Lai gan Krievijas sākotnēji plānotais iebrukums Ukrainā ir izgāzies, Kremļa nodomi nav līdz galam skaidri. Šobrīd agresorvalsts - Krievijas pārstāvji ir iesaistījušies sarunās ar Ukrainu, tomēr publiski turpina izvirzīt neizpildāmas prasības Ukrainai, nav skaidri Krievijas tālākie nodomi, ņemot vērā lielo okupantu zaudējumu apmēru. Iespējams, Krievija meklē kompromisu, iespējams, diplomātiskās sarunas ir tikai aizsegs spēku pārgrupēšanai un jauna uzbrukumu sagatavošanai.
Vēl nesen Turcijas kūrortpilsētā Antālijā notika agresorvalsts Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova un Ukrainas ārlietu ministra Dmitro Kulebas tikšanās. Šāda formāta tikšanos iniciēja Turcija. Krievija tai piekrita, jo arī Maskavai ir svarīgi kontaktēties un meklēt izeju.
Tiesa Turcijā notikušās sarunas tā arī noslēdzās bez jūtamiem rezultātiem, Krievijai kārtējo reizi izvirzot pilnīgi absurdas prasības un aizvien cenšoties paust muļķīgus paskaidrojumus par tās lomu pretlikumīgajā iebrukumā Ukrainā.
Saskaņā ar Ukrainas ārlietu ministra D. Kukebas teikto, Krievijas puse kā ugunspārtraukšanas priekšnoteikumu akcentē iepriekš Krievijas diktatora Vladimira Putina izvirzīto prasību izpildi.
Viena no sarunu platformām ir arī Krievijas–Ukrainas delegāciju dialogs Baltkrievijas teritorijā. Trešajā sarunu kārtā 7.martā Krievijas delegācija iesniedza Ukrainas pusei konkrētus rakstiskus priekšlikumus, ko Ukrainas puse solīja tuvākajā laikā izskatīt.
Vēl aizvien ir iespējamas tālākas sarunas gan Krievijas un Ukrainas ārlietu ministru līmenī, gan abu valstu vadītāju līmenī. Krievijas diktators V. Putins neatsakās no kontakta ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, taču, lai šāda tikšanās notiktu, ir jāorganizē virkne priekšdarbu, lai tiekoties abu valstu vadītāji var fiksētu konkrētas iepriekš panāktas vienošanās.
Krievijas ultimatīvās prasības
Ukrainas izdevums “Dzerkalo Tižņa”, atsaucoties uz uzticamiem avotiem diplomātiskajās aprindās, raksta, ka Krievija ir izvirzījusi Ukrainai sešas prasības, no kurām piecas ir jānoformulē Ukrainas konstitūcijā.
Līdztekus tiek pieprasīta tā sauktā “denacifikācija”, ar to Krievijas izpratnē saprotot, “ultranacionālistisko, nacistisko, neonacistisko partiju un sabiedrisko organizāciju darbības aizliegšanu Ukrainā”. Prasīta tiek arī Ukrainas “demilitarizācija” – ar ko Krievija saprot Ukrainas atteikšanos no jebkura veida uzbrukuma apbruņojuma.
Iespējams, Ukrainas politiskā vadība apzinās, ka, neraugoties uz līdzšinējo apbrīnojamo pretošanos Krievijas agresijai, tai nākotnē vajadzēs meklēt sāpīgus risinājumus.
Ir novērots, ka, no vienas puses, Ukrainas politiskā vadība turpina iedvesmot Ukrainas sabiedrību uz cīņu pret agresoru, bet, no otras puses, konkrēti Ukrainas prezidenta V. Zelenska retorikā, izplata vēstījumus par gatavību uz kompromisiem.
Sarunas, kurām pagaidām nav jēgas
Joprojām nav viennozīmīgi vērtējams, ko šajā brīdī vēlas panākt Krievija. Nav skaidrs, vai tā aizvien spītīgi uzstāj uz pašas izvirzīto prasību izpildi, vai vienkārši vilcina laiku, cenšoties pārgrupēt un konsolidēt savus bruņotos spēkus jauniem uzbrukumiem.
Pagaidām nav nosaukts arī Baltkrievijā notiekošo sarunu ceturtās kārtas datums.
Nav izslēgts, ka Krievija īstenos tālāku eskalāciju. To apliecina zināmi priekšdarbi. Krievija jau kārtējo reizi pagarinājusi lidojuma liegumu Krievijas Dienvidos līdz 20.martam. Iepriekš lidojumu liegumam vajadzēja beigties 14.martā.
Ir visai iespējams, ka Krievija vēlas pakāpeniski aplenkt Ukrainas pilsētas un Ukrainas Bruņotos spēkus, izveidojot tā saucamos “katlus”. Krievija tā rīkojas, apzinoties, ka ilgtermiņā aplenktajiem būs problēmas ar apgādi - pārtiku un bruņojumu. Tādējādi tie būs spiesti padoties.
Tāpat nav izslēgta vēl ciešāka Baltkrievijas iesaiste Krievijas ofensīvā Ukrainā.
Lukašenko sola “pieskatīt” okupantu aizmuguri
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, Baltkrievija, lai arī tajā nav iesaistījusi lielus savas valsts bruņotos spēkus, tā, piedāvājot teritoriju Krievijas kara lidmašīnu izvietošanai un raķešu triecienu veikšanai pa mērķiem Ukrainā faktiski ir kļuvusi līdzatbildīga par kara izraisīšanu.
Nesenajā tikšanās laikā ar Baltkrievijas Aizsardzības ministrijas vadību, pašpasludinātais diktators A. Lukašenko Baltkrievijas militarizētajām vienībām uzdeva vairākus uzdevumus.
Viņš norādīja, ka tuvākajā un vidējā termiņā draudi Baltkrievijas militātrajai drošībai būs ļoti pieaugoši. Šie apstākļi pieprasa nodrošināt atbilstošu Baltkrievijas bruņoto spēku kaujas gatavības un kaujas spēju līmeni. “Mierīgi nebūs,” tikšanās laikā A.Lukašenko teikto citē Minskas oficiālā ziņu aģentūra “BelTa”.
Kā tikšanās laikā norādījis A. Lukašenko, Baltkrievijas izlūkdienesti novērojuši Ukrainas pusē “algotņus”, kas Černobiļas virzienā pārvietojas paralēli Baltkrievijas–Ukrainas robežai, to nepārkapjot. A. Lukašenko deva uzdevumu Baltkrievijas militārpersonām un robežsargiem novērst valsts robežas pārkāpumus.
Viņš arī vērsa uzmanību, ka Baltkrievija nevar pieļaut, ka Krievijas bruņotie spēki, kuri jau iebrukuši Ukrainā, saņemtu triecienu no aizmugures. A. Lukašenko ieskatā tādējādi “ienaidnieks”, ar ko domāti Ukrainas bruņotie spēki, nedrīkst “nogriezt Krievijas armijas apgādes līnijas”. Tāpēc Baltkrievijas militarizētajām vienībām jādara viss, lai “lai nevarētu iekļūt aizmugurē un dot no aizmugures triecienu cilvēkiem no Krievijas”
Baltkrievu “speciālisti” Černobiļā
Vienlaikus A. Lukašenko akcentēja, ka Baltkrievijas speciālistiem jānodrošina elektroenerģijas padeve Černobiļas atomelektrostacijai (AES), kurai pēc apšaudes pārtraukta elektropiegāde. Lai gan šobrīd stacijā tiek izmantotas rezerves elektroenerģijas ražošanas jaudas, to apjoms ir ierobežots. Tālab Minska uz Černobiļu “nosūtījusi baltkrievu speciālistus, lai nodrošinātu elektroenerģijas padevi.”
“Enerģētikas ministram tika uzdots organizēt šo darbu, lai tur nekavējoties piegādātu elektroenerģiju. Mums ir elektrības pārvades līnija no padomju laikiem, tā ir iekonservēta. Tā nekavējoties jāatjauno. Pēc pagaidu shēmas, iespējams, nāksies Černobiļas elektrostacijas apakšstacijai piegādāt elektrību, lai nodrošinātu Černobiļas stacijas drošību. Ir jāparedz visas iespējas,” teica A.Lukašenko.
11.martā A.Lukašenko darba vizītē apmeklē Maskavu, kur tikās ar Krievijas kolēģi Vladimiru Putinu. Šī ir jau trešā A.Lukašenko vizīte Krievijā pēdējo trīs mēnešu laikā. Vienlaikus starp A.Lukašenko un V.Putinu notiek regulāras telefonsarunas, pēdējā no tām, pēc A.Lukašenko teiktā, ir notikusi 9.marta vakarā, kad V.Putins informējis par situāciju Černobiļas AES.
Uz Krievijas iebrukuma Ukrainā fona V.Putinam ar savu tuvāko sabiedroto A.Lukašenko ir daudz pārrunājamu jautājumu, tostarp dipusējās attiecības, Savienotās valsts sadarbības attīstība, ekonomiskā sadarbība, saskaroties ar Rietumvalstu sankciju spiedienu, situācija reģionā, Ukrainā un citi jautājumi.
