunskura, kas bija mums Ziemassvētku eglītes vietā, notika svinīgs brīdis. Klusā balsī karavīri nodziedāja "Klusa nakts, svēta nakts" un citas Ziemassvētku dziesmiņas, vienojās savās domās ar tuviniekiem un stiprinājās garīgi. Frontē bija iestājies klusums. Atskanēja tikai pa retam šāvienam.".
Par Ziemassvētku kaujām Gopperu apbalvoja ar Sv.Jura ordeņa 3.šķiru, kuru virsniekam pulkveža pakāpē piešķīra tikai sevišķos gadījumos un ... gandrīz atdeva kara tiesai par patvaļīgu ierašanos 7.pulkā. Pēc šīm cīņā Goppers kļuva par 1.latviešu strēlnieku brigādes komandieri. Bet Krievijas armija jau sāka brukt...
"TIE TAK LATVIEŠI..."
1917.gada martā Krievijā gāza caru un pasludināja republiku. Armijā, arī latviešu strēlnieku pulkos lielā skaitā sāka ierasties lielinieku aģitatori, kuri kara un nemākulīgās vadības nebeidzamo zaudējumu nogurdinātajos strēlniekos atrada pateicīgus klausītājus. Sāka dibināties karavīru komitejas, kurās bija jāakceptē katra komandiera pavēle ( piem. iet vai neiet kaujā, utml.), sākas kareivju dezertēšana, nevēlamo virsnieku atlaišanas (kurus atlaist varēja tās pašas komitejas), brāļošanās ar vāciešiem frontē, parādījās visas pazīmes, ka karaspēks strauji demoralizējās. Šajā juku laikā K.Gopperu brigādes komandiera postenī sagaidīja tikai grūtības. Lūk viens šo laiku raksturojošs gadījums, kuru apraksta A.Plensners: "2.Rīgas strēlnieku pulks jau ilgāku laiku bija "atpūties". Protams Rīgā. Pēc visām izpriecām, pēc varenas izkaušanās ar krievu trieciena bataljonu, pienāk pavēle doties uz fronti. Katru dienu pienāk noteiktākas ziņas par pretinieka sagrupēšanos pie Olaines. Pulkam to stāsta. Neviens, protams, netic. "Imperiālistiskie meli" - virsnieki dabū attiecīgos epitetus. Bet pavēle steidzama. sasauc komitejas sēdi, tā par iziešanu. Pulks kurn, bet iziet. Pie Baložiem pulku panāk lielinieku aģitatori un iesaka tālāk neiet, jo nu tos sūtīšot uzbrukumā. Ļaudis apstājas, draud nošaut virsniekus. Pulku nomierināt izbrauc Goppers. Viņa runa nelīdz. Viņš uzrunā kareivjus, ar auto brauc cauri karavīru rindām – atskan svilpieni, uz viņu sāk lidot akmeņi. Goppers apstādina automašīnu, uzceļas stāvus un sašutis sauc: "Kas jūs esat kareivji vai huligāni? Jums ir šautenes – šaujiet!"".
Pēc šī gadījuma Gopperā zuda ticība strēlnieku nākotnei. viņš redzēja, ka lieliniecisma bacilis bija pārņēmis savā varā arī tos, par kuriem viņš mēdza teikt: "es nezinu, bet tā nevar, dārgais, - tie tak latvieši!".
1917.gada beigās, sagaidījis lielinieku apvērsumu Goppers atstāja dienestu. Līdzīgi citiem Krievijas plašumos izkaisītajiem latviešiem, viņš tika ierauts Pilsoņu kara virpulī. Gopperam, krievu armijas kadru virsniekam un pārliecinātam antikomunistam, lielinieku režīms nebija pieņemams. Jau 1917.gada beigās vairāki desmiti bijušo latviešu strēlnieku pulku virsnieku ar K.Gopperu un F.Briedi priekšgalā iesaistījās pretlielinieciskā darbībā, bet 1918.gada sākumā kopā ar vienu no Krievijas sociālistu revolucionāru (t.s."eseru") partijas labējā spārna līderiem B.Savinkovu Maskavā izveidoja "Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienību". Gopperu iecēla par šīs organizācijas mobilizācijas daļas priekšnieku. Viņš piedalījās savinkoviešu organizētajā neveiksmīgajā sacelšanās mēģinājumā Jaroslavļā, pēc kura apspiešanas bija spiests bēgt uz Urāliem. Tur sākumā Goppers iestājās t.s Satversmes sapulces komitejas ("Komuča") Tautas armijā, vēlāk – Kolčaka armijā. Goppers bija virsnieks un mācēja tikai šo profesiju, pie tam mācēja labi. Bet šādai specialitātei toreiz Krievijā bija labs noiets. Tomēr viņš meklēja ceļu, kā atgriezties Latvijā, jo arvien mazāk kas Gopperu saistīja Sibīrijas plašumos. Vladivostokā viņš laimīgi satika savu pirms gada pazaudēto ģimeni, kā arī iestājās tur formējamajā Imantas pulkā, kura mērķis bija atgriezties Latvijā. Sekoja vairāku mēnešu ilgs ceļš apkārt visai Āzijai un Eiropai mājup.
"ESMU STĀJIES JŪSU RĪCĪBĀ"
1920.gada maijā Goppers, līdz ar Imantas pulku atgriezās Latvijā un jau dažas dienas pēc izkāpšanas krastā iesniedza "raportu" apsardzības ministram : "Ziņoju, ka esmu ieradies no Tālajiem Austrumiem un stājies Jūsu rīcībā. Palkavnieks Goppers". Goppera popularitāte Latvijā bija liela. Arī amatu skaits bija ievērojams. Iesākumā Gopperu nozīmēja par Apsardzības ministrijas kara padomes vadītāju. padomei uzticēja izstrādāt armijas reglamentus, militāro terminoloģiju, likumus, utt., jo nekā tāda latviešu valodā nebija (dažas dienas pirms padomes dibināšanas apsardzības ministrs Ē.Feldmanis uzrunājot ministrijas rakstvežus bija teicis: "Kungi, es zinu, jums visiem ir Krievijas armijas stāžs un Krievijas skola. Bet, ja nu esam Latvijas republikā un runājam un rakstam latviski, tad tas ir jādara pareizi. Šīs te pavēles rakstītas krieviski latviešu valodā (uz galda stāvēja papīru kaudzīte). Kungi, turpmāk, lūdzu rakstīt latviski!").
Vēlāk, nu jau ģenerāli Gopperu iecēla par Vidzemes divīzijas komandieri, atvaļinot 1934.gada aprīlī sakara ar maksimālā vecuma sasniegšanu, kas militārpersonām bija 58 gadi. Vēlāk gan klīda runas, ka Goppers varētu būt nemierā ar Ulmaņa toreiz vēl tikai gaidāmo apvērsumu.
Arī sabiedrisko pienākumu klāsts Gopperam bija gana iespaidīgs: no 1921.gada viņš bija Latvijas Skautu Centrālās padomes priekšnieks, bija Latvijas Aizsardzības biedrības priekšnieks, Veco Latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, Pulkveža Brieža fonda loceklis, Sarkanā krusta valdes loceklis, Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis, Latviešu – zviedru tuvināšanās biedrības valdes loceklis, žurnāla "Latviešu strēlnieks" redaktors, kā arī vairāku grāmatu par militāro audzināšanu, strēlnieku vēsturi un skautismu autors.
BAIGAIS GADS
Pienāca 1940.gada vasara. Ar Sarkanarmijas tanku rīboņu uz Latvijas ceļiem sākās padomju okupācijas pirmais "Baigais gads". Jau pirms oficiālās Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā sākās represijas un aresti. Likvidēja visas "vecā plutokrātiskā" režīma organizācijas, arī skautus, Sarkano krustu, un daudzas citas. Arī Goppers bija "režīma palieka", likvidējamā kārta pienāca arī viņam. "Daudzi atstāja Latviju. Goppers palika. Viņš bija pienākuma cilvēks un ģimenes cilvēks. Goppers teica: "kas notiks ar ģimeni, ja es bēgšu?". Ģimene dzīvoja mazā ieliņā pie Miera ielas. 1940.gada 30.septembrī Goppera dzīvoklī ieradās trīs čekisti ar kratīšanas un aresta orderiem. Tika konfiscētas grāmatas, lekciju konspekti, veci ieroči, skautu dāvātais papīrnazis. Visa ģimene apzinājās, ko nozīmē šis brīdis. Melns auto aizveda ģenerāli no brīvības, no ģimenes, no dzīves."
Drīz piederīgie uzzināja, ka viņu ievietoja Rīgas Centrālcietumā, kur Goppers bija ieslodzītais ar 572.numuru. 1941.gada 18.janvārī sekoja "ātra un efektīga" standarta Baltijas Sevišķā kara apgabala Kara tribunāla sēde. Arī spriedums bija standartveida, par to, ka "apsūdzētais Goppers, būdams naidīgi noskaņots pret komunistisko kustību ilgā laika posmā aktīvi cīnījies pret strādnieku šķiru un padomju varu", pieminot gan "Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienību", gan Jaroslavļu, gan līdzdalību Kolčaka armijā, gan skautus, viņam piesprieda "augstāko kriminālo soda mēru – nošaušanu". 22.martā noraidītajam apžēlošanas lūgumam vairs nebija nekādas nozīmes.
1944.gada aprīlī mežsaimniecības darbinieki numurējot celmus kādā jaunaudzē pie Rīgas – Lubānas šosejas Ulbrokā ievēroja lapsu izkasītas smiltis. Atrokot konstatēja kārtējo "Baigā gada" liecību, masu kapu ar 26 mocekļu mirstīgajām atliekām. Starp šiem nelaimīgajiem bija arī ģenerāļa K.Goppera ķermenis. Rokas sasietas, divi šāvieni pakausī. 6.maijā, neraugoties uz vācu okupācijas varas liktajiem šķēršļiem ģenerāli apglabāja Rīgā brāļu kapos. Viņa sirdi apbedīja Trikātas kapos, kā to kādreiz bija novēlējis pats ģenerālis.
"Sargs.lv" jau rakstīja, ka 17. maijā Latvijas Kara muzejā norisinājās ar Aizsardzības ministrijas atbalstu tapušās grāmatas “Ģenerālis Kārlis Goppers un 140 viņa laikabiedru stāsti ap septiņiem ugunskuriem” atvēršanas svētki.