Krievija pret Eiropas valstīm izvērš arvien lielāku agresiju, pret tām īstenojot daudzpusīga rakstura hibrīdkaru, kurā konvencionālais militārais spēks tiek sajaukts ar slepenām operācijām. Šāda Kremļa uzbrukumu pieeja sniedz iespēju sasniegt tā politiskos mērķus bez tiešas konfrontācijas. Nepieciešamība pēc Rietumu vienotas un spēcīgas aizsardzības pieaug ar katru dienu, tomēr vienprātības trūkuma un baiļu tikt iesaistītiem konfliktā, kuram tiem nav gatavi, dēļ Eiropas Savienības (ES) un NATO kolektīvā atbilde līdz šim ir bijusi ievērojami piezemēta. ASV ziņu portāls “Politico” analizē Kremļa centienu stratēģisko nozīmi Eiropas demokrātiju graušanā un tās reakciju, lai novērstu draudus.
Kremlis jau sen pret Eiropas valstīm īsteno tā saukto hibrīdkaru, veicot kiberuzbrukumus, iejaucoties vēlēšanās un izplatot dezinformāciju, lai destabilizētu Eiropas sabiedrību un to mudinātu samazināt militāro atbalstu Ukrainai. Tāpat Kremļa hibrīdkara stratēģija, ko izstrādājis ģenerālis Valērijs Gerasimovs, ietver arī propagandu, kā arī tiešu sabotāžu un iejaukšanos Rietumu politikas sistēmās.
Šī gada jūlijā Vācijas Leipcigas lidostā notika bumbas sprādziens, aizdedzinot loģistikas kompānijas “DHL” gaisa kravas konteineru. Veiksmīgas sagadīšanās pēc, aizkavējoties savienotajiem lidojumiem, Eiropai izdevās izvairīties no katastrofāla sprādziena tās gaisa telpā. Rietumu izlūkdienesti sprādziena izraisīšanā aizdomās tur Krieviju, pieņemot, ka tas bijis izmēģinājums bumbas potenciālai izmantošanai lidojumos uz ASV.
Savukārt jūlijā noliktavā netālu no Birmingemas, Apvienotajā Karalistē eksplodēja vēl viena sūtījumā ievietota bumba, kas bija līdzīga Leipcigā uzsprāgušajai. Vācijas pretterorisma policija izmeklē šo notikumu un Krievijas saistību ar citiem gadījumiem Eiropā, kā Polijā, Čehijā, Vācijā, Lietuvā un Latvijā. Tāpat, kā uzsver “Politico”, Vācijas un ASV amatpersonas izjaukušas Krievijas plānu nogalināt Arminu Pappergeru, Vācijas ieroču ražotāja “Rheinmetall” vadītāju, kas ir lielākais artilērijas šāviņu piegādātājs Ukrainas armijai.
“Sargs.lv” jau ziņoja par divu zemūdens telekomunikāciju kabeļu sabotāžu Baltijas jūrā 17. un 18. novembrī. “Mums, precīzi nezinot, kas to izdarīja, jāsecina, ka tā bijusi sabotāža,” sacīja Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss.
Savukārt šī mēneša vidū, neilgi pirms incidenta Baltijas jūrā, pie Īrijas krastiem atradās Krievijas it kā “pētniecības kuģis” “Yantar”, kas valsts kontrolētajos ūdeņos peldēja virs kritiskās infrastruktūras – gāzesvadiem un datu kabeļiem. Norvēģijas ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Nils Andreass Stensēns septembrī prognozēja Kremļa pastiprinātus centienus sabotēt naftas un gāzes infrastruktūru.
Lietuva piedzīvojusi neskaitāmas Maskavas dezinformācijas kampaņas, īpaši pirms Vācijas vadītā NATO karaspēka izvietošanas valstī. Savukārt Polija, saskaroties ar migrantu pieplūdumu no Baltkrievijas, uz laiku apturēja patvēruma tiesības, skaidrojot krīzi ar Maskavas vadītāju centieniem destabilizēt valsti.
Kamēr dažu valstu valdības — īpaši Ziemeļvalstu un Baltijas valstu — ir centušās izcelt situācijas nopietnību, Eiropas Savienības un NATO kolektīvā atbilde līdz šim ir bijusi ievērojami piezemēta.
“Lielākā daļa valstu nevēlas atklāti konfrontēt Krieviju vairāk nekā tās jau to dara. Viņi baidās no eskalācijas un atbilžu cikla, kas situāciju tikai pasliktinās,” sacīja eksperts.
Šie daudzie incidenti atspoguļo plašāku Krievijas mēģinājumu hribrīdkarā izmantot Eiropas valstu ievainojamības. Kā atzīmē medijs, Krievijas destabilizācijas kampaņas šķiet rūpīgi kalibrētas, lai neizraisītu kolektīvu NATO reakciju saskaņā ar Rietumu militārās alianses savstarpējās aizsardzības nodrošinājumu, kas pazīstams kā NATO 5. pants.
“Krievija pārbauda 5. panta robežas, lai radītu nenoteiktību,” sacīja Vācijas likumdevējs un bijušais Vācijas armija ģenerālštāba virsnieks Roderihs Kīzveters.
“NATO ir militāra aizsardzības alianse, kas domā miera un kara laikā. NATO instrumenti nav paredzēti pelēkajai zonai,” franču laikrakstam “Le Figaro” teica Francijas aizsardzības štāba ģenerālis Tjerī Burkhards.
Tikmēr lielākais šķērslis NATO 5. panta izmantošanai pašreizējā situācijā, kā uzsver Igaunijā bāzētās Starptautiskās Aizsardzības un drošības domnīcas eksperts, bijušais aizsardzības un izlūkošanas ierēdnis Mareks Kohvs, ir tas, ka “sabiedrotie savā starpā nav skaidri definējuši, ko īsti nozīmē hibrīdkarš.”
Savukārt otrs punkts, kā atzīmē D. Baimens, ir “tādu valstu kā Ungārijas un Turcijas dalība NATO, kuras Krievijai ir draudzīgas valstis. Tas apgrūtina uz konsensus balstītajai aliansei pieņemt jēgpilnus lēmumus attiecībā uz Maskavu.”
Tomēr Eiropas valdības izrāda arvien lielāku gatavību reaģēt, sabotāžas incidentus attiecinot uz Krieviju. Tāpat, reaģējot uz Kremļa draudiem, Eiropas valstis stiprina savu aizsardzību. Francija ir izveidojusi valdības aģentūru “Viginum”, lai cīnītos pret ārvalstu digitālajiem traucējumiem. Zviedrija ir izveidojusi psiholoģiskās aizsardzības aģentūru, lai identificētu un novērstu dezinformāciju. NATO un ES arī koncentrējas uz kritiskās infrastruktūras aizsardzību.
Pagājušajā mēnesī Vācijas un Norvēģijas aizsardzības ministri NATO aizsardzības ministru sanāksmē rosināja sabiedrotos izveidot piecus reģionālos centrus, kas uzraudzītu un aizsargātu zemūdens kritisko infrastruktūru, kā gāzes vadus un telekomunikācijas līnijas.
Tāpat, lai gan sankcijas pret personām un organizācijām, kas iesaistītas Krievijas hibrīdkarā, ir ieviestas, to efektivitāte joprojām ir ierobežota. Tādi eksperti kā D. Baimens iestājas par krietni spēcīgāku un vienotāku Eiropas reakciju, tostarp rosina palielināt militāro palīdzību Ukrainai un pastiprināt valstu iekšējās drošības pasākumus, kā arī palielināt aizsardzības izdevumi.
