Pēdējos mēnešos liela starptautiskā uzmanība pievērsta krīzei uz Eiropas Savienības (ES) Austrumu robežas, ko izraisījis Kremļa atbalstītais Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko. Šai krīzei nedaudz norimstot, visa uzmanība nu jau pievērsusies Ukrainas robežai ar Krieviju, kur Krievijas prezidents Vladimirs Putins kārtējo reizi savilcis karaspēku, liecinot par potenciālu iebrukumu, ASV domnīcai “Atlantic Council” raksta Henrija Džekinsona biedrības asociētais pētnieks, Ukrainas Nacionālās universitātes „Kijevas Mohilas akadēmija” Politikas zinātnes katedras profesors Tarass Kuzio. Viņš uzsver – Eiropas un Ziemeļamerikas politikas veidotājiem ir jāatzīst, ka abi šie notikumi ir savstarpēji saistīti elementi V. Putina pret Rietumiem vērstajā hirbrīdkarā. Ja demokrātiskā pasaule nespēs noturēt robežu Ukrainā un Polijā, gan NATO, gan ES nākotne tiks nopietni apdraudēta.
Kremļa hibrīdkara mērķis ir mainīt 1991. gada rezultātu pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukuma un graut neteikumos balstīto starptautisko kārtību, vienlaikus atjaunojot Krievijas tradicionālo impērijas ietekmes zonu Austrumeiropā. Līdz ar to šobrīd galvenā V. Putina prioritāte ir nostiprināt agrāko dominanci Ukrainā, ko uzskata par atslēgu mūsdienu Krievijas ambīciju īstenošanai. Šķietami Krievijas diktators vēlas izolēt Ukrainu no tās Rietumu partneriem un destabilizēt valsti no iekšienes. Visticamāk, viņa galamērķis ir Kremlim draudzīga valdība Kijevā, kas līdzinātos lojālajam autoritārajam režīmam Baltkrievijā.
To kā mērķi nesen izteica arī bijušais Krievijas prezidents un premjerministrs Dmitrijs Medvedevs. Provokatīvi formulētā publikācijā šī gada oktobrī, ko publicēja Krievijas laikraksts “Kommersant”, D. Medvedevs apgalvoja, ka sadarbība ar pašreizējo Ukrainas valdību ir bezjēdzīga, aicinot Kremli nogaidīt, kamēr varu Kijevā pārņems “saprātīgi” līderi. “Tikai ar tādiem līderiem ir vērts strādāt. Krievijas zina, kā gaidīt. Mēs esam pacietīgi cilvēki,” viņš sacīja.
Turklāt D. Medvedeva raksts sekoja Kremļa līdera 5000 vārdu garajai esejai par Krievijas un Ukrainas attiecībām, kas publicēta trīs mēnešus agrāk. Šī eseja ar nosaukumu “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību” lasāma kā deklarācija karā pret Ukrainas neatkarību. Tajā tika apšaubīta Ukrainas starptautiski atzīto robežu likumība un norādīts, ka Ukrainas valstiskums ir atkarīgs no Maskavas. “Esmu pārliecināts, ka patiesa Ukrainas suverenitāte iespējama tikai partnerībā ar Krieviju,” esejā raksta V. Putins.
Krievijas līdera centieni izbeigt Ukrainas neatkarību un sniegtais atbalsts provokācijām pie ES ārējās robežas atspoguļo viņa noraidošo nostāju par kārtību pēc Aukstā kara un aizvainojumu par Rietumu iespējamo nerēķināšanos ar Krievijas likumīgajām ģeopolitiskajām interesēm. Šīs dusmas “gruzd” jau kopš PSRS sabrukuma un 90. gadu pazemojumiem, kad Krievija no lielvalsts statusa vienas nakts laikā pārtapa par nabadzību un starptautiski niecīgu valsti.
Krievija līdera spriedumu par Ukrainu tik ļoti aptumšo viņa ambīcijas, ka viņš nespēj pieņemt 2014. gadā gūtās sāpīgās mācības. 2014. gada pavasarī un vasarā Kremlis centās organizēt virkni sacelšanās pasākumu pret Ukrainas varas iestādēm visās valsts austrumu un dienvidu pilsētās un lielpilsētās, kurās pārsvarā dzīvo krievvalodīgie Ukrainas iedzīvotāji. V. Putina mērķis bija sadalīt Ukrainu un to izveidot par jaunu valsti, kurai bija jāpiešķir cara laika nosaukums “Jaunkrievija”. Tomēr šie Krievijas prezidenta centieni sastapās ar negaidīti spēcīgu vietējo pretestību, kas “izsita no sliedēm” Maskavas plānus, Krieviju atstājot salīdzinoši pieticīgu vietu Ukrainas austrumu Donbasa reģionā.
Neskatoties gan uz šo neveiksmi, V. Putins joprojām atsakās atzīt krievvalodīgo ukraiņu patriotisma realitāti un joprojām noliedz Ukrainas sabiedrībā 30 gadu laikā notikušās pārmaiņas. Tā vietā viņš turas pie sev tīkamā, bet acīmredzami nepatiesā priekšstata – lielākā daļa ukraiņu sevi uzskata par daļu no tā sauktās “krievu pasaules”, un Rietumi liedz viņiem atkalapvienoties ar Māti Krieviju.
Daudzi Maskavā arīdzan uzskata, ka pašreizējie ģeopolitiskie apstākļi viņiem ir pat ļoti labvēlīgi. Pēc Afganistānas sabrukuma Amerikas Savienotās Valstis kā sašķeltas un ārpolitiski nesakārtotas. Kremlis arī norāda uz ASV prezidenta Džo Baidena administrācijas prioritātēm attiecībā uz Ķīnu un tās acīmredzamo vēlmi izvairīties no turpmākas konfrontācijas ar Krieviju, par ko liecina prezidenta Dž. Baidena piekāpīgā pieeja “Nord Stream 2” un gatavība personīgi tikties ar V. Putinu šī gada vasarā.
Savukārt Eiropā – Vācijā šobrīd norit sarežģītas paaudžu maiņas politiskajā vadībā, kamēr Francija gatavojas vēlēšanām, bet Lielbritānija joprojām ir norūpējusies par Brexit fiasko. Tikmēr viss kontinents ir arvien neaizsargātāks pret Krievijas enerģētikas šantāžu, jo strauji tuvojas “Nord Stream 2” cauruļvada sertifikācija.
Pēdējo gadu nepārvaramā starptautiskā reakcija uz atkārtotajām Krievijas agresijas darbībām arī ir veicinājusi Rietumus atspoguļot kā vājus. Neraugoties uz Maskavas nepārtraukto militāro agresiju pret Ukrainu un garo sarakstu naidīgo darbību, kas vērstas pret Rietumvalstīm, tostarp kiberuzbrukumi, iejaukšanos vēlēšanās, dezinformācijas kampaņas un bruņotas korupcijas, daudzi demokrātiskās pasaules iedzīvotāji turpina atbalstīt sadarbību ar Krieviju.
Analītiķis uzsver – Rietumu līderiem beidzot jāpieņem reālais izaicinājumu apmērs un jāatzīst, ka tie saskaras ar pretinieku, kurš ir karojis pret viņiem vismaz kopš 2014. gada. Turklāt daži eksperti norāda, ka V. Putins pret Rietumiem ir naidīgs jau daudz ilgāk, uzskatot – V. Putina uzruna 2007. gada Minhenes drošības konferencē, ir mūsdienu hibrīdkara sākumpunktu.
Pašlaik Maskava maz baidās no sekām un joprojām ir pārliecināta, ka Rietumiem nav “apetītes” pēc konfrontācijas. Šādos apstākļos mēģinājumi nomierināt V. Putinu tikai vēl vairāk pārliecinās Krieviju par Rietumu vājumu un veicinās papildu agresiju.
Lai beidzot pārliecinātu Rietumu līderus par nepieciešamību ierobežot Kremli, var būt nepieciešama dramatiska starptautiskā drošības krīze, un tā, visticamāk, notiks Ukrainā. Tāpēc, lai novērstu katastrofu, ir ļoti svarīgi, lai demokrātiskā pasaule steidzami nosūtītu Maskavai nepārprotamu vēstījumu, norādot, kāda būs cena, ja Krievija izvēlēsies saasināt karu pret Ukrainu.
