Par spīti stingrajai kara laika cenzūrai, kas izpaužas kā Kremļa tieša kontrole pār mediju atspoguļoto saturu par Krievijas nelikunīgo iebrukumu Ukrainā, atsevišķos medijos aizvien vairāk un vairāk nonāk informācija par Krievijas armijas personāla zaudējumiem. Pat mediju pārbaudītā ļoti konservatīvā statistika par kritušajiem un iznīcināto tehniku liecina, ka Krievija karā pret Ukrainu ir būtiski noplicinājusi savas kaujas spējas.
Krievijas interneta izdevums “Mediazone” laikā no 24.februāra līdz 22.aprīlim atklātajos avotos fiksējis informāciju par 1744 kritušajiem Krievijas karavīriem, kas jau pārsniedz iepriekš Krievijas Aizsardzības ministrijas publiskotos datus par kritušajiem.
Lai gan šie dati neatspoguļo pilnu un objektīvu ainu par Krievijas puses zaudējumiem, tie iezīmē vairākas tendences, kas liecina gan par sliktu taktisko gan stratēģisko Krievijas spēku vadību iebrukuma laikā.
Saskaņā ar “Mediazone” apkopoto informāciju, karā jau krituši vismaz 500 Krievijas bruņoto spēku kaujas spējīgāko vienību karavīri. Starp tiem ir vismaz 351 desantnieks, vismaz 91 jūras kājnieks un vismaz 45 “Specnaz” kaujinieki. Zīmīgi, ka kritušo vidū ir vismaz 40 Pleskavā izvietotās 76.desanttrieciena divīzijas desantnieki, kas tiek uzskatīta par galveno Krievijas triecienspēku Rietumu kara apgabalā.
Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā krituši arī vismaz 27 aviācijas piloti, tajā skaitā septiņi helikopteru piloti. Kā norāda medijs, tas ir būtisks zaudējums Krievijas bruņotajiem spēkiem, jo viena frontes aviācijas pirmās klases pilota apmācībai nepieciešami septiņi līdz astoņi gadi, savukārt naudas izteiksmē viena kara lidotāja apmācības izmaksas sasniedz 3,4 miljonus ASV dolāru.
Šobrīd Krievijā izskanējusī publiskā informācija liecina, ka visvairāk kritušo nāk no diviem visnabadzīgākajiem Krievijas reģioniem – Dagestānas un Burjatijas. Šajos reģionos vidējā alga ir tikai aptuveni 20 000 krievijas rubļu mēnesī, tāpēc daudziem šo reģionu iedzīvotājiem vienīgā iespēja ir kļūt par Krievijas profesionālā dienesta karavīriem.
Arī Krievijas puses kritušo vecums nav liels. Vecumā no 18–23 gadiem krituši 382 okupācijas spēku karavīri, bet vecumā no 24–29 gadiem – 324 krievu karavīru.
Precīzi Ukrainā kritušo Krievijas karavīru skaits aizvien nav zināms. Pēc Ukrainas jaunākajiem publicētajiem datiem, tas sasniedzis nepilnus 23000. Daudzi militārie eksperti norāda, ka, visticamāk, kara apstākļos šie skaitļi ir pārspīlēti. Taču kopumā tie neatpaliek no vairāku Rietumvalstu ekspertu aplēsēm par Krievijas puses zaudējumiem. Piemēram, Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless vēl nesen norādīja, ka pēc britu aplēsēm, Ukrainā varētu būt krituši aptuveni 15 000 Krievijas karavīru. Šis skaitlis ir samērojams ar PSRS uzrādītajiem oficiālajiem zaudējumiem 10 kara gados Afganistānā.
Tāpat pēc Lielbritānijas aplēsēm, Krievijas bruņotie spēki konflikta laikā varētu būt zaudējuši aptuveni 2000 bruņutehnikas vienību, tajā skaitā vismaz 530 kaujas tankus, 530 bruņutransportierus, 560 kājnieku kaujas mašīnas, kā arī vairāk nekā 60 militāros lidaparātus.
Neraugoties uz aizvien nepielūdzamāko zaudējumu statistiku, Krievijas valdošais režīms turpina meklēt veidus, kā slēpt ziņas par kritušajiem karavīriem.
Jau 2015.gadā likumdošanā tika noteikts, ka šādi dati ir valsts noslēpums. Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā Krievijas Aizsardzības ministrija vērsās valdībā, prasot nodot to pārziņā sociālos pabalstu noformēšanu kritušo karavīru ģimenēm. Šāda rīcība skaidrojama ne tikai ar Krievijas vēlmi slēpt patieso zaudējumu apmēru, bet arī ekonomēt līdzekļus, kas domāti kompensāciju izmaksām kritušo karavīru ģimenēm.
Kā norāda “Mediazona” līdz šim Krievijas sabiedrībā lielāko publisko troksni radījuši nevis to kritušo Krievijas karavīru radinieki, kuri ir saņēmuši pilna apmēra sociālās kompensācijas, bet gan to karavīru radinieki, kuru dēli, brāļi vai vīri tiek pasludināti par bezvēsts pazudušiem. Šādos gadījumos Krievijas likumi neparedz sociālo kompensāciju izmaksu karavīra ģimenei.
“Sargs.lv” jau rakstīja, ka Krievijas okupanti aktīvi izmanto mobilās krematorijas, kurās iznīcina ne tikai savu karavīru mirstīgās atliekas, bet arī dedzina pašu nogalinātos mierīgos Ukrainas civiliedzīvotājus ar mērķi slēpt Ukrainā pastrādātos kara noziegumus.
