Teju katru dienu Kremļa atbalstītajos medijos var lasīt arvien jaunus melus par Ukrainu un pašreizējo spriedzi tās pierobežā, kur Krievija ir savilkusi ievērojamu skaitu savas armijas. Sākot ar Krimas pussalas nelikumīgo okupāciju 2014. gadā un beidzot ar pašreizējām militārajām operācijām pierobežā, Krievija ir veikusi ilgstošu un koordinētu valsts kontrolētu dezinformācijas kampaņu, kas veidota, lai sagrozītu realitāti un ietekmētu sabiedrības viedokli dažādos jautājumos. Eiropas Savienības Ārējās darbības dienests ir uzskaitījis septiņus izplatītākos Krievijas izdomātos melus, kuri turpmāk rakstā arī tiks atmaskoti.
“Sargs.lv” jau iepriekš ziņoja, ka Krievija ir izveidojusi kontrolētu mediju tīklu jeb sava veida “ekosistēmu”, kuras vienīgais mērķis ir sludināt un atbalstīt prokremliskās idejas. Krievijas iestādes velta milzum daudz laika un pūles, lai apmelotu Ukrainu, attēlotu to kā draudu globālajai drošībai un nomelnoto visas valstis, kuras iestājas pret Krievijas nelikumīgajām darbībām.
Krievijas kampaņas ir arī tieši vērstas pret Eiropas Savienības un NATO, nepatiesi atspoguļojot šo organizāciju darbību, mērķi un sasniegto drošības uzlabošanas jomā.
Nesenā Krievijas militārā spēku palielināšana, kas sākās 2021. gada pavasarī pie Ukrainas robežas un nelegāli okupētajā Krimas pussalā, ir tikai pastiprinājusi šos dezinformācijas uzplūdus.
Šajā ES Eiropas Ārējās darbības dienesta pārskatā ir apskatīti visizplatītākie un bīstamākie mīti par Krievijas izraisīto saspīlējumu Ukrainā.
Mīts Nr. 1: "Pašreizējais saspīlējums ir Ukrainas un viņu sabiedroto pastāvīgas agresīvas rīcības rezultāts. Krievija tikai aizstāv savas likumīgās intereses un nav atbildīga par šo konfliktu"
Patiesībā fakts ir tāds, ka Krievija turpina pārkāpt starptautiskās tiesības, kā arī citus nolīgumus, ko tā ir apņēmusies ievērot. Nelikumīgi anektējot Krimas pussalu un veicot bruņotas agresijas aktus pret Ukrainu, Krievija, viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ir pārkāpusi ANO Drošības padomes reglamentu. Krievija ir pārkāpusi vismaz 12 starptautiskus un divpusējus līgumus. To skaitā ANO hartas, Helsinku aktu un Parīzes hartu, kas garantē suverēnu vienlīdzību un valstu teritoriālo integritāti, robežu neaizskaramību, atturēšanos no draudiem vai iebrukumiem, kā arī valstu suverenitāti un valstu brīvību izvēlēties vai mainīt savus drošības pasākumus.
Ukraina ir cietusi smagus zaudējumus notiekošajā konfliktā ar Krieviju. Krievijas agresijas rezultātā ir nogalināti vismaz 14 000 nevainīgu ukraiņu un daudzi ievainoti. Krievijas agresijas dēļ no valsts Austrumiem un Krimas pussalas, baidoties par savu drošību, ir pārvietoti vairāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju.
Mīts Nr. 2: "Situācija Ukrainā ir izraisījusi šo konfliktu. Ukraina ir pastrādājusi dažādas zvērības pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Krievijai ir jāiejaucas, jo Ukraina un Krievija ir “viena valsts” un Ukraina patiesībā pieder Krievijai"
Apgalvojumi, ka Ukraina uzbrūk pati savai teritorijai un iedzīvotājiem, ir vairāk nekā absurdi. Krievija apzināti izplata šādu dezinformāciju, lai varētu attaisnot savu militāro spēku ievešanu Ukrainas teritorijā. Kremlis nepamatoti vels paralēles starp Ukrainas valdību un nacistiem, nepamatoti situāciju Ukrainā salīdzina ar Otro pasaules karu un izdomā safabricētus stāstus, lai negatīvi ietekmētu iedzīvotājus.
Tāpat arī bieži tiek lietots apgalvojums, ka Ukraina un Krievija ir “viena tauta”, taču tā tas nav. Vistuvāko saistību var novērot no 9. gadsimta līdz 13. gadsimtam Krievzemes laikos, taču ir diezgan nepamatoti teikt, ka 800 gadu laikā šī saikne ir saglabājusies. Neraugoties uz ilgiem svešzemju kundzības periodiem, Ukrainai ir spēcīga nacionālā kultūra un identitāte. Ukraina ir suverēna valsts.
Jēdziens par "viskrievu tautu" bez politiskām robežām ir ideoloģisks konstrukts, tā aizsākumi meklējami impērisma laikos, un tas tiek izmantots kā instruments, lai grautu Ukrainas neatkarību un nacionālo identitāti. Kopš 2014. gada Krievijas valdība ir kultivējusi šo mītu ar jaunu sparu, lai racionalizētu un attaisnotu savu militāro agresiju.
Lai veicinātu ideju, ka Ukraina pieder pie Krievijas "ietekmes sfēras", Krievija varas iestādes un valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi bieži apgalvo, ka Ukraina nav "īsta" valsts. Valsts sponsorētā Kremļa propaganda cenšas sagrozīt vēsturi, lai leģitimizētu ideju, ka Ukraina pieder Krievijas dabiskajai interešu sfērai.
Mīts Nr. 3: "Jebkurā gadījumā Ukrainai būs jāvēršas pēc palīdzības pie Krievijas, jo Eiropas Savienības un Rietumu intereses nav palīdzēt Ukrainai"
Eiropas Savienībai (ES) ir stratēģiska partnerība ar Ukrainu. Patiesībā Ukraina ir kļuvusi par vienu no ES tuvākajiem partneriem, un šo partnerību pēdējos gados nostiprināja ES un Ukrainas līgums un Padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības zonas līgums. Šodien ES ir Ukrainas lielākā tirdzniecības partnere, kas veido vairāk nekā 40 % no Ukrainas tirdzniecības apjoma. ES atbalsta Ukrainu tās reformu programmas īstenošanā. Kopš 2014. gada ES ir sniegusi Ukrainai aizdevumus un dotācijas 17 miljardu eiro apmērā.
Tāpat arī kopš 2014. gada ES ir stingri atbalstījusi Ukrainas suverenitāti, teritoriālo integritāti un neatkarību tās starptautiski atzītajās robežās. Arī ir noteiktas sankcijas Krievijai par apzināto situācijas destabilizēšanu Ukrainā. ES arī atbalsta Ukrainu, lai stiprinātu tās noturību pret dezinformāciju un kiberuzbrukumiem.
Mīts Nr. 4: " Pašreizējā krīzē ir vainojama NATO un Rietumi. Ja tās būtu pildījušas savu solījumu nepaplašināt aliansi, Krievija nejustos apdraudēta"
Šāds solījums nekad netika dots un nekad netika prasīts no NATO. Krievijas valsts kontrolētie plašsaziņas līdzekļi bieži ir apgalvojuši, ka padomju līderim Mihailam Gorbačovam esot solīts "mutiski", ka NATO nepaplašināsies ārpus apvienotās Vācijas. Patiesībā pats Gorbačovs 2014. gada intervijā noliedza šo apgalvojumu, sakot, ka "tēma par "NATO paplašināšanos" vispār netika apspriesta. Neviena Austrumeiropas valsts šo jautājumu neizvirzīja, pat pēc Varšavas pakta izjukšanas 1991. gadā.
Šīs tā sauktās mutiskās vienošanās ir fikcija. NATO dalībvalstis nekad nav veikušas nekādus politiskus vai juridiski saistošas saistības nepaplašināt aliansi. Lēmumi par dalību NATO ir katra atsevišķa pretendenta un visu 30 NATO dalībvalstu atbildība. Katra suverēna valsts var izvēlēties savu ceļu, un kaimiņvalstis, šajā gadījumā Krievijai, nedrīkst iejaukties šajā procesā.
Mīts Nr. 5: "NATO agresīvās ekspansijas dēļ Krievija tagad ir "aplenkta ar ienaidniekiem" un tai ir jāaizsargājas"
Neviena valsts vai alianse neplāno iebrukt Krievijā. Neviens neapdraud Krieviju. Patiesībā, ES un Ukraina ir pārliecināti Eiropas drošības kārtības atbalstītāji. Atcerieties, ka Krievija ir ģeogrāfiski lielākā pasaules valsts ar vairāk nekā 140 miljonu iedzīvotāju. Tai ir vieni no lielākajiem bruņotajiem spēkiem pasaulē ar vislielāko kodolieroču skaitu. Ir absurdi attēlot Krieviju kā valsti, kas ir akūti apdraudēta. No ģeogrāfijas viedokļa tikai viena sešpadsmitā daļa no Krievijas robežas ir blakus kādai no NATO dalībvalstīm. No 14 valstīm, ar kurām Krievija robežojas, tikai piecas ir NATO dalībvalstis.
Uzskats, ka Krievijai vajadzētu būt veto tiesībām attiecībā uz Ukrainas suverēniem lēmumiem, ir nepamatota.
Mīts Nr. 6: "Jebkurā gadījumā Krievija nav atbildīga par pašreizējo spriedzi Ukrainā. Ukraina ir apzināti pārkāpusi Minskas vienošanās, un Rietumi turpina bruņot Ukrainu. Krievijai ir ātri jāreaģē, lai aizsargātu savas robežas. Rietumi provocē Krieviju."
Patiesībā tieši Krievija ir tā, kas ir savilkusi aptuveni 140 000 karavīru un tehnikas vienības pie Ukrainas robežām, tostarp nelikumīgi anektētajā Krimas pussalā. Krievija ir Minskas vienošanās viena no iesaistītajām pusēm, un šie ir jaunākie oficiālie dokumenti, kuros Krievija ir apstiprinājusi Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti, taču Krievija nav izpildījusi Minskas vienošanās saistības. Krievijas puse un tās pilnvarotās personas nav īstenojušas pamieru, nav atsaukušas visus smagos bruņotos spēkus, nav izpildījušas Minskas vienošanos par politiski ieslodzīto atbrīvošanu un nav nodrošinājušas humanitārās palīdzības piekļuvi.
Par spīti Krievijas stūrgalvībai un patvaļai, Ukraina ir īstenojusi vairākus Minskas vienošanās punktus, kurus tā var pamatoti izdarīt, kamēr tai nav pilnīga kontrole pār Kremļa atbalstīto spēku okupēto teritoriju. Ukraina pieņēma konstitūcijas grozījumus, lai nodrošinātu lielāku autonomiju teritorijām, kas pašlaik atrodas ārpus tās kontroles.
Mīts Nr. 7: "ES jebkurā gadījumā ir vāja un nenozīmīga. Kāpēc vispār jārunā ar ES?"
Krievijas politiskā elite ir cītīgi strādājusi, lai pārliecinātu pasauli, ka ES ir vāja un nav ieinteresēta starptautiskā miera un drošības veicināšanā. Krievijas amatpersonas un valsts plašsaziņas līdzekļi regulāri attēlo ES kā nenozīmīgu un nespējīgu risināt krīzes situācijas. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs 2022. gada janvārī nonāca tik tālu, ka apsūdzēja ES "impotencē".
Fakts, ka Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām ir valdījis miers, ir pietiekams pierādījums tam, lai atspēkotu šo apgalvojumu. ES sadarbībā ar ANO, NATO, EDSO, Eiropas Padomi, un citiem starptautiskajiem partneriem, ir devusi taustāmu ieguldījumu miera veicināšanā plašākā Eiropas reģionā un ārpus tā, tostarp Ukrainā.
ES ir arī pasaulē lielākā integrētā ekonomiskā zona un lielākā tirdzniecības partnere ar Ukrainu. Vērienīgais līgums starp ES un Ukrainu veicina reformas Ukrainā, sniedz iespējas piekļūt ES vienotajam tirgum un veicina Ukrainas attīstību brīvības virzienā.
