Īsā un vidējā termiņā Vladimira Putina režīms turpinās uzturēt konfrontējošas attiecības ar rietumiem, tai skaitā pēc nepieciešamības draudot ar konflikta eskalāciju, tostarp kodolieroču izmantošanu, tomēr Krievijas gatavība uzsākt atklātu militāru konfrontāciju ar spēcīgāku pretinieku ir maz iespējama, savā jaunākajā rakstā vērtējis Satversmes aizsardzības birojs (SAB).
Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm ir pakāpeniski pasliktinājušās jau kopš 2014. gadā veiktās Krimas aneksijas un karadarbības uzsākšanas Ukrainas austrumu reģionos. Turklāt jau vēsturiski Krievija NATO ir uztvērusi kā draudu, akcentē birojs.
Kopš plašā iebrukuma Ukrainā sākuma pret NATO vērsti izteikumi ir kļuvuši par Krievijas amatpersonu ikdienas retorikas sastāvdaļu. Daļa no izteikumiem arī ietver tiešu draudu izteikšanu NATO aliansei un tās dalībvalstīm.
Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, kopš iebrukuma sākuma Krievija ir zaudējusi vairāk nekā 315 000 karavīru, ieskaitot mirušos un ievainotos. Ukrainas avoti uzrāda vēl augstākus Krievijas zaudējumus, tiem pārsniedzot 400 000 militārpersonu.
Par Krievijas armijas ievērojamajiem zaudējumiem liecina nepieciešamība veikt mobilizāciju. Armijas kaujas spēju uzturēšanai jau 2022. gada septembrī Putins parakstīja dekrētu par daļējas mobilizācijas izsludināšanu. Karotājus piesaistīja arī Ukrainā karojošo "privāto" militāro kompāniju pārstāvji, piemēram, "Vagner grupai" karotāju piesaisti veicot Krievijas ieslodzījuma vietās, norāda SAB.
SAB akcentē, ka līdz ar karavīru zaudējumiem kopš kara sākuma Ukrainas spēkiem ir izdevies iznīcināt ievērojamu daudzumu Krievijas bruņu tehnikas, kā arī lidaparātus un kuģus. Lielākie karavīru un tehnikas zaudējumi novērojami tieši sauszemes spēkos, Krievijas flotei un gaisa spēkiem saglabājot salīdzinoši augstas kaujas spējas.
Krievijas iebrukumam Ukrainā ieilgstot, pieaug militāri industriālā kompleksa nozīme Krievijas spēku kaujas spēju uzturēšanā. Krievija ir spējusi īstermiņā pielāgot tās ražošanu kara vajadzībām. Turpinoties karadarbībai Ukrainā, sagaidāms, ka Krievijas spējas atjaunot un papildināt tās arsenālu samazināsies, kas saistīts ar darbaspēka deficītu.
Vienlaikus ģeopolitiskās izmaiņas Eiropā ir radījušas nepieciešamību Krievijai izvērtēt esošā bruņoto spēku modeļa piemērotību. Jau 2022. gadā nogalē Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu nāca klajā ar paziņojumu par Krievijas bruņoto spēku reformu, kas virzīta uz militāro spēku komandvadības uzlabošanu un bruņoto spēku vienību skaita un personāla palielināšanu līdz 1,5 miljoniem 2026. gadā.
Ņemot vērā karadarbību Ukrainā un Krievijas karavīru un tehnikas zaudējumus, ar augstu ticamību var paredzēt, ka Krievija saskarsies ar sarežģījumiem līdz 2026. gadam veikt faktiskās izmaiņas tās bruņotajos spēkos un pilnībā noformēt un apbruņot jau esošās, kā arī no jauna veidotas vienības. Tomēr tas neliegs Krievijai publiskajos izteikumos veidot priekšstatu par bruņoto spēku reformas progresu, secinājis SAB.
Krievijas augstākās amatpersonas regulāri nāk klajā ar draudiem pielietot kodolieročus, tai skaitā tos saistot ar karadarbības gaitu Ukrainā un Rietumvalstu sniegto atbalstu.
Kodolieroču pielietošanas draudus Krievijas amatpersonas intensīvāk izmanto gadījumos, kad Ukrainas armijai ir izdevies gūt panākumus frontē, vai kad aktivizējas politiskā diskusija Rietumvalstīs par jauna atbalsta sniegšanu Ukrainai. Tomēr kodolieroču izmantošana noteikti izraisītu negatīvu starptautisko reakciju arī no valstīm, kas pašlaik ir neitrālas vai pret Krieviju draudzīgas, piemēram, Ķīnas. Kodolieroču pielietošana arī vēl vairāk konsolidētu Rietumvalstis, kā arī varētu atvieglot jauna veida ieroču sistēmu piegādi Ukrainai.
Krievijas karš Ukrainā un ar to saistītās sankcijas ir negatīvi ietekmējušas Krievijas ekonomiku un piekļuvi ārvalstu kapitālam. Vienlaikus Krievija turpina izmantot valsts rīcībā esošos instrumentus, lai sekmētu ekonomikas noturību.
Pašlaik viens no Krievijas ekonomikas balstiem ir tās militāri industriālais komplekss, kā arī joprojām augstie ieņēmumi no ogļūdeņražu starptautiskās tirdzniecības, tai skaitā apejot sankcijas un tirdzniecības ierobežojumus. Turpinoties karam Ukrainā, Krievija turpinās pielāgot tās ekonomiku kara vajadzībām, kas no vienas puses ļaus uzturēt karadarbību un Krievijas armijas kaujas spējas, tomēr vidējā termiņā samazinās vai pat apturēs Krievijas ekonomikas izaugsmi.
Krievijas iebrukums Ukrainā bija plānots kā ātrs, uzvarošs karš, kur īsā laikā tiktu pārvarēta Ukrainas pretestība, nevis vairāk nekā divus gadus ilgstošs konflikts, kam Krievija nebija gatava ne militāri, nedz arī ekonomiski. Ņemot vērā kara gaitu, Krievijai nākas pārvērtēt potenciālo nākotnes konfliktu iespējamo gaitu un izvērtēt valsts spēju šādā konfliktā iesaistīties un uzvarēt.
Krievijas attiecības ar NATO un konfrontācijas iespējamību jāvērtē arī kontekstā ar citiem reģionālās un globālās politikas procesiem. Reģionāli Krievijas iebrukums Ukrainā ir samazinājis Krievijas ietekmi tai tuvējos reģionos, piemēram, Dienvidkaukāzā vai Centrālāzijas valstīs.
Sagaidāms, ka atklāta konfrontācija ar NATO vēl vairāk liks reģiona valstīm meklēt alternatīvus sadarbības virzienus, šādi samazinot Krievijas lomu reģionā. Krievijas iebrukums Ukrainā ir vairojis Krievijas atkarību no Ķīnas. Turpinoties Ķīnas ekonomikas izaugsmei, situācijā, kad Krievijas ekonomika stagnē, pastāv augsta iespējamība, ka Krievijai nāksies lielāku stratēģisko uzmanību pievērst Ķīnai un tam, kā ierobežot no tās pieaugošo atkarību.
Krievijas agresija ir sekmējusi Rietumvalstu, īpaši Eiropas valstu aizsardzības politikas pārskatīšanu, lielākajai daļai valstu pieņemot lēmumus par aizsardzības spēju kāpināšanu tuvākajos gados. Viens no indikatoriem ir novirzītais valsts finansējums aizsardzībai, piemēram, 18 no 32 NATO dalībvalstīm 2024. gadā aizsardzībai novirzīs vismaz 2% no IKP. Saskaņā ar Starptautiskā stratēģisko studiju institūta datiem, 2023. gadā NATO dalībvalstu aizsardzības izdevumi veidoja 57,8% no globālajiem izdevumiem, savukārt Krievijas izdevumi bija 4,8%.
Secinājumu sadaļā SAB norādījis, ka Krievijas iebrukuma Ukrainā gaita ir radījusi jautājumus par tālākajiem Krievijas rīcības scenārijiem, tai skaitā iespējamu atklātu konfrontāciju ar Rietumvalstīm, tostarp NATO dalībvalstīm.
Paziņojumi par Krievijas bruņoto spēku reformām, kas vērstas uz militāras klātbūtnes stiprināšanu valsts rietumu reģionos, regulārie kodolieroču pielietošanas draudi, kas izskan no Krievijas amatpersonu puses, kā arī kopumā Krievijas uzturētais konfrontējošais tonis, rada iespaidu par atklātas militāras konfrontācijas neizbēgamību.
Tomēr Krievijas faktiskās situācijas apskats liecina par vairākiem faktoriem, kas neapstiprina Krievijas retorikā pausto. Pirmkārt, Krievijas aizsardzības sektora primārais uzdevums ir karadarbība Ukrainā, tam novirzot lielāko daļu bruņoto spēku, militāri industriālā kompleksa resursu un līdzšinējos gados uzkrāto bruņojuma rezervju. Krievijai būs nepieciešams laiks, lai atjaunotu karā zaudēto tehniku, apmācītu karavīrus, kā arī atjaunotu rezerves, norāda SAB.
Lai gan Putina režīms saglabājas stabils, karš Ukrainā ir pastiprinājis spiedienu uz režīmu, tai skaitā radot jauna veida riskus, kā to parādīja "Jevgeņija Prigožina dumpis" 2023. gada jūnijā.
Putina režīma primārais mērķis ir saglabāt savu varu un, lai gan konfrontējoša politika ar Rietumiem veicina sabiedrības mobilizāciju un atbalstu režīmam, tomēr potenciāla eskalācija vai atklāts militārs konflikts var radīt tam neprognozējamas sekas. SAB vērtējumā īsā un vidējā termiņā Putina režīms turpinās uzturēt konfrontējošas attiecības ar Rietumvalstīm un NATO, tai skaitā pie nepieciešamības draudot ar konflikta eskalāciju, tostarp kodolieroču izmantošanu.
