Tā kā Krievijas slepkavnieciskais valdnieks Vladimirs Putins kopš 24. februāra pilna mēroga iebrukuma Ukrainā piedzīvo virkni pazemojošu neveiksmju kaujas laukā, un pieaug Rietumu atbalsts Ukrainai, eskalācijas risks joprojām ir reāls.
"Atlantic Council" eksperti šajā rakstā ir atbildējuši uz aktuāliem jautājumiem par scenāriju, kas ir satraucis daudzus analītiķus, kuri vēro šī kara attīstību, vai Kremlis izpildītu savus draudus un konfliktā izmantotu kodolieročus.
Atbildes uz šiem jautājumiem sniedza Atlantijas Padomes Stratēģijas un drošības centra pētnieks Keirs Lībers, Dartmutas koledžas asociētais profesors Derils Press, Atlantijas padomes valdes direktors un bijušais ASV aizsardzības ministra vietnieks politikas jautājumos Valters Slokombs, Skovkrofta un Eirāzijas centra augsta līmeņa pētnieks un bijušais ASV vēstnieks Krievijā un NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs un pētnieks Jans Lodals, kurš bijis arī Atlantijas Padomes prezidents.
Kāda ir varbūtība, ka Vladimirs Putins Ukrainā izmantos kodolieročus?
Visticamāk, ka V. Putins Ukrainā izmantos kodolieročus, ja viņam draudēs graujoša sakāve. Ja V. Putins izjutīs eksistenciālus draudus savam režīmam, viņš būs spiests novērst šādu iznākumu - pat ja tas prasīs riskantu eskalācijas pasākumu veikšanu. Kodolieroči ir galējie instrumenti, un jebkurš racionāls līderis apsvērtu to izmantošanu, ja viņa režīms (vai dzīvība) būtu apdraudēts, skaidro Keirs Lībers un Derils Press.
Valters Slokombe uzskata, ka V. Putins, iespējams, cer, ka viņa draudi pamudinās NATO pamest Ukrainu. Tomēr, ja viņš uzskata, ka viņam draud sakāve vai dārgs strupceļš, vai arī viņam ir iespēja gūt panākumus ar krasu eskalāciju, pastāv risks, ka viņš īstenos savus draudus. Pat neliels risks ir ļoti bīstams, tāpēc viņa atturēšana ir vēlamākais rezultāts. NATO būtu skaidri jāpasaka, ka jebkurš Krievijas kodoluzbrukums izraisīs atbildes reakciju, kas, iespējams, ietvers arī kodolieročus.
Savukārt, Aleksandrs Veršbovs uzskata, ka šī varbūtība ir ļoti maza. V. Putina kodolieroču mērķis ir atturēt ASV un to sabiedrotos no pastiprinātas iesaistīšanās karā un modernu militāro spēju ieviešanas, kas varētu dot Ukrainas spēkiem izšķirošu pārsvaru. Ja Krievijas spēki piedzīvotu vēl vienu pazemojošu sakāvi kampaņā, lai kontrolētu Donbasu, tas varētu piespiest V. Putinu īstenot savus kodoldraudus, Maz ticams, ka viņš to darīs, jo tas tikai pastiprinātu ASV un sabiedroto asu reakciju, nenodrošinot nekādas būtiskas militāras priekšrocības. Pat pēc lielas militāras neveiksmes V. Putins, visticamāk, neriskētu ar nekontrolējamu eskalāciju, pirmais pārkāpjot kodolenerģijas tabu. Viņš, visticamāk, pastiprinās konvencionālos uzbrukumus Ukrainas civiliedzīvotājiem un infrastruktūrai, kā arī sabiedroto ieroču apgādes operācijām.
Arī Jans Lodals uzskata, ka iespējamība ir ļoti maza. Kodolieroču atturēšana darbojas miera laikā, un tā ir darbojusies, lai novērstu šādu ieroču izmantošanu iepriekšējās krīzēs un konfrontācijās (piemēram, Kubā, Korejas pussalā un Vjetnamā).
Ja Putins konfliktā izmantotu kodolieročus, kāds ir visticamākais veids, kā viņš to darītu?
Kodolieroču eskalācijas mērķis būtu nosūtīt vēstījumu, ka Krievija nepieņems iznīcinošu sakāvi un ka attiecīgi ASV un tās sabiedrotajiem ir jāatkāpjas. Tā kā mērķis būtu piespiešana, V. Putins censtos radīt bailes, nevis dusmas. Tādējādi kodolieroči tiktu izmantoti Ukrainā, nevis NATO teritorijā, un tie tiktu izmantoti pret militāriem, nevis civiliem mērķiem. Mēs arī sagaidām, ka Krievija no kodolieroču izmantošanas meklēs kādu militāru priekšrocību (lai gan tam būtu otršķirīga nozīme), tāpēc jebkurš uzbrukums, visticamāk, ietvertu pusduci zemas jaudas gaisa sprādzienu (lai samazinātu izkliedes) pret labi nostiprinātām Ukrainas militārajām pozīcijām, uzskata K. Lībers un D. Press.
A. Veršbovs uzskata, ka tas ir maz ticams, taču nav izslēgts, ka V. Putins varētu izlemt izmantot kodolieročus, lai novērstu sakāvi. Šādā scenārijā viņš sagaida, ka V. Putins izmantos mazjaudas taktiskos kodolieročus pret Ukrainas militārajiem mērķiem, lai samazinātu civiliedzīvotāju upuru skaitu, tādējādi atturētu ASV un NATO no atbildes reakcijas. Viņš var cerēt, ka, pārkāpjot kodolieroču slieksni, viņš tik ļoti šokēs Ukrainu un tās Rietumu atbalstītājus un tik ļoti iebiedēs sabiedroto sabiedrību, ka tie drīzāk atkāpsies, nevis riskēs ar turpmāku eskalāciju.
Jans Lodals skaidro, ka V. Putins vispirms radītu "provokāciju", tad uzbruktu tādam svarīgam mērķim kā Kijiva, cerot, ka Ukraina piekritīs "mieram par katru cenu". Tomēr viņš arī censtos izvairīties no jebkādas iespējamas ietekmes (piemēram, radiācijas) uz jebkuru NATO valsti.
Ja krievi karā izmantotu kodolieročus, kādi ir ticamākie veidi, kā reaģētu ASV un tās sabiedrotie?
Ja V. Putins izmantos kodolieročus, ASV un tās sabiedrotie saskarsies tikai ar drūmām iespējām. Atbildē sākt atbruņojošu konvencionālu vai kodolieroču uzbrukumu būtu neprātīgi, jo tas draudētu ar masveida pretdarbību (un, iespējams, civilizācijas galu). Iesaistīšanās eskalācijas cīņā būtu muļķīga, jo V. Putinam uz spēles ir likts daudz vairāk - viņa režīma izdzīvošana un, iespējams, pat viņa dzīvība. Sankciju pastiprināšana tikai palielinātu risku V. Putina režīmam, kas stimulētu turpmāku kodolenerģijas eskalāciju. Vienīgā gudrā reakcija uz V. Putina kodolieroču izmantošanu Ukrainā būtu sarunas par kādu rezolūciju, kurā visas puses varētu paziņot par uzvarām. Ja izvēlētais ceļš ir šāds, tad daudz saprātīgāk būtu tagad mazināt ASV retoriku par režīma maiņu vai izšķirošu uzvaru un tā vietā rast risinājumu, pirms tiek izmantoti kodolieroči, uzskata K. Lībers un D. Press.
V. Slokombs uzskata, ka ir vairākas iespējas. Ja Krievijas uzbrukums radītu maz postījumu, NATO vispirms varētu mēģināt izvirzīt ultimātu, lai panāktu vienošanos saskaņā ar alianses un Ukrainas nosacījumiem. Taču, ja V. Putins būtu pārliecināts, ka nav citas iespējas, kā vien uzbrukt, viņš diez vai piekristu jebkādiem sabiedroto priekšlikumiem par šādu risinājumu. Tāpat arī ar kodolieročiem nesaistīta militāra reakcija (piemēram, konvencionāli triecieni militārajām bāzēm un infrastruktūrai Krievijas teritorijā, kas atbalsta iebrukumu), visticamāk, nebūtu izšķiroša un daudziem liktos neadekvāta.
Atliek iespēja, kurai NATO spēki ir pilnībā piemēroti, proti, Krievijas mērogam un raksturam pielāgots trieciens. Daži saprotami iebilstu, ka turpināt aizstāvēt Ukrainu vienkārši nav vērts. Taču, lai gan ir viegli saskatīt riskus, kas saistīti ar kodoltriecienu, ir arī nopietnas sekas, ja tas netiktu darīts: ASV kodolieroču atbildes reakcijas trūkums nopietni vājinātu uzticību gan draugu, gan pretinieku vidū visai stratēģijai, kuras mērķis ir atturēt no kodoluzbrukuma, izmantojot ASV kodolieroču pretpasākumu perspektīvu. Tas, savukārt, palielinātu lielāka kara iespējamību.
Savukārt, J. Lodals uzskata, ka Amerikas Savienotajām Valstīm un to sabiedrotajiem būtu jāizvieto konvencionālie ieroči, lai ātri sakautu V. Putina karaspēku Ukrainā un skaidri parādītu, ka ar kodolieroču izmantošanu viņš panāca tikai sakāvi. Papildus vēl lielākam militārajam atbalstam Rietumu partneri Ukrainai Melnajā jūrā izvietotu jūras spēkus, lai iznīcinātu visus Krievijas kuģus, kā arī Krievijas tiltu uz Krimu.
