Uz Krievijas iebrukuma Ukrainā fona pēdējo nedēļu laikā vērojama situācijas saasināšanās arī pašpasludinātajā Kalnu Karabahā. Militāri politiskā eskalācija Dienvidkaukāzā izriet no atšķirīgās Armēnijas un Azerbaidžānas nostājas problēmas risināšanā - Baku pieprasa armēņu militāro formējumu pilnīgu izvešanu no Kalnu Karabahas, uzskatot, ka šis jautājums ir atrisināts, taču Armēnija turpina uzturēt dienaskārtībā jautājumu par Kalnu Karabahas statusu un tautas pašnoteikšanās tiesībām.
Jau ziņots, ka naktī uz 9. martu cauruļvada bojājuma dēļ tika pārtraukta dabasgāzes piegāde Kalnu Karabahai, izraisot krasu humānās situācijas pasliktināšanos, savukārt 24. martā Azerbaidžānas bruņotie spēki iebruka Krievijas miera uzturēšanas kontingenta atbildības zonā Kalnu Karabahā, pārņemot savā kontrolē Paruhas (Faruha) ciematu un blakus esošās pozīcijas Askeranas rajonā teritorijas austrumos.
Bet jau 25. un 26. martā Azerbaidžānas bruņotie spēki atklāja uguni uz Kalnu Karabahas Aizsardzības armijas pozīcijām, tostarp izmantojot bezpilota triecienlidaparātus.
Reaģējot uz notiekošo, Krievijas Aizsardzības ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka tādējādi Azerbaidžāna ir pārkāpusi 2020. gada 9. novembra vienošanos par uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahā, veicot triecienus no “Bayraktar-TB 2” bezpilota lidaparātiem.
Militāri politiskā eskalācija Dienvidkaukāzā izriet no atšķirīgās Armēnijas un Azerbaidžānas nostājas problēmas risināšanā - Baku pieprasa armēņu militāro formējumu pilnīgu izvešanu no Kalnu Karabahas, uzskatot, ka šis jautājums ir atrisināts, taču Armēnija turpina uzturēt dienaskārtībā jautājumu par Kalnu Karabahas statusu un tautas pašnoteikšanās tiesībām.
Baku skatījumā, iespējams, Krievijas iebrukums Ukrainā ir pateicīgs laiks, lai atgūtu kontroli pār Kalnu Karabahu, turklāt Erevānai nav pietiekamu resursu sev labvēlīga rezultāta nodrošināšanai. Līdz ar to Krievijas miera uzturētāji faktiski ir Kalnu Karabahas drošības garanti, taču pašreizējos apstākļos tie savu funkciju nepilda.
Maskavai joprojām ir īpaši svarīgi saglabāt savu starpnieka un pamiera garanta lomu Kalnu Karabahas konfliktā, tādējādi saglabājot ietekmi reģionā.
Neraugoties uz Kalnu Karabahas sarežģīto situāciju, pašpasludinātajā republikā turpinās politiskā dzīve. Janvāra beigās Kalnu Karabahā tika izsludināta konstitucionālā reforma. Pašreizējais prezidents Araiks Arutjunjans ir paziņojis par lēmumu nekandidēt nākamajās prezidenta vēlēšanās, kurām, tāpat kā parlamenta vēlēšanām, būtu jānotiek 2023. gadā.
Armēnijas Ārlietu ministrija paziņojumā pirmdien pieprasīja "izmeklēt Krievijas miera uzturētāju kontingenta darbības Azerbaidžānas iebrukuma gaitā," apstiprinot, ka Azerbaidžānas karaspēks joprojām atrodas apvidū.
"Mēs sagaidām, ka Krievijas miera uzturētāju kontingents Kalnu Karabahā spers konkrētus soļus, lai izbeigtu Azerbaidžānas vienību iebrukumu miera uzturētāju atbildības zonā," teikts paziņojumā.
Kauju atjaunošanās būtu liels izaicinājums Krievijai, kas šobrīd dziļi iestigusi karadarbībā Ukrainā.
Jau ziņots, ka Maskava pēc 2020. gada Kalnu Karabahas kara, kurā dzīvību zaudēja vairāk nekā 6500 cilvēku, strīdus reģionā izvietoja 2000 miera uzturētāju.
Karadarbība ilga sešas nedēļas un noslēdzās 2020. gada 9. novembrī, kad Armēnija un Azerbaidžāna ar Krievijas atbalstu noslēdza vienošanos par uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahas konfliktā, ko Armēnijā daudzi uzskata par kapitulāciju.
Saskaņā ar vienošanos armēņi zaudēja daļu Kalnu Karabahas pamatteritorijas, kā arī visus drošības buferzonas rajonus, kas kopš 90. gadiem atradās armēņu kontrolē.
Kalnu Karabaha, kas padomju laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma ir "de facto" neatkarīga armēņu republika. Kaut arī kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekontrolēja Kalnu Karabahu, tā šo armēņu apdzīvoto reģionu uzskata par savu teritoriju.
