Šobrīd būtiskākais ir stabilizēt situāciju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas un nosūtīt ļoti skaidru signālu, ka šāda veida Baltkrievijas hibrīduzbrukums nav perspektīvs. Tas tikai izraisīs vēl lielāku spiedienu pieņemt jaunas sankcijas pret Baltkrievijas pašpasludinātā līdera Aleksandra Lukašenko režīmu, tā “Sargs.lv” norāda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Tikmēr komentējot to, kā pasaule mainījusies pēc sabiedroto karaspēka izvešanas no Afganistānas, ārlietu ministrs atzīst – nākotnē tādu starptautisko organizāciju kā NATO vai ES spēku ilgstošas starptautiskās operācijas, kuru laikā paralēli norit darbs pie demokrātiskas pārvaldes formas ieviešanas, vairs nepieredzēsim. Tomēr NATO dalībvalstīm nav jāsatraucas - 5. panta saistības tiks pildītas, turklāt agresoriem pārbaudīt to dzīvē būtu neprātīgi. Ārlietu ministrs gan atgādina – arī pašām NATO dalībvalstīm ir mājasdarbi, ko paredz 3. pants, proti, pirms lūgt sabiedroto palīdzību, valstij sava drošība primāri jānodrošina saviem spēkiem. Tieši to šobrīd demonstrē Latvija, kur Valsts robežsardze kopā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem aizsargā valsts Austrumu robežu.
Vai Rietumu pasaule saprot situācijas uz Latvijas un Baltkrievijas robežas nopietnību – ka saskaramies nevis ar bēgļu krīzi, bet gan hibrīdkaru?
Noteikti jā. To mēs redzam tajā, kāda rekcija bijusi no Eiropas Savienības (ES) amatpersonām, īpaši ES ārējās un drošības politikas augstā pārstāvja Žuzepa Borela. Viņa pienesums ir ļoti palīdzējis, lai pārtrauktu migrācijas plūsmas. Eiropas Komisijas iekšlietu komisāre Ilva Jūhansone ir ļoti skaidri definējusi, ka šeit ir nevis bēgļu un migrācijas krīze, bet hibrīdkarš, kur cilvēki faktiski tiek izmantoti, lai Lukašenko režīms panāktu savus mērķus. Mērķis šim režīmam ir viens – lai atceltu un ievērojami vājinātu gan Eiropas Savienības, gan ASV un citu demokrātiskās pasaules valstu uzliktās sankcijas. Līdzīga reakcija ir no NATO un arī no daudzām alianses dalībvalstīm.
Arī šajā gadījumā ir radies zināms fenomens. Piemēram, pirms pāris gadiem daudzi diskutēja par kiberuzbrukumiem, kas bija kas jauns. 2007. gada Igaunijas piemērs daudziem lika atvērt acis. Tāpat 2014. un 2016. gada periodā daudz nācās runāt par dezinformāciju, propagandu, arī kā zināmu hibrīdkara elementu. Tolaik mums teica, lai nejaucam vārda un preses brīvību ar mēģinājumiem izmantot propagandu. Dažu gadu laikā izpratne, kas ir propaganda, dezinformācija, informācijas karš un ka tas ir jāatšķir no preses brīvības, ir radusies. Ļoti līdzīga situācija veidojas arī ar to, kas notiek ar migrāciju kā hibrīdkara ieroci.
Tāpēc esam nonākuši tādā situācijā, kur nav skaidri definētu robežu, mūsu pašu rīcību cenšas izmantot pret mums un, protams, kamēr mēs atradīsim salāgotu un samērīgu atbildi šādam uzbrukumam, tikmēr būs karstas diskusijas par to. Tas ir mūsu darbs. Tikmēr mūsu sabiedrotie ļoti labi saprot, ka šī nav situācija, kāda, piemēram, būtu klasiski pirms 10, 20 vai 50 gadiem.
Minējāt, ka cilvēktiesību organizāciju galveno uzdevumu – sniegt palīdzību nelaimē nonākušajiem. Tikmēr šīm organizācijām tomēr ir jāņem vērā, ka šī migrācija ir reāls Baltkrievijas hibrīduzbrukums. Kā organizācijām rast vidusceļu starp savu mandātu un to, ka tas ir uzbrukums? Kas tiek darīts, lai tām skaidrotu situāciju?
Latvija kopā ar Lietuvas un Polijas kolēģiem daudz skaidro par šo situāciju ES, NATO kolēģiem, un šī izpratne ir. Kopā ar iekšlietu ministri Mariju Golubevu nesen nosūtījām vēstuli ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos. Kolēģi Iekšlietu ministrijā un Ārlietu ministrijā tikušies arī ar šīm organizāciju misijām un skaidrojuši. Protams, paies laiks, kamēr migla nosēdīsies un kļūs skaidrāki motīvi. Tas prasa laiku. Ar šo fenomenu mēs saskaramies relatīvi nesen. Te gan jāmin – 2020. gada agrā pavasarī, pirms Covid sākās, notika neformālā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksme Zagrebā, Horvātijā. Tas bija nedēļu pirms tika izsludināta ārkārtas situācija. Galvenā problēma, par kuru ļoti daudz diskutējām, bija situācija uz Grieķijas ārējās robežas, nevis Covid-19 pandēmija.
Tas būs laikietilpīgs, resursu ietilpīgs process, bet paveicams darbs. Eiropas cilvēktiesību tiesas pagaidu noregulējumā parādās atsauce, ka Polija un Latvija var neielaist šos migrantus. Redzams, ka arī juridiskajā domā sāk veidoties izpratne. Protams, tas prasa enerģiju un laiku, bet domāju, ka kopīgiem spēkiem atradīsim jauno līdzsvaru starp pienākumu aizsargāt mūsu drošību un neatkarību un nodrošināt cilvēktiesības un starptautiskās tiesības.
Pēdējā laikā pastiprinātu uzmanību migrantu izmitināšanas apstākļiem uz robežas pieprasa starptautiskās organizācijas. Kāpēc, šķietami, visa atbildība ir uz Latvijas pleciem?
Šajā jautājumā mums jābūt pietiekami mierīgiem un racionāliem. Ir gan starptautiskās organizācijas, gan nevalstiskās organizācijas, kuru darbības mērķis ir rūpēties par to. Tas ir normāli un leģitīmi. Protams, ka tās prasīs maksimālo. Uzskatu, ka mums būtu jāpieņem visi, jāizskata viņu prasības. Esmu dzirdējis ļoti daudzus, cienījamus un teorētiski labi sagatavotus cilvēkus sakām, ka, pieņemot un izskatot irākiešu patvēruma meklētāju prasības, varam viņus aizsūtīt atpakaļ, gadījumos, ja viņu prasības nav akceptējamas. Pieredze šobrīd rāda, ka tas nebūt nav tik viegli – teorijā strādā, praksē nē. Irāka ir skaidri definējusi, ka piespiedu repatriācijas tā neakceptē. Līdz ar to tas nav tā, ka paiet mēnesis vai pusgads un tad tie, kuru patvēruma lūgumi noraidīti, nākamajā dienā labprātīgi atstāj valsti vai dodas citur. Mums pašiem ir savas iepriekšējas saistības pret citām ES valstīm. Otra lieta – tā ir mūsu kapacitāte. Savukārt trešā lieta – lielā mērā, veidojot šo hibrīduzbrukumu, daļa aprēķina ir arī novērst uzmanību no tā, kas notiek pašā Baltkrievijā, cenšoties vainu uzvelt uz kaimiņu pleciem.
Manuprāt, šobrīd latviešiem patīk pārspīlēt. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka robeža ir absolūti jāsargā un nekāda atlaides nevar dot. Tāpat ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka jāielaiž visi. Nē, valdībā ir skaidri apsvērumi. Tie liek salāgot cilvēktiesību principus par mūsu valsts drošību, kā arī mūsu ārējo robežu aizsardzību ar starptautisko tiesību ievērošanu šajos mainīgajos apstākļos. Protams, tās nevalstiskās un starptautiskās organizācijas, kuru atbildība ir bēgļu vai cilvēktiesību jautājumi, vienmēr izvirzīs savu jomu kā pirmo. Tieši tāpēc mēs diezgan skaidri un konsekventi turpināsim skaidrot savu nostāju un politiku. Skaidrs, ka tas nebūs īstermiņa process, bet te būs jārunā arī plašāk - kā minimums par Eiropas tiesību normu revīziju migrācijas jautājumos. Vērtējot situāciju, kā tā attīstās šobrīd, ir redzams, ka ar migrāciju saistītajam juridiskajam rāmim būs jāattīstās.
Ko Latvija pašreizējā šajā situācijā var mācīties no Grieķijas piemēra? Vai ir kas tāds, kas no viņu pieredzes var palīdzēt mums šajā situācijā?
Pagājušajā nedēļā pēc Latvijas iniciatīvas notika Lietuvas, Polijas un Latvijas Ārlietu un Iekšlietu ministriju ekspertu sanāksme valsts sekretāru līmenī. Mēs vienojāmies koordinēt savu sadarbību gan juridisku jautājumu risināšanā, gan pieredzes un labās prakses apmaiņā, koordinējot savu rīcību starptautiskajā arēnā. Kā man ziņoja, visi sanāksmes dalībnieki bija ļoti apmierināti ar šo tikšanos un saprata, ka koordinācija tiešām ir jāveic. Ir zināmas nianses, piemēram, tiesiskajos regulējumos. Latvija ir izsludinājusi ārkārtējo situāciju četros novados. Polijas premjerministrs nesen arī lūdzis Polijas prezidentam izsludināt ko līdzīgu mūsu ārkārtējai situācijai uz savas Austrumu robežas.
Šajā situācijā vispār ar partneriem koordinējamies un konsultējamies ļoti cieši, arī divpusēji. Politiskā līmenī man bijušas sarunas gan ar Polijas, gan Lietuvas kolēģiem. Tiek plānoti pasākumi arī Ārlietu un Aizsardzības ministriju līmenī.
Aizsardzības ministrs un arī atsevišķas Ārlietu ministrijas amatpersonas norādījušas, ka migrantu iepludināšanas operācija Latvijā organizēta ar aktīvu Krievijas atbalstu. Kāds ir Jūsu viedoklis un kas par to liecina?
Mēs šobrīd esam nonākuši ļoti interesantā situācijā. Tajā brīdi, kad Baltkrievija sāka organizēt šos reisus no Irākas, bija arī brīdinājumi, ka Lukašenko režīms organizē reisus no citām pilsētām. Tika atvērti papildreisi no Stambulas uz Minsku, Lukašenko režīms domāja, ka tiks radīts milzīgs spiediens. Savā ziņā, protams, šī situācija uz Latvijas un Baltkrievijas, Polijas – Baltkrievijas, kā arī uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas ir ar diezgan lielu spriedzi.
Tagad līdz ar pēdējiem notikumiem Afganistānā nezinām, kā situācija attīstīsies. Scenāriji ir visdažādākie – no samērā optimistiska, kur Talibi vēlas starptautisku atzīšanu un ekonomisko sadarbību ar pārējo pasauli un tāpēc centīsies neatkārtot savu 25 gadus veco politiku, līdz tam, ka paies nedaudz ilgāks laiks un, kā tas vairākkārt pierādījies iepriekš, mediju uzmanība no Afganistānas noplaks, un tad sāksies ļoti neprognozējama rīcība un represijas, kas izraisīs lielu migrācijas vilni. Šis drūmais scenārijs rada papildus risku Centrālāzijai un arī Krievijas Federācijai. Iespējams, tajā brīdī, kad Lukašenko režīms to darīja, tas nespēja aprēķināt, ka beigu beigās šī cilvēku transportēšanas operācija var smagi atmaksāties pašiem.
Es gan šobrīd domāju, ka daudz būtiskāk mums ir stabilizēt situāciju uz robežas, kā arī nosūtīt ļoti skaidru signālu, ka šāda veida hibrīduzbrukums nav perspektīvs, tas tikai izraisīs vēl lielāku spiedienu, mudinot ES valstis pieņemt jaunas pret Lukašenko režīmu vērstas sankcijas. Arī šo jautājumu mēs apspriedīsim tūlīt gaidāmajā ES neformālajā ārlietu padomē.
Jāskatās, ko darīt ar, tā saucamo, Baltkrievijas tūrisma sektoru. Ja šie “tūrisma operatori” organizē šāda veida braucienus kā Irāka – Minska – Latvijas robeža, tad diez vai viņiem būtu jādod tiesības organizēt tūrisma braucienus Minska – Berlīne, Minska – Rīga, vai Minska – Parīze.
Kas vēl būtu tie instrumenti, kas Lukašenko režīmam un, iespējams, arī Krievijai liktu mainīt savu nostāju migrantu nopludināšanas jautājumā? Vai jaunas sankcijas maz ko dotu šajā situācijā?
Šī nav situācija, kuru var risināt ar vienu lēmumu vai vienu sankciju paketi. Šī ir ilgtermiņa situācija. Redzam, ka tas lielā mērā sākās ar Krimas okupāciju Ukrainas austrumos. Lielā mērā visi šie dezinformācijas uzbrukumi, iejaukšanās vēlēšanās. Baltkrievijas gadījumā tagad daudzi ir aizmirsuši, kāpēc jūnijā sekoja ļoti skarbas sankcijas pret režīmu. Tāpēc, ka 23. maijā tika nolaupīta ES aviokompānijas “Ryanair” lidmašīna, kas lidoja no vienas Eiropas Savienības valsti uz otru.
Vai iespējams reāli šajā situācijā saukt pie atbildības gan Baltkrieviju, gan Krieviju?
Ar valstu saukšanu pie atbildības ir tā, ka to var darīt noteiktas starptautiskās organizācijas. Tas parasti ir pārnacionālās jurisdikcijas jautājumos, kad ir runa par noziegumiem pret cilvēci vai kara noziegumiem.
Mēs, protams, varam runāt par to, ko daudzu valstu krimināllikumu izpratnē sauc par cilvēku iesaistīšanu organizētas noziedzības darbībās, cilvēku nelikumīgā pārvietošanā vai piespiešanā pāriet pāri robežai. Šāda veida lietas vairāk tiek skatītas nacionālā līmenī.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas pagaidu noregulējuma kontekstā daudzi jautāja, kāpēc šī noregulējuma normas tiek piemērotas tikai Latvijai un Polijai, bet Baltkrievijai nē. Te jāņem vērā maza nianse – Baltkrievija nav Eiropas Padomes dalībvalsts. Tā nav ratificējusi šo konvenciju un ir vienīgā šāda valsts Eiropā. Tas tikai parāda, kas šī ir par valsti. Mēs gan redzam, ka šis process tiek veicināts ar rīcību arī no tām valstīm, kuras ir šīs konvencijas parakstītājas. Te nu gan var skatīties, vai arī šeit varam izmantot starptautisko tiesu mehānismus. Taču jāņem vērā, ka lielākā daļa šo autoritāro valstu cenšas neratificēt dokumentus, kas tām var nākt par sliktu. Piemēram, ANO starptautiskā tiesa var izskatīt tikai prasības pret tām valstīm, kuras pašas labprātīgi atdzīst tās jurisdikciju. Krimināltiesas gadījumā daudzas valstis vai nu nav ratificējušas šīs tiesības, vai arī šāda veida lietas var izskatīt tikai ar ANO Drošības padomes lēmumu.
Var daudz runāt par tiesiskiem mehānismiem – tie tiks izmantoti, kur vien iespējams. Šajā gadījumā būtiskākie būs politiskie, diplomātiskie un ekonomiskie spiedieni.
Iepriekš sacījāt, ka Lietuvas un Baltkrievijas saspringtās situācijas gaisotnē kopā ar gaidāmajām Krievijas militārajām mācībām “Zapad” iespējamas arī militāras provokācijas. Vai esošā situācija to neapstiprina vēl vairāk?
Jebkuras “Zapad” mācības vienmēr nākušas ar zināmu spriedzes elementu. Jebkuras lielas mācības robežu tuvumā ir zināms risks. Pat ne apzinātu provokāciju risks, bet dažādu incidentu risks. Šīs mācības notiek vēl sarežģītākos apstākļos.
Varu vien sacīt – ļoti gribu cerēt, ka cilvēki, kuri organizē “Zapad 2021” mācības apzinās visu risku potenciālu. Es negribētu domāt, ka tiek plānotas kādas plaša mēroga provokācijas, kā arī ceru, ka nervi visiem būs pietiekami stipri un spēsim rast tādu risinājumu, kur puses apzināsies savu atbildību un nekādi eskalācijas mēģinājumi nebūs.
Vai Jums ir pilna pārliecība, ka gadījumā, ja uz Latvijas – Baltkrievijas robežas atskanētu šāvieni, NATO iekšienē būs vienprātība un atbalsts 5. panta piemērošanai, ja radīsies tāda nepieciešamība?
Manuprāt, pēdējā laikā mums ļoti patīk apšaubīt pilnīgi visu. Afganistānas kontekstā parādās gana daudz apgalvojumu, vai Latvija, vai Polija, vai Rumānija var justies drošas. Redzot šobrīd, kādā veidā mēs strādājam ar sabiedrotajiem, neuzskatām, ka ir pamats apšaubīt NATO līgumu vai 5. panta ticamību. Es domāju, ka būtu ļoti neprātīgi kādam to izdomāt pārbaudīt. Šajā gadījumā, ja mums tiešām būs reāls apdraudējums, tad būs 4. panta konsultācijas un, jā, arī 5. panta aktivizēšana.
Mūsu aizsardzības spēju un robežapsardzes spēju stiprināšana ir primārā darbība. Ja mēs redzam, ka saspīlējums un apdraudējums turpina pieaugt, tad nāk NATO 4. un 5. pants. Ticiet man, ja tas būs nepieciešams, tas nāks.
Nesen ASV un NATO izvāca karaspēku no Afganistānas. Īsi pēc tam vietējā valdība sabruka. Krievijas un Ķīnas propaganda to tulkoja divos veidos – ASV un Rietumu ietekme pasaulē sarūk, ASV savus sabiedrotos neaizstāvēs. Vai ir pazīmes, ka Krievija šo teoriju, proti, ka ASV neaizstāvēs savus sabiedrotos, gribētu pārbaudīt praksē?
Situācija ar Afganistānu ir sarežģīta. Pati ASV faktiski bija tā valsts, kas pēc 2001. gada 11.septembra terora aktiem iedarbināja NATO 5. pantu. Sākotnējais NATO mērķis bija iznīcināt teroristiskās organizācijas. Bija pietiekami daudz pierādījumu, ka atbildība par 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV gulstas uz Osamu bin Ladenu, viņa vadīto grupējumu “Al-Queda”, kā arī tā laika kustību “Taliban”. Tajā brīdī NATO īstenotais kolektīvai lēmums par 5. panta piemērošanu bija leģitīms. Latvijas lēmums pievienoties šai cīņai bija ļoti pareizs. Zinu, ka daudz jautāts, vai tie karavīri, kuri ir cīnījušies, ievainoti vai gājuši bojā Afganistānā, to darījuši par velti. Es domāju, ka no Latvijas un NATO viedokļa raugoties, noteikti nē. Šajā operācijā tika iznīcinātas teroristu organizācijas, savukārt pats lēmums iesaistīties šajā karā palīdzēja mums vēlāk iestāties NATO. Par to visiem karavīriem liels paldies. Viņu darbs, viņu dienests nevienā mirklī nav bijis veltīgs.
Zinām, ka diskusija par aiziešanu no Afganistānas bija ļoti ilga, bet uzskatu, ka lēmums bija pareizs. Tas bija kolektīvs NATO lēmums. Pie situācijas, kāda tā ir šobrīd, noveda analītiskas kļūdas, Rietumiem neizprotot, cik vāja ir Afganistānas vara un cik spēcīgs šobrīd ir Talibu grupējums. Tāpēc, lai arī kā dažiem gribētos teikt un baidīt citus, arī NATO dalībvalstu pieejas dažādās situācijās ir atšķirīgas. Mēs esam daļa alianses, mums ir ļoti daudz dažādi sadarbības mehānismi. Arī no politiskā viedokļa alianses dalībvalstis pašas apzinās, ka nereaģēšana uz uzbrukumu kādai dalībvalstij ir neadekvāta rīcība. Tā faktiski nozīmēs visas Rietumu demokrātiskās konstrukcijas beigas. Šādam lēmumam būtu daudz plašākas ģeopolitiskās sekas.
Ko, Jūsuprāt, varam sagaidīt tuvākajā laikā?
Ir ļoti neskaidrs, kā attīstīsies situācija Afganistānā. Nav zināms, kā attīstīsies situācijas citos karstajos punktos. Problēma ar hibrīdkaru ir tā, ka mēs sastopamies ar tādu vai citādu uzbrukumu – informācijas karu, kiberuzbrukumu, tagad migrāciju. Tas pie mums atnāk negaidīti, esam spiesti reaģēt un mācīties uz vietas, piemērojoties situācijai. Vienlaikus, iegūstot šo pieredzi, esam sagatavojušies neparedzamajam. Es domāju, ka mums jāsaglabā vēss un skaidrs prāts. Jāsaprot, ka var notikt vēl kaut kādas operācijas.
Mūsu uzdevums ir sargāt savas robežas, bet nezaudējot arī starptautisko tiesību aspektu. Tagad tiek mēģināts rast šo līdzsvaru. Tas tiešām nav viegli, bet, ja mēs paļaujamies paši uz sevi, paļaujamies un strādāsim ar saviem sabiedrotajiem, tad mēs šīs grūtības pilnīgi noteikti izturēsim.
