Kopš 2022. gada 24. februāra Krievija ir bijusi spiesta būtiski transformēt tās ekonomiku pēc tam, kad Eiropas Savienība, kas bija tās lielākā tirdzniecības partnere, ierobežoja ekonomiskās saites ar Maskavu, savukārt ASV iesaldēja Krievijas valsts aktīvus simtiem miljardu ASV dolāru vērtībā un atslēdza to no globālas finanšu sistēmas SWIFT. Tomēr Maskavai piemērotās soda sankcijas izrādījušās itin panesamas. Sarunā ar “Sargs.lv” politikas un ekonomikas eksperti norāda – Krievija šobrīd pārstrukturē savu ekonomiku, izmantojot PSRS diktatora Josifa Staļina valdīšanas periodam līdzīgu resursu mobilizāciju. Tas nozīmē, ka Krievija gatavojas ilgstošai konfrontācijai ar Rietumiem.
Krievijas politiskā vadība netieši atzīst – Krievijas ekonomika tiek pilnībā pakārtota kara prasībām. Šādi, komentējot Krievijas nesen publiskotos tēriņu plānus, paziņoja Krievijas finanšu ministrs Antons Silluanovs: “[Tiks nodrošināts] viss nepieciešamais frontei.”
Aptuveni viena trešdaļa no visiem Krievijas nākamā gada tēriņiem tiks novirzīti bruņoto spēku vajadzībām, sasniedzot 109 miljardus ASV dolāru. Tas nozīmē, ka aptuveni 6% no visas Krievijas kopējā iekšzemes kopprodukta (IKP) 2024. gadā tiks patērēti kara finansēšanai.
A. Kudors notiekošo Krievijas ekonomikā raksturo kā vismaz daļēju Staļinisma iezīmju atdzimšanu. Kā norāda eksperts, arī tad tauta tika maksimāli mobilizēta un pakļauta smagiem sadzīves apstākļiem. Notiekošais apliecina, ka Krievija un tās valdošais režīms ir spējīgi mobilizēt lielu cilvēku apjomu, kāpinot gan rūpniecisko, gan militārā personāla resursu, lai maksimāli novilcinātu karu Ukrainā.
Zīmīgi, ka nākamais gads būs pirmais, Krievijas vēsturē, kad agresorvalsts bruņoto spēku finansējums apsteigs valsts sociālos izdevumus. Neraugoties uz to, ka pārfokusēšanās uz kara laika ekonomisko struktūru, būtiski ceļot aizsardzības resorā nodarbināto algas un īstenojot mērķtiecīgas sociālās kompensācijas, mīkstina pret Krieviju izvērstās sankcijas, ilgtermiņā tas veicina dziļāku stagnāciju Krievijas ekonomiskajā attīstībā.
Krievijas spējas pielāgoties sankcijām
Krievijas ekonomika ir tiešā mērā atkarīga no tās dabas resursu eksporta. Pēc Ekonomiskās sarežģītības observatorijas apkopotajiem datiem (The Observatory of Economic Complexity - OEC) novērojams, ka 2021. gadā aptuveni 51,95% no visa Krievijas eksporta veidoja energoresursi. Pirms agresorvalsts iebrukuma Ukrainā vairāk nekā puse Krievijas energoresursu eksporta bija paredzēts noieta tirgiem Rietumvalstīs.
Kopš 2022. gada 24. februāra Rietumvalstis pret Krieviju ieviesušas vairākas sankciju paketes, iesaldējot 300 miljardu eiro vērtus Krievijas Centrālās bankas aktīvus, kā arī būtiski ierobežojot savas ekonomiskās saites ar agresorvalsti. Rietumvalstis papildus energoresursiem, pakļāvušas sankcijām dažāda veida Krievijas importa preces 9,2 miljardu eiro vērtībā. Taču, neraugoties uz to, Krievijas ekonomika 2023. gada novembrī uzrāda pārsteidzošu noturību un spēju nodrošināt Kremlim gan ilgstošu karadarbību Ukrainā, gan konfrontāciju ar Rietumvalstīm.
Bankas “Citadele” galvenais ekonomists Mārtiņš Āboltiņš uzsver – Krievijas ekonomiku nevar analizēt kā citu pasaules valstu ekonomikas. Šāda salīdzinājuma izmantošana ir nepiemērota, jo Krievijas gadījumā jau ilgstoši nepastāv saikne starp darba tirgus tendencēm un ekonomisko izaugsmi. Grūtības iegūt kaut cik objektīvu skatījumu par Krievijas ekonomikas stāvokli sagādā arī uzticamu datu trūkums par faktisko ekonomisko situāciju.
Pēc 2022. gada Krievijas ekonomiskā satricinājuma, kad sākoties Krievijas agresijai pret Ukrainu, krasi pieauga energoresursu cenas, Krievijas IKP piedzīvoja kritienu līdz -2,1%. Šogad agresorvalsts valdībai un Centrālajai bankai ir izdevies stabilizēt brūkošo ekonomiku un pat atgriezties pie izaugsmes +2,2% apmērā, kas ir trīs reizes lielāks nekā Eirozonā šogad gaidāmais pieaugums.
Bankas “Citadele” galvenais ekonomists gan piebilst – nevar arī apgalvot, ka sankcijām nav bijusi ietekme uz Krievijas ekonomu, jo pat laikā, kad pasaule cīnījās ar augstajām energoresursu cenām, Krievijā bija vērojams IKP kritums. Arī cerētā ietekme uz Krievijas valūtas kursu nav bijusi tik izteikta. Lai arī tā vērtība ir kritusies, tā nav bijusi graujoša.
M. Āboltiņš uzsver, ka Rietumvalstu mērķis nekad nav bijis pilnībā izspiest Krieviju no pasaules naftas tirgus, jo pašpietiekamu alternatīvo resursu trūkuma dēļ šāds plāns destabilizētu kopējo naftas cenu pasaules tirgū.
Lai gan tādu energoresursu kā ogļu un dabasgāzes loma starp Krievijas eksporta precēm ir būtiski mazinājusies un Rietumvalstis centušās ierobežot arī kopējos Krievijas eksporta ieņēmumus, nosakot cenu griestus energoresursiem, kā arī sankcionējot Krievijas tirdzniecības kuģus, V. Putina vadītajai agresorvalstij joprojām izdodas gūt ārvalstu valūtas ieņēmumus caur darījumiem citās valstīs Ķīnā, Indijā un Centrālāzijasvalstīsm.
Kāda vārdā nenosaukta Rietumvalstu amatpersona intervijā laikrakstam “Financial Times” atklājusi, ka Krievijai ir gandrīz pilnība izdevies apiet G7 valstu noteiktos naftas maksimālos cenu griestus – 60 ASV dolārus par barelu. Saskaņā ar amatpersonas rīcībā esošo informāciju šobrīd Maskava saviem naftas pircējiem prasa vidējo naftas cenu globālajā tirgū, kas ir par 20 ASV dolāriem augstāka nekā G7 valstu noteiktie cenu griesti. Līdz oktobrim tieši Krievijas naftas un gāzes pārdošanas darījumi veidoja 28% no Krievijas budžeta ieņēmumiem, sastādot 17,63 miljardus ASV dolāru.
Aktīvs eksports uz Krieviju aizvien turpinās no Eiropas Savienības teritorijas. Bloks aizvien nav noteicis sankcijas 49% Eiropas valstu izcelsmes preču, kuras Krievija turpina importēt. Turklāt plaukst un zeļ paralēlās importa shēmas, kas domātas Rietumvalstu noteikto sankciju apiešanai. Lai gan Eiropas Savienība ir slēgusi savas ostas tiešiem tirdzniecības darījumiem ar Krieviju, savstarpējā tirdzniecība, tostarp ar sankcionēto preču grupām, joprojām notiek, kā tranzītvalstis izmantojot Turciju, Armēniju, Gruziju, Azerbaidžānu un Kazahstānu.
Lai gan sankcijās pakļauto preču eksporta aizlieguma dēļ Krievija saskaras ar inflāciju un dažādu importēto preču cenu kāpumu, agresorvalsts ekonomisko noturību vairo ne vien tās ierēdniecības spēja pārorientēt budžeta ieņēmumu avotus, bet arī pašas Krievijas sabiedrības noturība pret dzīves līmeņa pazemināšanos.
Vēl 2023. gada februārī inflācijas pieaugums sastādīja 6,7%, un tās mazināšanai Krievijas Centrālā banka piedāvāja paaugstināt procentu likmes līdz pat 15%, kas ir ļoti augsts pieaugums.
A. Kudors norada – bezdarba līmenis Krievijā ir ārkārtīgi zems, tomēr reālie iedzīvotāju ienākumi kopš 2014. gada ir būtiski samazinājušies. Pirms Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gadā vidējā alga Krievijā bija virs 1000 ASV dolāriem mēnesī. Šobrīd tie ir vairs tikai 600 ASV dolāri. Papildus tam arī ikdienas produktu cenas turpina strauju kāpumu.
Politologs norāda – Krievijas sāktais karš Ukrainā nav palicis bez sekām. Līdz ar pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gada februārī, no Krievijas ekonomikas aizplūda vairāk nekā 230 miljardi ASV dolāri. Šī nauda ir faktiski izņemta no Krievijas ekonomikas, radot potenciālu ilgtermiņa ekonomiskajai stagnācijai. Šogad naudas aizplūšana šķietami stabilizējusies, jo pēdējo deviņu mēnešu laikā Krievijas ekonomika zaudējusi vien 27 miljardus ASV dolāru.
Otra problēma – Krievijai vairs nav pieejami Rietumu finanšu tirgi. Tas nozīmē, ka Maskava Rietumos vairs nevar aizņemties liela apjoma līdzekļus. To demonstrē arī makroekonomiskie dati - 2023. gadā Krievijas budžeta deficīts bija vien 2% no IKP, kas ir salīdzinoši neliels. Vienlaikus aizņemšanās iespēju neesamība ierobežo Krievijas valdības tēriņus, liekot tos turēt salīdzinoši zemā līmenī.
Treškārt, Krievijas valūtas rubļa kurss kopš 2014. gada zaudējis lielāko daļu savas vērtības. Ja vēl 2014. gadā pirms Krimas aneksijas viens ASV dolārs maksāja 32 rubļus, tad 2022. gada februārī - 135 rubļus. Ekonomists gan atzīst - šīs svārstības Krievijas Centrālajai bankai izdevies mazināt, nosakot par pienākumu galvenajiem Krievijas eksportējošajiem uzņēmumiem daļu savu eksporta ieņēmumu konvertēt rubļos, tādējādi radot mākslīgu rubļa pieprasījumu.
Krievijas nākotnes perspektīvas
“Sargs.lv” aptaujātie eksperti atzīt – pārstrukturēšanās uz kara laika ekonomiku Krieviju glābj no pilnīga ekonomiskā sabrukuma un saglabā tās spēju iesaistīties ilgstošā konfrontācijā ar Rietumiem. Tomēr tas ir īstermiņa risinājums, jo līdz ar Rietumvalstu noteiktajām sankcijām, Krievija izjūt arvien jūtamāku tehnoloģisko badu. Viens no šādiem izaicinājumiem saistīts ar mikročipu deficītu kā civilajā, tā militārajā ražošanā. A. Kudors norāda, ka šādas problēmas savienojumā ar kara laika struktūras ekonomu rada negatīvu ietekmi valsts ilgtermiņa attīstībai, jo Krievijas ekonomika netiek balstīta augsto tehnoloģiju jomā.
Tam piekrīt arī M. Āboltiņš, piebilstot, ka nav zināms, cik ilgi tehnoloģiju importa aizliegumu izturēs Krievijas naftas ieguves sektors. Jau šobrīd tam ir nepieciešamas investīcijas ieguves apjomu palielināšanā, taču tehnoloģiju importa aizliegums to kavē. Degradācija sagaidāma arī citās tehnoloģiskajās nozarēs - ēku būvniecībā un autoražošanā.
A. Kudors gan uzsver – iepriekš Rietumvalstīs izteiktās prognozes par Krievijas ekonomisko nespēju paciest sankcijas un saglabāt potenciālu ilgstošam karam nav piepildījušās. Kā uzskata eksperts, šādas prognozes lielā mērā balstījās uz Rietumvalstu nepietiekamo izpratni par Krievijas sabiedrības patieso sāpju slieksni, pie kurām tā nespētu paciest kara izmaksas.
Arī M. Āboltiņš norāda, ka Krievijas ekonomikas prognozēšana ir nepateicīgs darbs. Līdzīgi, kā A. Kudors, arī bankas “Citadele” galvenais ekonomists atzīst – pašreizējais Krievijas ekonomikai noteiktais slogs acīmredzami nav tik liels, lai agresorvalsts pārskatāmā nākotnē piedzīvotu ekonomisko sabrukumu.
Savukārt A. Kudors atgādina, ka Krievijas vēsturē ir novēroti gan ilgstoši stagnācijas un tautas ciešanas gadi, gan pēkšņas revolūcijas. Turklāt apvērsuma iespēju pastāvošā režīma ietvaros arī neviens nav izslēdzis, tādēļ prognožu izteikšana ir neiespējama.
