Agrīnajās analīzēs par karu Ukrainā tika uzsvērti vairāki unikāli, specifiski faktori, piemēram, reģiona sarežģītā vēsture, Krievijas prezidenta Vladimira Putina sarežģītā psiholoģija un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska harizmātiskā vadība. Tomēr, cīņām turpinoties, karš kļūst arvien pazīstamāks un arvien vairāk atgādina daudzus citus konfliktus pēdējo septiņu desmitgažu laikā, kas iezīmē vairākas kopīgas iezīmes, skaidro žurnāla "Foreign Affairs" bijušais redaktors Gideons Rouzs.
Īsāk sakot, Ukraina seko ierobežota kara kodollaikmeta modelim, atkārtojot scenāriju, kas tika uzrakstīts Korejā un kopš tā laika daudzkārt atkārtots. Šis nav jauns laikmets, bet tikai jauns posms vecajā laikmetā. Un pat jaunais posms norisinās pēc tiem pašiem vecajiem noteikumiem - ar nozīmīgām sekām atlikušajā kara gaitā un pēc tam.
Četrdesmito gadu beigās ASV politikas veidotāji saskārās ar bezprecedenta problēmu: ko darīt ar ieročiem, kas var iznīcināt pasauli? Vēstures gaitā valstis savas lielākās domstarpības bija risinājušas kara ceļā. Taču laika gaitā kari kļuva aizvien postošāki un postošāki, un to kulminācija bija Otrais pasaules karš, kas pats par sevi beidzās ar atombumbas nomešanu uz Hirosimu un Nagasaki, vienā sprādzienā iznīcinot veselas pilsētas. Neviens nezināja, kas sekos. Šķita, ka pārtraukt kara ciklu ir neiespējami. Tā turpināšana šķita neiedomājama. Kā karš izvērstos kodolieroču laikmetā? Tagad šis jautājums tiks atbildēts.
Trīs gadus, kamēr Korejas pussalā un tās apkaimē plosījās nežēlīgas kaujas, abas puses pamazām izjuta viena otru un klusējot vienojās par jaunā laikmeta noteikumiem. Neviena no kodolvalstīm nevēlējās jaunu totālu karu, tāpēc abas noteica stingrus ierobežojumus konflikta līdzekļiem, mērķiem un apjomam. Tās nolēma neizmantot kodolieročus. Tās izvēlējās neuzbrukt viena otras teritorijai vai režīmam, saglabājot kaujas Korejas teritorijā. Turklāt karš varēja norisināties konvencionāli, tik nežēlīgi, cik karojošās puses to vēlējās.
Šie noteikumi netika nolasīti no grāmatas vai panākti sarunu ceļā. Tos neievēroja ticības, cerības vai labdarības dēļ. To pamatā bija praktiskums. Politikas veidotājiem Maskavā un Vašingtonā reālajā laikā bija jāpieņem izšķiroši lēmumi par to, kā sasniegt savus mērķus kara laikā, un situācijai piemītošā loģika dažus rīcības virzienus padarīja daudz pievilcīgākus nekā citus.
Desmit gadus vēlāk Kubas raķešu krīze pastiprināja pieaugošo tabu pret kodolieroču izmantošanu un vēl vairāk palielināja pušu nevēlēšanos riskēt. Pēc tam Vjetnamā notika tas pats, kas Korejā. Neviena no kodolvalstīm neizmantoja kodolieročus. Neviena no tām neuzbruka citas kodolvalsts teritorijai vai režīmam, bet kara zonā viss bija atļauts. Tie paši noteikumi tika ievēroti Persijas līča karā, Irākas karā, kā arī padomju un amerikāņu karā Afganistānā. Tie bija spēkā arī citos konfliktos, kuros iesaistītas kodolvalstis (izņemot dažas nelielas sadursmes). Un tie ir spēkā arī tagad Ukrainā.
Krievijas plāns bija ātri iekarot Ukrainu, izveidot tajā prokremlisku valdību un pasaulei parādīt notikušu faktu. Kad to bloķēja apņēmīga militārā pretestība, Maskava ķērās pie plāna B, no attāluma uzbrūkot pilsētām un cenšoties sagraut Ukrainas morāli. Kad arī tas neizdevās, Kremlis ķērās pie plāna C, atsakoties no mēģinājuma ieņemt visu valsti un koncentrējoties uz centieniem sagrābt un noturēt teritoriju austrumos un dienvidos. Turpmākās kaujas Donbasā būs izšķirošas iznākuma veidošanā, taču jau tagad var daudz ko teikt par to, kā šis karš beigsies.
Cīņa vai nu noslēgsies ar sarunu ceļā panāktu vienošanos, kas ietvers teritoriālu pārdali, vai arī konflikts tiks iesaldēts. Tas nozīmē, ka kara beigas līdzināsies Korejas un Persijas līča kariem vai situācijai Abhāzijā, Dienvidosetijā un Piedņestrā. Jebkurā gadījumā, tāpat kā Korejā, sākotnējās agresijas izraisītais šoks ir mobilizējis plašāku līdzsvarojošu koalīciju, kas saglabāsies arī tad, kad kaujas beigsies.
Lai arī kā dažkārt interpretētu Krievijas militāro doktrīnu, Maskava konflikta laikā neizmantos kodolieročus. Kopš 1945. gada ikviens kodolvalsts līderis, sākot ar tādiem politiķiem kā ASV prezidenti Harijs Trumans un Lindons Džonsons un beidzot ar tādiem masveida slepkavību veicējiem kā Josifs Staļins un Mao Dzeduns, ir atteicies no kodolieroču izmantošanas kaujās, un tam ir bijuši labi iemesli. V. Putins nebūs izņēmums, rīkojoties nevis ar mīkstu sirdi, bet ar cietu galvu. Viņš zina, ka sekos ārkārtējs atriebības trieciens un vispārēja nosodījuma izteikšana, kam nav ne tuvu salīdzināmu stratēģisku priekšrocību, kas to attaisnotu, nemaz nerunājot par to, ka radioaktīvie nokrišņi, kas varētu rasties pēc šādu ieroču pielietojuma, varētu nolīt pār pašu Krieviju.
Saistītu iemeslu dēļ NATO neuzbruks Krievijai vai nemēģinās gāzt Krievijas režīmu, lai izvairītos no V. Putina izmisuma. NATO karaspēks netiks ievests, netiks izveidota lidojumu zona un Krievijas spēki netiks vajāti, ja tie atkāpsies atpakaļ uz savu teritoriju. Visas šīs darbības radītu lielu eskalācijas risku, no kā NATO vēlas izvairīties tikpat lielā mērā kā Maskava. Savukārt NATO jutīsies spiesta liegt Maskavai nozīmīgu uzvaru ne tikai Ukrainas labā, bet arī tādēļ, lai izvairītos no bīstama precedenta radīšanas, ka kodolieroči ir noderīgi, lai aizsargātu konvencionālās agresijas ļaunprātīgi gūto labumu.
Tomēr šajās robežās karš tiks izcīnīts līdz galējībai, kamēr notikumu gaita izšķirošā veidā nepagriezīsies vienā virzienā vai arī nonāks strupceļā. Karojošās puses cīnīsies līdz spēku izsīkumam vai līdz brīdim, kad kaujas līnijas atgriezīsies kaut kur tuvu sākuma punktam. Džo Baidena administrācijas mērķim vajadzētu būt to visu paātrināt, turpinot sniegt Ukrainai konvencionālo militāro palīdzību, ko tā var sniegt, izvairoties no rupjām runām par Krievijas vadību un esot gatavai nopietnām sarunām, kad apstākļi būs piemēroti, uzskata G. Rouzs.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados stratēģiskie domātāji izstrādāja sarežģītas spekulatīvas sistēmas, lai prognozētu, kā kodolvalstis rīkosies dažādos apstākļos. Lielvalstis iegādājās lielus un izsmalcinātus kodolarsenālus, lai signalizētu par savu apņēmību un lai pirms konflikta, gan konflikta laikā varētu pacelties augšup un lejup pa plašām eskalācijas kāpnēm. Tās uzskatīja, ka jebkāda veida relatīvi trūkumi ir bīstami, un ieguldīja lielas pūles un izdevumus nepārtrauktās modernizācijas programmās, kuru mērķis bija visu atjaunināt un uzturēt pārliecinoši biedējošu un drošu.
Un tas liecina, ka šāda atturēšana ir vieglāka, nekā daudzi domā. Kopš 1945. gada valstu politiskie un militārie līderi nav uzskatījuši kodolieročus par izmantojamiem, nav tos izmantojuši, cenšoties aizvietot ar parastajiem ieročiem, saglabājot skaidrus šķēršļus eskalācijai. Turklāt šāda attieksme ir saglabājusies neatkarīgi no visu pušu kodolspēku skaita, sarežģītības un struktūras. Terora līdzsvars ir izrādījies daudz mazāk trausls, nekā sākotnēji tika uzskatīts.
Šķiet, ka kodolieroči ir noderīgi tikai tam, lai atturētu no lieliem uzbrukumiem tiem, kam tie ir. Šajā ziņā Krievijas iebrukums Ukrainā, tāpat kā NATO 2011. gada kampaņa Lībijā, tikai apstiprinās to vērtību - nevis tāpēc, ka krievi tos izmantos, bet tāpēc, ka Ukrainai to nebija. Šis karš būs vēl lielisks piemērs tam, nevis kādas briesmas gaida valstis, kuru rīcībā ir šādi ieroči, bet gan to, kādas briesmas var piemeklēt valstis, kuras no kodolieročiem atsakās. Tādējādi domājams, ka pēc šī piemēra Irāna un Ziemeļkoreja vēl mazāk piekritīs atteikties no savām kodolprogrammām, pamatojot to, ka šāds solis varētu pavērt ceļu pret tām vērstiem uzbrukumiem. Tāpēc turpmākajās sarunās par ieroču kontroli Vašingtonai vajadzētu mazināt savas ambīcijas un vismaz pagaidām koncentrēties uz mēģinājumiem iesaldēt šo valstu kodolprogrammas, kas atšķirībā no atteikšanās varētu būt reāli sasniedzama.
Tā kā turpmākajos konfliktos, visticamāk, tiks izmantoti līdzīgi vispārēji modeļi, ASV aizsardzības politikai būtu intensīvi jākoncentrējas uz to, kā cīnīties, un palīdzēt citiem cīnīties, konvencionālos karos, īpaši ilgstošos aizsardzības karos. Te īpaši izceļas viena mācība: Taivānas drošība nebūs atkarīga no kodolieroču jomas, bet gan no salas spējas novērst jūras desanta iebrukumu no kontinentālās Ķīnas un izturēt ilgstošu aplenkumu.
Ierobežoti konvencionālie kari, piemēram, Ukrainā, joprojām ir iespējami arī kodolenerģijas laikmetā. Tomēr vispārēji lielvaru kari ir ļoti maz ticami. Tas ir liels sasniegums cilvēces vēsturē, jo šādi kari ir izraisījuši ārkārtīgu iznīcību. Taču tas ir arī problemātiski, jo šiem pašiem kariem bija arī praktiska funkcija. Tie bija mehānisms, ar kura palīdzību starptautiskā sistēma līdzsvarojās, pārdalot globālo statusu un privilēģijas, lai tās atbilstu pamatā esošajam materiālās varas sadalījumam.
Līdz šim bailes sevi iznīcināt ir ļāvušas lielvarām izvairīties no trešā pasaules kara un baudīt ilgu mieru. Taču vēsture neapstājās ne 1945. gadā, ne 1989. gadā. Starptautiskās kārtības iesaldētie oficiālie noteikumi arvien mazāk atspoguļo materiālās varas sadalījumu pasaulē. Jaunais aukstais karš starp Krieviju un Rietumiem, piemēram, atšķirsies no vecā kara daļēji tāpēc, ka lielākie globālie spēlētāji, tādi kā Ķīna, Indija un liela daļa Tuvo Austrumu valstu, izvēlas šo karu izlaist.
Senos, sliktos laikos šādas varas maiņas tā vai citādi būtu novedušas pie briesmīga vispārēja kara. Kodolrevolūcijas dēļ šādi kari vairs nav iespējami. Taču, tā kā varas maiņa joprojām notiek - Ķīnas daļa pasaules ekonomikā pēdējās paaudzes laikā ir pieckāršojusies, būs jāatrod citas pielāgošanās formas. Nav skaidrs, ko tas varētu nozīmēt praksē.
