Džo Baidena administrācija ir brīdinājusi, ka ASV neiesaistīsies konfliktā Ukrainā. Iemesli ir pamatoti, proti, karš starp kodolvalstīm jau gadu desmitiem ir bijis stratēģisks trešais sliežu ceļš. Taču ir pienācis laiks pārskatīt šo pieeju, skaidro “Atlantic Council”.
Tagad ir skaidrs, ka Krievijas autoritārā prezidenta Vladimira Putina mērķis ir nostiprināt Krievijas kontroli pār plašām bijušās Padomju Savienības teritorijām. Ja viņam tas izdosies Ukrainā, tāpat kā tas izdevās Gruzijā, Krimā un Donbasā, tad viņš, visticamāk, neapstāsies. Nepārtrauktā diplomātija un salīdzinoši maigās sankcijas 2014. gadā viņam signalizēja, ka Rietumiem trūkst apņēmības. Ja Ukraina kritīs, NATO saskarsies ar jauniem draudiem bez Ukrainas armijas savā pusē. Galu galā no Baltkrievijas līdz Kaļiņingradai, Krievijas Baltijas anklāvam, ir tikai neliels lēciens.
Tāpēc visātrākais un visefektīvākais atbalsts, ko NATO var piedāvāt Ukrainai, ir lidojumu aizlieguma zona, lai neļautu Krievijas gaisa spēkiem piedalīties spēlē. V. Putins, neapmierināts ar savas armijas nesekmību, tagad bombardē pilsētas un paļaujas uz teroru, lai salauztu Ukrainas tautas gribu, kuras niknā pretošanās ir iedvesmojusi pasauli. Diemžēl, neraugoties uz Ukrainai sniegto materiālo palīdzību, Krievija galu galā var uzvarēt, ja vien neiejauksies Rietumi. Lidojumu aizlieguma zona ļautu NATO dalībvalstīm papildināt Ukrainas armijas krājumus no zemes un gaisa, kā arī dotu Ukrainai reālas izredzes gūt panākumus un izdzīvot.
Kritiķi ir uzsvēruši, ka šāds solis ir bīstami eskalējošs. Patiesi, lidojumu aizlieguma zona nozīmē ienaidnieka pretgaisa aizsardzības apspiešanu, un daži Rietumu piloti un gaisa kuģu apkalpes tiktu zaudēti. Taču jāapsver alternatīva, proti, pēc tam, kad Krievija faktiski būs sagrābusi Ukrainu, kam, iespējams, sekos Moldova, tā varētu justies kārdināta uzbrukt Baltijas valstīm (kuras visas ir NATO dalībvalstis). Aliansei neatliktu nekas cits, kā cīnīties gan uz zemes, gan gaisā. Atšķirība? Līdz tam brīdim tā būtu piespiesta Baltijas jūras piekrastē, ar daudz mazākām manevrēšanas iespējām un mazākiem spēkiem, turklāt pret Krievijas armiju, kas ir guvusi panākumus un ir koncentrējusies uz vietas.
Šajā karā, tāpat kā šodien notiekošajā, būs uzbrukumi pilsētām un liels civiliedzīvotāju upuru skaits. V. Putinam vairs nebūs morālās vērtības, ko zaudēt.
Līdz šim alianse ir pretojusies aicinājumiem izveidot lidojumu aizlieguma zonu. Taču pēdējās dienās tās locekļu izrādītā nepieredzētā vienotība liecina, ka tā varētu apsvērt iespēju pārdomāt. Eiropā ir atgriezies augstas intensitātes karš lielos apmēros. Krievijas spēki ir pat uzbrukuši Zaporožjes atomelektrostacijai, kas ir lielākā kontinentā, bet šokējoši attēli ar civiliedzīvotāju upuriem ir izraisījuši rezonansi visā Eiropā.
Vācijas divkāršotie aizsardzības izdevumi un "Nord Stream II" dabasgāzes cauruļvada apturēšana ir nepārprotama atkāpšanās no līdzšinējā pacifisma un piesardzības. Tikmēr tradicionāli neitrālās valstis Zviedrija, Somija un Šveice ir pievienojušās NATO, nosodot Krievijas agresiju. Apvienotā Karaliste un Polija ir stingri reaģējušas, sniedzot militāru palīdzību, kā arī izdarot politisku un ekonomisku spiedienu, un pat Krievijai salīdzinoši draudzīgā Ungārija ir mainījusi virzienu.
Bailes no V. Putina militārā uzbrukuma NATO vai kodolieroču izmantošanas joprojām ir spēcīgas. Taču pēdējās dienās ir arī kļuvis skaidrs, ka Krievija jau ir izlietojusi ievērojamu daļu no sava munīcijas un ballistisko raķešu krājuma, bet lielākā daļa Krievijas konvencionālo spēku ir izvietoti Ukrainas iekšienē. Krievijas militārajiem spēkiem vairs nav daudz līdzekļu, lai būtiski paplašinātu karu. Tikmēr ievērojamu ASV kaujas spēku ierašanās NATO austrumu flangā jau ir nodrošinājums pret šiem draudiem. NATO ir kodolieroču alianse ne bez iemesla, un Krievijas līderis zina, ka viņš riskē ar masveida pretdarbību.
V. Putins gadu gaitā ir daudz ieguvis, izceļot savu doktrīnu "eskalēt, lai deeskalētu". Taču, ja Rietumi atkāpsies katru reizi, kad viņš to darīs, tie - un visa pasaule - zaudēs.
Iesaistīšanās karā Ukrainā ir smaga, sāpīga un sarežģīta izvēle, no kuras Rietumi labprātāk izvairītos. Taču Eiropas drošība, kas tik rūpīgi tika veidota 90. gadu sākumā, ir sabrukusi. Rietumi uzskatīja, ka 1939. gads nekad vairs nevar atkārtoties.
Spēcīgas balsis gan valdībā, gan ārpus tās turpinās mudināt NATO palikt malā. "Ķīna pirmajā vietā" aizstāvji apgalvos, ka Amerikas Savienotajām Valstīm trūkst spēka gan stāties pretī Pekinai, gan jēgpilni iejaukties Eiropā. Amerikas galēji labējie, kurus vilina V. Putina autoritārisma pievilcība, protestēs. Diplomāti iestāsies par lielāku diplomātiju, ekonomisti - par ilgāku laiku, lai sankcijas varētu darboties, un progresīvisti - par iekšējām prioritātēm, nevis ārējiem kariem. V. Putins turpinās draudēt ar saviem kodolieročiem, un daudzi tiks iebiedēti.
Tomēr tieši tāpēc Rietumu reakcijai šoreiz ir jābūt citādai. Tās pārāk ilgi ir ļāvušas sevi biedēt. Laika paliek arvien mazāk, un alternatīva rīcībai ir drūma un bīstama. Ukraina, palikusi viena, var krist, neraugoties uz visu tās varonību un izturību. Rietumi atrodas krustcelēs. Ir pienācis laiks rīkoties.
