Kamēr pasaule vēro, kā ukraiņi cīnās par savu dzīvību un brīvību, daudzi izjūt dedzīgu vēlmi darīt vairāk, lai viņus atbalstītu. Problēma nav spēku vai resursu trūkums. Problēma ir bailes izraisīt plašāku, iespējams, arī kodolkaru ar Krieviju. Šīs bailes ir iemesls, kāpēc ASV prezidents Džo Baidens un citi NATO līderi ir konsekventi likuši saprast, ka tie tieši neiejauksies konfliktā, tā vietā aprobežojoties ar ieročiem, naudu, izlūkdatiem un sankcijām. Lai arī notikumi Ukrainā šodien ir tik postoši, kodolkarš ar Krieviju varētu nogalināt vairāk cilvēku nekā visi Ukrainas iedzīvotāji, kuru skaits ir aptuveni 44 miljoni.
Kopš priekšlikumi par lidojumu aizlieguma zonu cieta neveiksmi, vēlme darīt vairāk Ukrainas labā ir centusies izkristalizēties ap saprātīgu un reālistisku plānu. Ārvalstu brīvprātīgie ir pareizā politika, kas jāizpēta. Kopā ar atteikšanos no nevajadzīgiem ierobežojumiem attiecībā uz to, kādus ieročus NATO dalībvalstis sūta Ukrainai, tas ir veids, kā NATO var efektīvāk atbalstīt Ukrainu, nesākot Trešo pasaules karu, uzskata Dans Altmans, Džordžijas Universitātes profesors politikas zinātnē.
NATO līderi saprot, ka viņiem ir jāiet pa šo smalko robežu starp palīdzības sniegšanu Ukrainai un kara ar Krieviju risku. Kad Polija ierosināja plānu nodot Ukrainai iznīcinātājus "MiG-29", Amerikas Savienotās Valstis atteicās to apstiprināt. ASV Aizsardzības ministrijas pārstāvis Džons Kērbijs brīdināja, ka tas "rada nopietnas bažas visai NATO aliansei" un tāpēc nav "ilgtspējīgs". Tomēr tajā pašā laikā Amerikas Savienotās Valstis jau sūtīja prettanku raķetes "Javelin" un zeme-gaiss raķetes "Stinger". Drīz pēc tam tās sāka sūtīt arī citus ieročus, tostarp "M777" haubices un tagad arī raķešu palaišanas iekārtas "HIMARS". Kāda ir atšķirība? Šie ieroči vairāk stiprina Ukrainas kaujas spēku nekā "MiG-29", tāpēc teorija, ka Krievija spēcīgāk reaģē uz politiku, kas vairāk kaitē tās interesēm, nav patiesa. Kāpēc tad raķetes un artilērija, bet ne lidmašīnas? Atbilde ir tāda, ka atbildes nav.
Gan ieroču nodošana, gan sankcijas pilnībā atbilst šai pieejai, tāpēc ir vilinoši secināt, ka NATO dalībvalstis dara visu, ko var. Taču tā nav. Tām būtu jābalstās uz pašreizējo politiku, atceļot patvaļīgus ierobežojumus attiecībā uz konvencionālo ieroču veidiem, ko tās piegādā Ukrainai. Turklāt bez ieročiem un sankcijām ir vēl trešais veids, kā atbalstīt Ukrainu, - veids, ko NATO atstāj novārtā. NATO ir pienācis laiks mudināt, organizēt un apgādāt savus karavīrus, lai tie brīvprātīgi cīnītos Ukrainas labā.
Ejot pa naža asmeni
NATO būtu jāīsteno stratēģija, lai Ukrainā ietu tik tālu, cik vien iespējams, nepārkāpjot Krievijas sarkano līniju - tas nozīmē, atsakoties atklāti uzbrukt Krievijas spēkiem vai sūtīt kaujas vienības uz valsti. Izmantojot šo pieeju, ASV guva uzvaru aukstā kara nopietnākajās krīzēs.
Aukstā kara pirmā lielā sadursme - Berlīnes blokāde 1948.-1949. gadā pārspēja šo stratēģiju. Lai gan padomju diktators Josifs Staļins varēja viegli pārspēt ASV, Lielbritānijas un Francijas karaspēku, Staļins neieņēma šo teritoriju. Tas nozīmētu uzbrukumu šiem karaspēkiem un tādējādi izraisītu karu. Tā vietā viņš ieviesa blokādi, kas diviem miljoniem Berlīnes iedzīvotāju neļāva piegādāt pārtiku un ogles. Kad padomju karaspēks bloķēja ceļus un dzelzceļus, Rietumu līderi atteicās tiem uzbrukt, lai atjaunotu apgādes koridorus. Tā vietā viņi ķērās pie transportēšanas pa gaisu, liekot cerības uz to, ka Staļins neuzbruks neaizsargātām transporta lidmašīnām. Galu galā izslavētais Berlīnes gaisa tilts bija veiksmīgs.
1962. gadā Kubas raķešu krīzes laikā Amerikas līderi nolēma izmantot līdzīgu taktiku un veidoja blokādi, nevis sāka atklātu uzbrukumu. ASV prezidents Džons F. Kenedijs, sašutis par Padomju Savienības mēģinājumu ievest Kubā kodolraķetes un Maskavas meliem par to, sākotnēji bija noskaņots iznīcināt raķetes ar gaisa triecieniem. Tomēr viņš un citi viņam līdzās esošie nolēma, ka risks ir pārāk liels. Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Makkons uzskatīja, ka gaisa triecieni ir pārāk riskanti, un kādā piezīmē rakstīja, ka "ASV rīcības sekas būs neizbēgama padomju militārpersonu "asins izliešana". Viņš turpināja: "Tas visur palielinās spriedzi un neapšaubāmi izraisīs pretdarbību pret ASV ārzemju militārajiem objektiem." To atzina arī padomju premjerministrs Ņikita Hruščovs. Saskaņā ar Padomju prezidija sēdes stenogrammu viņš bažījās, ka ASV uzbrukums izraisīs karu: "Traģiskākais ir tas, ka viņi var uzbrukt, un mēs atbildēsim. Tas var pāraugt plaša mēroga karā." Kenedijs neizvēlējās ne uzbrukt, ne arī pieņemt raķešu izvietošanu kā notikušu faktu. Tā vietā viņš bloķēja Kubu. Vēstures nopietnākajā kodolkrīzes situācijā neviens no līderiem nedeva rīkojumu uzbrukt.
Reiz padomju ģenerāļi Kubā nolēma palaist raķetes zeme-gaiss, lai notriektu amerikāņu spiegu lidmašīnu "U-2", kas bija ielidojusi Kubas gaisa telpā. Uzbrukuma laikā gāja bojā ASV lidmašīnas pilots majors Rūdolfs Andersons jaunākais. Tajā brīdī Hruščova bailes no kara sasniedza kulmināciju, un Maskava sodīja ģenerāļus, kas veica uzbrukumu. Pirms pretdarbības Kenedijs deva diplomātijai pēdējo iespēju. Kopīgās bailes par šīs notriekšanas sekām lika abām pusēm piekāpties, kas palīdzēja atrisināt krīzi. Galu galā ASV uzvarēja, uzņemoties risku un neuzbrūkot.
Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība iesaistījās arī pastarpinātajos karos, lai izvairītos no tieša uzbrukuma viena otrai un Trešā pasaules kara sākšanas. Abas valstis izmantoja liela apjoma ieroču piegādes un dažkārt arī karavīrus, kas cīnījās kā brīvprātīgie, lai atbalstītu vietējos spēkus. Lai izvairītos no eskalācijas, šādi slēptie kari ir ierasta starptautiskās politikas taktika. Korejas kara laikā padomju piloti slepeni cīnījās Ķīnas gaisa spēkos. Ar padomju ieročiem apgādāja Ziemeļvjetnamu, un padomju karavīri pat darbojās ar zeme-gaiss raķešu baterijām pret ASV lidmašīnām. Neraugoties uz zaudējumiem, Amerikas Savienotās Valstis nolēma šo padomju līdzdalību pieļaut, nevis paplašināt karu. Padomju Savienība pieļāva līdzīgu Amerikas Savienoto Valstu rīcību arī citos kaujas laukos. Piemēram, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā, Amerikas Savienotās Valstis apbruņoja un finansēja pret to vērstos modžahedus. Padomju Savienība galu galā atkāpās. Vēl 2018. gadā Kremļa privātās armijas, tā sauktās, “Vāgnera grupas” algotņi Sīrijā neveiksmīgi uzbruka ASV spēkiem, kas darbojās kopā ar kurdu spēkiem. Amerikas Savienotās Valstis to neuzskatīja par Krievijas valdības uzbrukumu.
Cik tālu var iet NATO?
Šie piemēri uzsver, ka censties tikt pēc iespējas tālāk bez atklāta uzbrukuma bieži vien ir labākais veids, kā konkurēt, vienlaikus pārvaldot eskalācijas riskus. Radoši veidojot politiku, var izstrādāt variantus, kas ļauj sasniegt mērķus, nepārkāpjot sarkanās robežas, tādējādi novēršot plašāku karu. Sniegt izlūkdatus, kurus Ukrainas spēki izmanto, lai nogalinātu Krievijas karavīrus, nav tas pats, kas NATO atklāti uzbrukt Krievijai. Šim standartam atbilst Lietuvas ierobežojumi Krievijai izmantot tās teritoriju, lai pārvadātu preces uz Kaļiņingradu. Pat NATO paplašināšana, iekļaujot Somiju un Zviedriju, un spēku izvietošana uz austrumiem, lai aizstāvētu NATO dalībvalstis, kas robežojas ar Krieviju, ir saistīta ar pieņemamu risku, taču šādas darbības nav uzbrukums Krievijai. Patiesībā ir pamatots iemesls domāt, ka NATO Ukrainā var darīt vēl vairāk, neizprovocējot plašāku karu.
Interese vien nenosaka, kam ir priekšrocības, ja abas puses vēlas izvairīties no kara. Tā vietā priekšrocība ir tai pusei, kas otru pusi nostāda sarežģītā situācijā, izvēloties, vai eskalēt karu vai pieņemt ierobežotu sakāvi. Sarežģītākā situācijā ir tā puse, kurai jāsāk karš. Tieši šī iemesla dēļ Krievija ir pieļāvusi NATO sankcijas un Ukrainas apbruņošanu.
Protams, būtu nepareizi secināt, ka NATO var izvairīties no visa. Svarīgākais ir tas, ka Krievija nepieņems NATO atklātu uzbrukumu Krievijas spēkiem. Ja NATO var nesodīti notriekt Krievijas lidmašīnu, piemēram, lai ieviestu lidojumu aizlieguma zonu virs Ukrainas, kur tad Krievijai tas beigtos? Krievija nevar pieļaut precedentu, ka uzbrukumi Krievijas spēkiem tiek veikti bez sekām.
NATO spēki Ukrainā?
NATO spēki, kas atklāti darbojas Krievijā, ir nepārprotami nepieņemami, un NATO būtu jāizslēdz arī organizētu kaujas vienību izvietošana Ukrainā. Vienību nosūtīšana uz Ukrainu, lai cīnītos pret Krievijas spēkiem, draud ar karu. NATO karaspēks Ukrainā, kas nav paredzēts kaujām, piemēram, lai atturētu Krieviju no virzīšanās uz noteiktām teritorijām, mazāk stiprinātu Ukrainu frontes līnijās. Turklāt to klātbūtne radītu risku, ka pret tiem varētu tikt vērsti tīši vai netīši Krievijas uzbrukumi.
Ievērojot šos ierobežojumus, ir trīs galvenie veidi, kā palīdzēt Ukrainai. Pirmais ir ieroči, un šajā jomā NATO var darīt vairāk. Pašreizējie ierobežojumi NATO ieroču piegādei Ukrainai nav pamatoti ar teoriju vai stratēģiju. NATO var nodrošināt Ukrainu ar moderniem tankiem, iznīcinātājiem, modernām zeme-gaiss raķetēm un daudz ko citu. Otrais jautājums ir sankcijas, un arī šajā jomā NATO var darīt vairāk, sākot ar Krievijas dabasgāzes importa no Eiropas turpmāku ierobežošanu.
Valstis vervē ārvalstu karavīrus, lai iegūtu pieredzi un novērstu militāro sakāvi. Ukrainas gadījumā, ja tos izmantotu prasmīgi, ārvalstu brīvprātīgie varētu palīdzēt Ukrainai nostiprināt tās kaujas iemaņas, kuru apgūšana prasa gadiem ilgu apmācību un pieredzi, kā arī ātrāk un efektīvāk izmantot modernus ieročus. Tas ir būtiski, jo Ukraina izlieto savus padomju laika krājumus un pāriet uz modernākiem NATO ieročiem. Ilgtermiņā liela nozīme ir arī skaitļiem. Ja Ukraina pavērsīsies pret Krieviju, Maskava var reaģēt, pilnībā mobilizējoties karam un paļaujoties uz lielāku iedzīvotāju skaitu, lai galu galā pārspētu Ukrainu. Pieaugošais ārvalstu brīvprātīgo pieplūdums sagrautu Krievijas aprēķinus, ka tā varētu uzvarēt ilgstošā karā. NATO jau ir atcēlusi ieroču daudzuma ierobežojumus, ko Ukraina var izmantot. Ir pienācis laiks to pašu darīt arī attiecībā uz karaspēku uz vietas.
Protams, šī politika ir saistīta ar izmaksām un problēmām. Var rasties nopietni šķēršļi savietojamībai, kas saistīti ar valodām, sakaru iekārtām, munīciju un rezerves daļām. Tomēr Ukraina jau saskaras ar dažām no šīm grūtībām, jo tā izlieto veco padomju aprīkojumu, ko tā izmanto, un pāriet uz NATO nodrošinātajiem ieročiem. Tā kā Ukrainai vairāk vajadzīgi apmācīti karavīri nekā pavisam jauni jauniesauktie, NATO valstīm ir jāatvieglo karavīru pagaidu dienesta pārtraukšanas nosacījumi, lai cīnītos Ukrainas labā. Tām ir jānodrošina, ka šiem karavīriem būs pieejama medicīniskā aprūpe un citas priekšrocības - un ka brīvprātīgie varēs netraucēti atgriezties. Ne visas NATO dalībvalstis uzņemsies šīs saistības, bet ar ASV līdzdalību dažu pietiktu.
Lai mazinātu riskus, NATO vajadzētu sākt ar maziem spēkiem, vairāk koncentrējoties uz zināšanām nekā uz skaitu. Krievija nevēlēsies sākt neuzvaramu karu ar NATO par vēl dažiem simtiem brīvprātīgo, kas cīnās Ukrainas labā. Klusējot un pieļaujot viņu izvietošanu, Krievijai būs grūtāk atturēt nākamos simtus, kas pakāpeniski kļūs par nākamajiem tūkstošiem.
