Baltijas valstīm ir jābūt pašpietiekamām un jādomā par to, kā iebrukuma gadījumā nodrošināt pilna spektra kaujas spējas. Krievijas pilna mēroga iebrukuma scenārijā Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem ir jābūt spējīgiem iesaistīties ilgtermiņa konfrontācijā, lai kopā ar Somiju un Poliju sniegtu pirmo prettriecienu. Savukārt Aliansei ir jādemonstrē apņēmība bez vilcināšanās iesaistīties konfrontācijā no pirmās dienas, miera laikā testējot 5. panta mācības, sarunā ar “Sargs.lv” uzsver Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis.
Mācības no Ukrainas – sabiedrības noturības spējām ir izšķiroša nozīme
Viena no galvenajām atziņām, kas ir bijusi pārsteigums arī kara izraisītājiem Kremlī, ir stāsts par sabiedrības noturību kara laukā. Divu gadu laikā Ukrainas karš ir spilgti demonstrējis to, par ko Baltijas valstīs un NATO spriests jau ilgi.
Tas nozīmē, ka katram indivīdam neatkarīgi no sociālās vides ir jāapzinās, kā viņš spēs pielāgoties valsts aizsardzībai kara apstākļos. Eksperts norāda, ka mūsu sabiedrības gatavība un noturība izšķirs to, cik grūti pretiniekam būs mūs iekarot.
No militārās perspektīvas raugoties, M. Vargulis atzīst, ka Krievijas izvēlētā stratēģija pāriet uz ilgtermiņa konvencionālo karadarbību ir bijis neliels pārsteigums. Krievijas pilna mēroga iebrukuma pirmā nedēļa liecināja par to, ka plāns bija īstenot “zibenskaru” no vairākiem virzieniem, mēģinot aizsniegties līdz pat Kijivai un radīt šoka stāvokli. Tas nozīmē, ja šāda karadarbība tiktu vērsta pret Baltijas valstīm, tā varētu izvērsties par ilgtermiņa konfrontāciju.
Baltijas valstu gadījumā vissliktākais scenārijs būtu tā sauktā A2/AD stratēģija (Anti-Access/Area Denial), kurā Krievija, izmantojot spējīgākās kaujas vienības, veic ātru Baltijas valstu nogriešanu no pārējās NATO teritorijas. Neatkarīgi no tā, ka Somijas un gaidāmās Zviedrijas pievienošanās NATO būtiski samazinās Krievijas potenciālu īstenot šādu blokādi, scenārijs joprojām būs aktuāls.
Arī Krievija izdara savus secinājumus
Jebkurš karš stiprina karojošo pušu militārās spējas un parāda to trūkumus. Krievijas gadījumā noteikti ir konstatēti izaicinājumi, kas saistīti ar tās loģistikas un nodrošinājuma spējām, kā arī komandvadību. M. Vargulis norāda, ka izaicinājumu virkne Krievijas pusē ir gara un tā daudziem ir bijusi pārsteigums arī pašā Kremlī. Vienlaikus secinājumi tiek izdarīti arī par NATO spējām.
Iztrūkumi NATO pusē ir parādījuši to, ka mūsu pārziņā ir visai ierobežotas spējas – aliansē dalībvalstis diskutē nevis par to, vai tās vēlas nosūtīt bruņojumu, bet gan par to, ka nav ko nosūtīt. Lai gan nevajadzētu vilkt tiešas paralēles starp Ukrainu un NATO dalībvalstīm, tomēr iztrūkumi ir spilgti demonstrējuši spēju nodrošināt Ukrainu ar nepieciešamo.
Lai gan šobrīd nav iespējams pateikt, kā beigsies karš Ukrainā, ir skaidrs, ka no Ukrainas panākumiem būs atkarīga Eiropas ģeopolitiskā drošība. Krievijas vēlme ideoloģiskā līmenī notestēt NATO un Baltijas valstu solidaritāti ir vienmēr bijusi klātesoša.
Gribi mieru – gatavojies karam
M. Vargulis norāda, ka šobrīd prognozēt Krievijas iebrukumu Baltijas valstīs ir neiespējami, tomēr šo scenāriju nevar pilnībā izslēgt. Lai to novērstu, ir jāraida visi iespējamie signāli par mūsu pašu gatavību karam, kas ir vislabākais atturēšanas līdzeklis.
NATO Viļņas un Madrides samiti Baltijas valstīm bija ļoti nozīmīgi – tajos panākti lēmumi par NATO Baltijas valstu kaujas grupu bataljona vienību transformāciju līdz brigādes līmeņa vienībām. Kaujas spējīgas brigādes nozīmē, ka tām līdzi nāk visi nepieciešamie atbalsta un nodrošinājuma elementi visās operacionālajās dimensijās. Turklāt šobrīd NATO ir izstrādājusi reģionālos plānus Baltijas valstīm, kas paredz jau konkrētu vienību iesaisti un to darbības, kas tiktu īstenotas Krievijas iebrukuma gadījumā.
Karš Ukrainā demonstrē to, ka bruņoto spēku kvantitātei un kapacitātei ir nozīme, lai ilgtermiņā spētu noturēt pretinieku. Cilvēkresursiem 21. gadsimtā joprojām ir nozīme, bet karadarbība vairs nav tikai par to.
Lai efektīvi atturētu Krieviju, svarīgāk ir aliansei demonstrēt apņemšanos acumirklī novērst esošos Baltijas valstu bruņoto spēku iztrūkumus gaisā, jūrā un uz zemes. Atturēšana nozīmē Baltijas valstu sabiedrību, bruņoto spēku un to sabiedroto gatavību Krievijas iebrukuma gadījumā pilnvērtīgi iesaistīties konfrontācijā.
Latvija ir veikusi virkni pareizu soļu tās aizsardzības spēju stiprināšanā. To vidū ir lēmumi gan nacionāli, gan divpusēji ar sabiedrotajiem stiprināt gaisa aizsardzību, tomēr joprojām ir lieli iztrūkumi, lai nosegtu lielāko daļu Baltijas valstu teritoriju. Bez alianses iesaistes tas būs ļoti grūti.
Esošie reģionālie plāni ir jāpapildina ar to, ka NATO Eiropas spēku virspavēlniekam (SACEUR) tiek priekšlaicīgi deleģēti lielāki NATO dalībvalstu spēki, kas konkrēti ir paredzēti iesaistei Baltijas valstu aizsardzībā no pirmās minūtes.
Vienlaikus Baltijas valstīm arī pašām ir jāstiprina gatavība patstāvīgi stāties pretī Krievijai, kamēr reģionā ienāktu pilna mēroga sabiedroto atbalsts. Tas nozīmē, ka Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem ne tikai jāspēj reaģēt uz iebrukumu, bet arī jānodrošina uzņemošās valsts atbalstu, nosargājot kritisko infrastruktūru, kas paredzēta sabiedroto spēku ienākšanai.
Ņemot vērā, ka pirms 2022. gada 24. februāra Krievija regulāri veica visaptverošas militārās mācības, simulējot iebrukumu Polijā vai Baltijas valstīs, tā jau savlaicīgi bija nodrošinājusi nepieciešamo spēku apjomu potenciālai agresijai. Kā norāda eksperts – V. Putins ir bijis meistars pārsteigumu radīšanā. Darbības Ukrainā no Rietumu perspektīvas sākotnēji šķita iracionālas, tomēr tās tika īstenotas, lai radītu pārsteigumu un tādējādi mazinātu Ukrainas un alianses pretdarbību.
Lai gan šādā scenārijā ir ļoti daudz nezināmo, izšķiroša loma būtu Baltijas valstu sabiedroto reakcijai un šeit esošo alianses spēku iesaistei. Ja NATO pretdarbība būtu novēlota, tad Baltijas valstīm būtu jāgatavojas ilgtermiņa konfrontācijai, iekšēji pārgrupējoties un mēģinot atrast vājās vietas Krievijas armijā.
