Pagaidām ASV prezidents Džo Baidens ir līderis, kurš cenšas novērš karu, taču tas nenozīmē, ka ASV un Krievijas prezidentu samitam sekos strauja deeskalācija, ja nu vienīgi tikai tad, ja Maskava redzēs jaunus Vašingtonas soļus Ukrainas jautājumā. Tas galvenokārt nozīmē progresu Minskas vienošanās jautājumā, raksta domnīcas “Carnegie Moscow Center” galvenais redaktors un vecākais pētnieks Aleksandrs Baunovs. Viņaprāt, tāds arī ir Kremļa saimnieka Vladimira Putina vēstījums – ja Minskas vienošanās netiks īstenota, alternatīva ir militārs spēks. Tikmēr ASV vēlas izvairīties no kara Eiropā, līdz ar to labākā izvēle ir konfliktu risināt ar diplomātiju un sarunām, tostarp strādājot pie Minskas vienošanās izpildes. Līdzīgu viedokli arī pauž Nacionālās Aizsardzības akadēmijas (NAA) vadošais pētnieks doktors Toms Rostoks, norādot – sarunas ir veids, kā izvairīties no kara, bet tas vēl nenozīmē, ka ASV un tās partneri Eiropā Krievijai piekāpsies. Tikmēr politologs Kārlis Daukšts uzskata – ASV iesaistīšanās Minskas vienošanās izpildes procesā ir maz ticama. Tā visdrīzāk ir tika sarunu metodika, lai iegūtu vairāk laika.
A.Baunovs raksta – nesenajā ASV un Krievijas prezidentu samitā par Ukrainu V. Putina mērķis bija atbildību par Minskas vienošanās izpildi, lai izbeigtu Ukrainas konfliktu, nodot ASV pārziņā. Lai mudinātu Dž. Baidenu uzņemties atbildību, Krievija rīkojusi militārās mācības Ukrainas robežas tuvumā, kā arī arvien palielinājusi karavīru skaitu, kas norāda uz uzbrukuma gatavošanu. V. Putinam tiecoties pēc postpadomju valstu apvienošanas formulas, viņa signāls ir skaidrs – ja Minskas vienošanās netiks īstenota, alternatīva ir bruņota spēka lietošana.
Vēl oktobrī V. Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs norādīja – lai palīdzētu atrisināt konfliktu, abpusējas sarunas starp ASV un Krieviju ir gana pašpietiekamas. Līdzīgi interpretējamas arī Krievijas Ārlietu ministrijas pretrunīgi vērtētās publicētās konfidenciālās sarakstes par Ukrainu starp ministrijas vadītāju Sergeju Lavrovu un viņa Francijas un Vācijas kolēģiem, kur sacīts – Maskavai nav ko apspriest ar Ukrainas aizstāvjiem, un sarunām jānotiek tieši ar Vašingtonu.
Tas arī izskaidro S. Lavrova neapmierinātību par to, ka Krievija ierosināja iekļaut ASV Normandijas formātā, bet Vācija un Francija atteicās. Līdztekus tas arī izskaidro V. Putina prasību pēc stingrām garantijām, ka NATO nepaplašināsies tālāk uz austrumiem, ko var solīt tikai ASV.
Pulcējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija demonstrē – Kijevas nespēja īstenot Minskas vienošanos ir zīme, ka tā vēlas ar spēku atgūt Donbasu. Tikmēr Ukrainas Rietumu sabiedrotie netic, ka Kijeva sāks tik neapdomīgu pasākumu, un tā vietā uzskata to par gaidāmās Krievijas agresijas zīmi.
Savukārt ASV nevēlas karu Eiropā. Tikmēr tās neiespējamība reaģēt ar spēku un turpmāko sankciju nepietiekamība liktu ASV izskatīties vājai, turklāt jau otro reizi gada laikā pēc Afganistānas atstāšanas. Šādos apstākļos labāk strādāt pie Minskas vienošanās vai citiem līgumiem.
Vecākais pētnieks A. Baunovs norāda, ka, spriežot pēc Krievijas paziņojuma par samitu, kā arī pēc Dž. Baidena nacionālās drošības padomnieka Džeika Salivana preses konferences, ASV patiešām ir gatavas virzīt Minskas vienošanās izpildi. Vienlaikus ASV līderis nevar uzņemties atbildību par to tikai tāpēc, ka Kremlis ir vīlies Ukrainas prezidentā Volodimirā Zeļenskī un Eiropā. Tas arī nozīmētu, ka Dž. Baidens izpilda V. Putina vēlmes, un viņš ir apsolījis viņam nepiekāpties. Šajā ziņā karaspēka palielināšana un runas par nenovēršamu Krievijas uzbrukumu Ukrainai ir ļoti savlaicīgas.
Tas, ka Dž. Baidens ir apstiprinājis V. Putinam ASV apņemšanos piedalīties Ukrainas konflikta risināšanā, nebūt nav mazsvarīgi. Tā ir spēcīga aizsardzība pret tiem, kas viņu kritizēja par tikšanos ar Krievijas līderi. Tikmēr ideja par gaidāmo karu sāka izplatīties jau pirms samita un tikpat lielā mērā ietekmēt iesaistīto pušu uzvedību. Runu par gaidāmo karu avots ir Rietumu mediji, politiķi un eksperti nevis Kremlis. Tas savu mērķu sasniegšanai labprātāk izmanto slepenas speciālās operācijas, nevis atklāti mobilizē savu karaspēku, kas drīzāk ir veids, kā stiprināt sarunu pozīciju.
Tajā gan ir redzama zināma kustība, jo Dž. Baidens ierosināja atsevišķu sanāksmi, lai risinātu Krievijas drošības jautājumus starp Maskavu un pieciem lielākajiem NATO sabiedrotajiem.
Eksperts uzsver – Ukraina gribētu ticēt, ka ASV Minskas vienošanās nešķiet pieņemamas. Tomēr, neskatoties uz atbalstu Kijevai, Vašingtona vairākkārt paziņojusi, ka līgumi ir vissvarīgākais un faktiski vienīgais veids, kā atrisināt konfliktu Austrumukrainā. ASV arī nevar sniegt publiskas garantijas, ka Ukraina nepievienosies NATO. Tās nodomus šajā jautājumā var noteikt tikai pēc netiešām pazīmēm vairāku mēnešu vai pat gadu laikā.
“Lai to novērstu, ASV puse ir gatava iesaistīties diplomātiskajā procesā un sarunās ar Krieviju. Līdz ar to Amerikas Savienotās Valstis ir piekritušas spēlēt lielāku lomu Minskas procesā. Tajā gan sākotnēji bija iesaistītas Ukraina, Krievija, Francija un Vācija, bet Minskas vienošanās netiek pildītas īsti ne no vienas puses, kur ASV iesaistīšanās to varētu pavirzīt uz priekšu. Sarunas ir veids, kā izvairīties no kara, bet tas nenozīmē, ka ASV un tās partneri Eiropā noteikti piekāpsies Krievijai. Mērķis ir izvairīties no konflikta, kā arī panākt, lai beigu beigās attiecības starp Ukrainu un Krieviju normalizētos,” norāda pētnieks.
Vienlaikus, ja sarunu gaitā tiktu panākta kāda vienošanās, kas puslīdz apmierinātu abas puses, tad varbūt būtu iespējas izvairīties no līdzīga rakstura rīcības nākotnē, kas būtu visnotaļ pozitīvi arī Baltijas valstīm, mazinot arī Latvijas bažas par drošību.
Tiesa gan viedokļu atšķirības starp Krieviju un ASV ir fundamentālas – Krievija uzskata, ka Ukrainai nav tiesības īstenot neatkarīgu ārpolitiku, nav tiesības iestāties NATO un Eiropas Savienībā, tikmēr Rietumi uzskata, ka Ukraina pati var izlemt, ar ko draudzēties un kādos sadarbības formātos iesaistīties.
“Nezinu, kā šo pretrunu iespējams atrisināt. Vismaz šobrīd ir lielāka skaidrība, ko Krievija vēlas – panākt, lai NATO nepaplašinās uz austrumiem un, lai Krievijai tiktu dotas garantijas, kas tas nenotiks. Tāpat Krievija vēlas, lai Rietumvalstu militārā klātbūtne Ukrainā tiktu pārtraukta,” saka T. Rostoks, piebilstot – noprotams, ka Krievija šobrīd izmanto spēka diplomātiju, lai panāktu Ukrainas, kā ar savu lielo partneru ASV, Vācijas, Francijas, Lielbritānijas piekāpšanos.
Tikmēr jāņem vērā, ka pastāv divi sliktākie iespējamie scenāriji. Eksperts atzīmē – ja nebūs nekādu sarunu un piekāpšanās, tad kara draudi ir pavisam reāli, jo Krievija, šķietami, ir gatava izmantot spēku, lai aizstāvētu savas intereses. Savukārt, ja sarunas notiek neapdomīgi un Krievija izdara secinājumus, ka var izvirzīt arī tālākas prasības, tad arī tas ir gana slikts iznākums.
Tikmēr politologs K. Daukšts pauž uzskatu, ka ASV nekad neiedarbinās militārus līdzekļus, izpildot savus uzdevumus Austrumeiropā. Līdzīgi kā T. Rostoks, arī pēc viņa domām Krievija Ukrainā izmanto savu karaspēku kā diplomātiskā spiediena ieroci. Tomēr maz ticams, kas ASV iesaistīsies reālā Minskas vienošanās īstenošanas procesā.
“V. Putina agresīvā rīcība vienmēr rada draudu sajūtu gan Ukrainai, gan Amerikas Savienotajām Valstīm. Tikmēr Dž. Baidenam patlaban ir izdevīgi turpināt sarunu metodiku, to starp par Minskas vienošanās procesu, kas ir ļoti neizdevīgs Ukrainai. Taču es domāju, ka tas ir vienkārši, lai pavilktu laiku. Šis iesaldētais konflikts vēl turpināsies diezgan ilgi,” viedoklī dalās politologs.
Viņaprāt, ASV “velk laiku” viena iemesla dēļ – tās galvenā uzdevuma, kas ir savas teritorijas aizsardzība un apdraudējuma novēršana. Ja Austrumeiropā izvērtīsies ne tikai haotiska, bet eskalējoša kara darbība, tad jāņem vērā abu valstu “lielie ieroči” – atomieroči, un to, kā norāda K. Daukšts, ASV nedrīkst pieļaut, jo tas būtu apdraudējums ASV teritorijai.
K. Daukšts arī uzsver – pēc viņa domām, Minskas vienošanās ir Eiropas diplomātijas absolūta kļūda, kas tiks atspoguļota visās diplomātijas vēstures grāmatās.
“Tādējādi tas radītu arī iekšpolitisko apdraudējumu, un tas nav pieļaujams nevienai Ukrainas valdībai. Tāpēc arī Minskas vienošanās ir ļoti pretrunīga, kas nav izdevīga Ukrainai, un tā nav pilnībā izpildāma gan no iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā viedokļa. Piemēram, punkts par vēlēšanā okupētajos apgabalos un īpašā režīma statuss teritorijās momentā rada robežas nākošā punkta neizpildīšanai par Ukrainas kontroles atgūšanu pār robežu ar Krieviju. Tādējādi tur ir ļoti lielas pretrunas,” skaidro eksperts.
Viņaprāt, ASV, piekrītot iesaistīties Minskas vienošanās procesā, reanimēs procesu, kas bija faktiski apstājies, un tas kalpos tikai, lai novilcinātu laiku, bet tā īstenošana nedos nekādu labumu Ukrainai.
“Krievija sevi neuzskata par konflikta dalībnieci, kaut gan tā tāda ir. Krievija patlaban mēģina uzspridzināt Ukrainas iekšpolitisko kārtību ar to, ka tā piešķīra Krievijas pilsonību milzīgam skaitam cilvēku Luhanskas un Doņeckas apgabalos. Tādējādi tiek radīts iegansts tālākam spiedienam uz Ukrainu, jo mēs varama aizstāvēt mūsu pilsoņu tiesības un viņu intereses. Līdz ar to var pielietot jebkurus – gan ekonomiskus, gan militārus, gan cita veida ieročus vai instrumentus. Krievija ir ļoti veikli izmantojusi starptautisko diplomātiju savu interešu nodrošināšanai Minskas vienošanās procesa ietvaros,” norāda K. Daukšts.
Tikmēr T. Rostokam vērtējot, ko Minskas vienošanās izpilde nozīmētu Ukrainai, viņš atzīmē, ka, pirmkārt, tās nav īstenotas līdz šim, jo Krievijas un Ukrainas attiecībās ir ļoti liela savstarpējā neuzticēšanās. Tikmēr Krievija uzskata, ka Rietumvalstis atbalsta Ukrainu, līdz ar to stāsts nav vien par attiecībām tikai ar Ukrainu, bet lielāku valstu kopumu.
Viņaprāt, Minskas vienošanās kontekstā jāņem vērā divas būtiskas lietas. Pirmkārt, Krievijas separātistu izvešana no Donbasa reģiona, pār kuru pēc tam faktiski Ukrainas valdībai vajadzētu iegūt kontroli, kur šobrīd ir divas separātistu pašpasludinātās republikas.
Tikmēr otrs svarīgais jautājums ir Krievijas prasība Ukrainas pusei nodrošināt ļoti plašu autonomiju šīm separātistu republikām. “Krievija to dara tāpēc, ka gribētu ar separātisko republiku palīdzību nodrošināt iekšpolitisku sviru, ar kuras palīdzību varētu ietekmēt Ukrainas ārpolitiku. Proti – Krievija vēlas, lai Luhanskai un Doņeckai būtu faktiskas veto tiesības attiecībā uz Ukrainas centieniem pievienoties NATO. Tas ir diezgan svarīgi, jo Krievijai būtu garantēta ietekmes svira Ukrainas iekšpolitikā, ar kuras palīdzību nodrošinātu, ka Ukraina nepiesakās dalībai NATO. Otrā svira būtu Krievijas attiecības ar NATO, konkrēti ar ASV, kur Krievija vēlētos panākt solījumu par NATO nepaplašināšanos. Tā teikt – dubults neplīst, un tas ir tas, ko Krievija gribētu panākt,” skaidro eksperts.
Tāpat saprotams, ka atsevišķos gadījumos šāda veida vienošanās tiek pārrunātas vai slēgtas šaurākā valstu sastāvā, kā piemēram Minkas vienošanās, kas bija formāts, kurā piedalījās četras valstis. Tikmēr tam, ka sarunas notiek šaurākā lokā, ir arī potenciāls šķelt Eiropas Savienības un arī NATO vienotību, kas arī rada bailes Ukrainā – ko ASV sarunās ar Krieviju.
Ukraina gan līdz šim nav piekritusi īstenot Minskas vienošanos. Kad tās pašreizējais prezidents Volodimirs Zelenskis kļuva par prezidentu, tad Krievijas pusē bija cerības, ka Ukraina piekāpsies Krievijas prasībām. Taču tas nenotika, jo Ukrainas kontekstā šādas piekāpšanās būtu gluži kā politiska pašnāvība.
Viņš gan atzīmē – lai arī ir skaidras Kremļa vēlmes, situācija joprojām paliek neskaidra. Tāpat, lai arī Krievija ir sapulcējusi karaspēku, nav pārliecības, ka tā patiesi izmantos spēku pret Ukrainu.
“Ja Krievija izmantos spēku, cik tālu tā ir gatava iet, jo runa visticamāk nav par Ukrainas okupāciju. Tas būtu sliktākais iznākums arī pašai Krievijai. Nav skaidrs arī, kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis reaģētu uz Krievijas uzbrukumu. Līdz ar to Krievija izdara spiedienu gan uz Ukrainu, gan uz Rietumvalstīm, iespējams, gaidot, ka kāda no pusēm salūzīs un piekāpsies Krievijas prasībām. Es gan nedomāju, ka Krievija patiešām vēlas izmantot militāru spēku, jo mērķis ir politisks, nevis militārs,” norāda T. Rostoks.
Savukārt domnīcas vecākais pētnieks A. Baunovs pieļauj – Krievija varētu būt apmierināta ar neitrālu, draudzīgu, divvalodīgu Ukrainu, taču daudzi Ukrainā to uzskatītu par pazemojošu soli atpakaļ. Šī iemesla dēļ karadarbības atjaunošanas draudi Ukrainas austrumos ir ievērojami mazāk virtuāli nekā prezidenta samits. Atbildības par Minskas vienošanos nodošana ASV ir V. Putina pēdējais mēģinājums atrisināt Ukrainas jautājumu līdz 2024.gadam, kad beigsies viņa pašreizējais pilnvaru termiņš, esošā tiesiskā regulējuma ietvaros. Ja tas neizdosies, V. Putins, kurš nostiprina savu politisko un vēsturisko mantojumu pirms 2024. gada, meklēs citus veidus, kā atrisināt Ukrainas krīzi.
