Jaunsardze ir vērtīga laika pavadīšana, kurā jaunieši apgūst zināšanas un prasmes, kas veido vīrišķību un spēju uzņemties atbildību, vienlaikus palīdzot atrast savu identitāti un vietu dzīvē. Tā kustību vērtē jaunsarga un arī Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljona zemessarga Edvarda Andra vecāki Inese un Mārtiņš Prūši. Viņi atzīst, ka sākotnēji nav bijuši gluži priecīgi par dēla izvēli, tomēr ar laiku to pieņēmuši, uzskatot – galvenais, lai dēls dara to, kas pašu dara laimīgu. Viņu bažas gan nav zudušas, bet, pateicoties Ikšķiles novada jaunsargu vienības instruktora kaprāļa Andra Juškāna pozitīvajai ietekmei, tās mazinājušās.
Edvardam Andrim domas par militāro karjeru pirmo reizi radušās jau 9. klasē, kad viņš vecākiem atklājis, ka pēc Ikšķiles vidusskolas absolvēšanas mācības vēlas turpināt Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā un saistīt savu dzīvi ar armiju.
Kad Edvards mācījies 10. klasē, piedaloties kādā pasākumā Ogres Zilajos kalnos, viņš uzzinājis par Jaunsardzi un pēc tam tajā arī iestājies. Tagad 19 gadus vecais Edvards Jaunsardzē ir vairāk nekā divus gadus un papildus tam kļuvis arī par zemessargu.
Par dēla lēmumu iestāties Jaunsardzē Inese un Mārtiņš bijuši pārsteigti un reaģējuši pat nedaudz negatīvi, jo nav vēlējušies, lai Edvards izvēlas militāro virzienu. Vecākiem bijis arī būtiski saprast, kāds ir jaunsargu vienības līderis. Izrādās – tieši labais iespaids par jaunsargu instruktoru kaprāli A. Juškānu Ineses un Mārtiņa nostāju ievirzījis pozitīvā gultnē.
Arī Edvarda tētis norāda, ka laika gaitā kustībā saskatījis arvien vairāk pozitīvā – ka tā ir sakarīga laika pavadīšana, kas sniedz pozitīvu instruktora ietekmi. Tādējādi abi ar šo domu saraduši un dēla izvēli pieņēmuši.
Prūšu ģimenē, ieskaitot Edvardu, aug trīs atvases – vēl viens dēls, kuram ir 15 gadu, un vienpadsmitgadīga meita. Inese saka, ka abi ar vīru bērnus cenšas audzināt ar domu – galvenais, lai viņi dara to, kas patīk un dara laimīgus. Tāpat vecākiem ne mazāk būtiski ir, lai bērni dzīvē būtu godīgi. “Vienalga, par ko viņi kļūs – sētnieku vai prezidentu, mums svarīgākais, lai viņi nedarītu neko nelegālu, iekļautos likuma normās un darītu to, kas patiesi patīk un dara viņus laimīgus,” saka mamma.
Līdzīgi kā Jaunsardzi arī Edvarda izvēli stāties Zemessardzē vecāki pieņēmuši. Mārtiņš neslēpj, ka arī par šo dēla lēmumu nav bijis gluži sajūsmā, bet to pieņemt bijis jau vieglāk, saprotot, ka tā ir viņa izvēle un viņa ceļš. Edvarda tētis arī piebilst, ka viņa bažas nav gluži mazinājušās, tām papildus vienkārši radušās arī pozitīvās lietas – ka tā ir sfēra, kurā dēls gūst prieku un gandarījumu, apgūstot izdzīvošanas un arī kaujas pamatus, kas teorētiski var noderēt, viņa vārdiem sakot, gadījumā, “ja nu kas”.
Arī Inese norāda – bijis gana laika aprast ar domu, ka Edvards izvēlējies militāro ceļu, un tagad ar dēlu ļoti lepojoties.
Viņa gan piebilst, ka, viņasprāt, arī bez Jaunsardzes un Zemessardzes dēls būtu vīrišķīgs – par tādiem tētis audzinot abus dēlus. Inese stāsta – kad abi dēli bijuši jaunāki un vēl daudz ko gribējuši darīt kopā ar tēti, vīrs ar viņiem devies vairāku dienu pārgājienos un laivu braucienos, kurus organizējis tuvs ģimenes draugs. To laikā kopīgi apguvuši arī orientēšanās prasmes, naktsmītnes ierīkošanu mežā un izdzīvošanas pamatus.
Inese atceras – mammas par pasākumiem bijušas manāmi satrauktas, jo dēli bijuši vēl salīdzinoši mazi. Kuriozs gan bijis, ka no šiem pasākumiem savainoti ierasti atgriezušies tēti, nevis atvases. Kāds tētis iecirtis ar cirvi rokā, kādam iekodis suns, kāds cits apdedzinājies, savukārt dēli atgriezušies veseli. Viņa piebilst – būtiski, ka šādas zināšanas bērniem mācītas jau kopš mazotnes. Jo, kas jau ielikts bērnībā, tas saglabāsies, arī pieaugot.
Edvarda mamma arī atklāj – ģimenē runāts par to, ka Jaunsardze īpaši vērtīga varētu būt tiem jauniešiem, kuriem ģimenē nav kontakta ar tēti. Tāpat neesot noslēpums, ka arī tā saucamajās “normālās ģimenēs” vecāki kādā brīdī bērnam vairs nav autoritāte, tāpēc viņš to atrod kur citur, piemēram, draugu vidū.
Abu vecāku pozitīvais iespaids par Jaunsardzes kustību radies tieši, pateicoties kaprālim A. Juškānam. Viņi visvairāk novērtē to, ka instruktors jauniešiem sniedz plašāku informāciju, ka kustībā iegūtās zināšanas un prasmes noder ne tikai militārajā nozarē.
Arī Edvarda Andra tētis saka – Jaunsardze ir balansēti pozitīva nodarbe laba instruktora izpildījumā. Viņaprāt, Jaunsardze zināmā mērā tomēr jauniešus ievirza militārajā jomā, vienlaikus uzsberot – tikai tā jaunietim iespējams saprast, vai šīs sfēra ir domāta viņam. Svarīgi, ka arī instruktors no savas pieredzes un zināšanām jauniešiem sniedz visu informāciju, neko neuzspiežot.
Tāpat domā arī Mārtiņa sieva, sakot, ka jaunsargu vienības instruktoram ir plašāks skatījums uz dzīvi, ar ko viņš dalās arī ar jauniešiem. Inese stāsta, ka dēlu akadēmiskā dzīve tik ļoti neuzrunā, bet dzīvē viņš tāpat atradīs savu virzienu, jo tieši Jaunsardzes instruktors viņus iedrošinājis, ka pēc augstskolas absolvēšanas un profesijas iegūšanas visu dzīvi nav jābūt vienā vietā un jādarbojas vienā jomā. Dzīvē iespējams iegūtās zināšanas un prasmes izmantot jebkur un darīt daudz vairāk – iestāties Zemessardzē, kļūt par vienības komandieri, būt karavīram, apsardzes darbiniekam, zemniekam vai uzņēmējam. Tieši to viņa kā mamma novērtējot visvairāk.
Viņa ar vīru jūtas ļoti droši, zinot, ka dēls arī Zemessardzes aktivitātēs dodas kopā ar kaprāli Juškānu. Piemēram, Edvards ar instruktoru kopā devies dežūrās, uzraugot komandantstundas ievērošanu pagājušā gada nogalē.
Inese arī ļoti novērtē to, ka A. Juškāns jauniešus iesaista ne tikai Jaunsardzes aktivitātēs un nodarbībās, bet arī mudina piedalīties talkās un dažādos citos labdarības pasākumos, palīdzot līdzcilvēkiem. Kā smejas Edvarda Andra mamma – ja uz šādām nodarbēm aicina vecāki, tad puikas to dara ar “gariem zobiem”, bet, ja uz to aicina instruktors, tad bez ierunām.
Viņa arī stāsta, ka dēls, Jaunsardzes iedvesmots, iepriekšējos divus gadus piedalījies Drosmes skrējienā, kuram Edvards ļoti trenējies. Savukārt, brāļa iedvesmots, pērn skrējienā startējis arī brālis un mazā māsa. Viņa gan skrējusi neoficiāli, bet izturējusi visu trasi. Inese ar lepnumu stāsta – meita augumā esot maza un šķietami ļoti trausla, bet iekšā viņā mītot, mammas vārdiem sakot, kārtīgs krampis. Turklāt vecākais dēls meitai esot autoritāte un piemērs. Meita citkārt brālim sakot, ka arī stāšoties Jaunsardzē, uz ko Edvards atbildot: “Nē, rūķi, tu vēl nevari. Esi vēl par mazu augumā.”
Edvarda mamma arī novērojusi – kopš dēls ir Jaunsardzē, viņš kļuvis pašdisciplinētāks tieši fiziskajās aktivitātēs. Dēls pats sev izstrādājis treniņu programmu un to īstenojot ļoti neatlaidīgi un punktuāli. Tāpat arī Edvards plānojot un organizējot dažādus pārgājienus. Piemēram, pagājušajā gadā viņš ar diviem draugiem no Jaunsardzes gājuši pārgājienā no Rīgas uz Liepāju. Puiši paši gatavojuši sev maltītes, kā arī izmantojuši apgūtās nakšņošanas prasmes dabā. Inese gan piebilst – diemžēl viņi nav tikuši līdz galam laika trūkuma un nepareizo apavu dēļ.
Protams, tētis arī uzsver, ka nākotnē dēlam noderīgas būs tādas Jaunsardzē gūtās un pilnveidotās prasmes kā izdzīvošanas iemaņas un orientēšanās. Tomēr pats svarīgākais, ka viņš atradis savu identitāti un to, kas viņu aizrauj. Vai tas mudinās Edvardu virzīties militārajā jomā vai citur – laiks rādīs. To pašu saka arī Inese, papildinot – ļoti būtiska ir Jaunsardzē iegūtā spēja uzņemties atbildību. Tas īpaši svarīgi būs dēlam, veidojot ģimeni, ka viņš spēj rūpēties un būt atbildīgs par kādu.
Turpinot par Edvarda nākotni, mamma atklāj – ja sākotnēji dēla mērķis bijis turpināt mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, tad šobrīd viņš tiecas kļūt par pilotu. Viņa gan piebilst – saglabājot Zemessardzi un militāro jomu, kas viņam tik tuva sirdij. Zemessardze esot labākais veids, kā apvienot gan civilo, gan arī militāro dzīvi.
