Šonedēļ, kad ASV un NATO sabiedrotie risina sarunas ar Krieviju, viņiem ir jāpieņem skarbā realitāte, proti, Vladimira Putina asinskārā vēlme atjaunot Krievijas impēriju. Tuvākajos mēnešos un gados NATO līderiem būs jātiek galā ar šo jauno realitāti, lai saglabātu drošību Eiropā un saglabātu cerību, ka arī valstis, kas pašlaik nav NATO sastāvā, varēs baudīt brīvību un drošību. NATO ir jābūt gatavai atgriezties pie tāda militārās klātbūtnes un modrības līmeņa, kāds nav bijis vērojams gadu desmitiem, atzīst Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) pētnieks un vadošais eksperts ASV ārpolitikā Kurts Volkers.
Pirms 21 gada, kļūstot par Krievijas prezidentu, Vladimirs Putins paziņoja, ka vēlas atjaunot Krievijas varenību. Tajā laikā, kad bija pagājuši desmit gadi, kad Krievijā valdīja mežonīgs rietumu kapitālisms, korupcija un tiesiskuma un kārtības sabrukums, daudzi krievi un ārējie novērotāji atzinīgi vērtēja viņa vārdus kā nepieciešamu korekciju, kas stiprinās demokrātiju. Tomēr divas desmitgades vēlāk ir skaidrs, ka viņš domāja par ko citu.
Daži no šiem plāna elementiem bija redzami jau pašos Putina valdīšanas pirmsākumos, piemēram, Krievijas armijas pārveidošana, Krievijas kodolarsenāla modernizācija un paplašināšana, Krievijas izlūkdienestu paplašināšana, Krievijas plašsaziņas līdzekļu kontroles pārņemšana, valsts rūpniecības konsolidācija un jebkuras valdošās partijas "Vienotā Krievija" politiskās opozīcijas konkurentu graušana. Krievijā vēlēšanu rezultātu viltošana nu jau ir kļuvusi par ierastu praksi.
Autoritārā prezidenta Putina runa 2007. gada Minhenes drošības konferencē bija nākamais solis, paziņojot pasaulei, ka Krievija atsakās no pašreizējās Eiropas drošības uzbūves. Līdz tam brīdim Krievija jau bija paziņojusi, ka vairs nepiedalīsies Līgumā par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE), un asi iebilda pret NATO plāniem par pretraķešu aizsardzību, kas iepriekš tika izstrādāti sadarbībā ar Krieviju. Krievija arī atteicās ievērot uzņemošās valsts piekrišanas principu savai lielā mērā nevēlamajai karaspēka klātbūtnei Gruzijā un Moldovā un sāka ignorēt Vīnes konvencijas ierobežojumus attiecībā uz karaspēka koncentrāciju, mācībām un pārredzamību. Vēlāk tā pārkāpa Vidējā un mazā darbības rādiusa raķešu (INF) līgumu un sāka atteikt “Atvērto debesu” līgumu ietvaros pieprasītos pārlidojumus, V. Putina īstenotos pārkāpumus uzskaita K. Volkers.
Pastiprinājis Krievijas spējas un nostiprinājis militāro pozīciju attiecībā pret Rietumiem, V.Putins ir sācis aglomerēt bijušās padomju teritorijas. Pēdējo divu gadu laikā viņš ir pārraudzījis Baltkrievijas drošības un plašsaziņas līdzekļu pārņemšanu, Krievijas miera uzturēšanas karaspēka izvietošanu Kalnu Karabahā, Kazahstānas drošības un plašsaziņas līdzekļu pārņemšanu, kā arī masveida bruņoto spēku palielināšanu, kas draud ar jaunu iebrukumu Ukrainā. Tas viss ir papildus Krievijas 2014. gadā īstenotajai nelikumīgajai Krimas aneksijai un Donbasa daļas okupācijai, 2008. gada Abhāzijas un Dienvidosetijas okupācijai un ilgstošai klātbūtnei Piedņestrā.
Līgumu projektu teksti, ko Krievija decembrī iesniedza Amerikas Savienotajām Valstīm un NATO, skaidri parāda, ka Krievija cenšas likvidēt Eiropas līdzšinējo drošības uzbūvi, kas pastāv kopš 1975. gada Helsinku vienošanās. Krievijas izteikumos ir tieši apstrīdēti vairāki Helsinku vienošanās elementi: valstu tiesības pašām izvēlēties savas drošības alianses, neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās, apņemšanās atturēties no spēka draudiem vai pielietošanas, un piekrišana, ka starptautiskās robežas nevar mainīt ar spēku.
Aukstā kara pēckara periods tuvojas beigām. Nākamais, iespējams, nebūs jauns aukstais karš, bet tas arī nebūs cerību pilns miera un drošības progresa periods, ko mēs jau sen esam meklējuši. NATO jābūt gatavai.
