Regulāri izskan apgalvojumi, ka Ukraina nevar cerēt uz uzvaru pret Krievijas armiju pašreizējā karā. Ja šāds vērtējums ir pareizs, acīmredzams konflikta iznākums būtu sarunu ceļā panākts izlīgums, atstājot Krievijas īpašumā pašreiz okupētās teritorijas apmaiņā pret "mieru". Zaudējot lielāko daļu austrumu lauksaimniecības un rūpniecības teritoriju, kā arī lielāko daļu Melnās jūras piekrastes, Ukraina kļūtu par ekonomiski dzīvotnespējīgu valsti, kuras pastāvēšana būtu atkarīga no ārēja atbalsta. Šādos apstākļos arī Ukrainas izredzes kļūt par ES un NATO dalībvalsti izzustu. Tā vietā Ukraina nenovēršami nonāktu Krievijas orbītā. "Miers" arī nesekotu. Kā Putins ir vairākkārt paziņojis, Krievijai ir lielākas ārpolitiskās ambīcijas, kas sniedzas tālu aiz Ukrainas robežām.
Visticamāk, laika gaitā starptautiskās palīdzības un atbalsta apetīte Ukrainai mazināsies, un to veicinās arī intereses par pret Krieviju noteikto sankciju samazināšanu. Protams, ir taisnība, ka pašreizējā situācijā Ukraina, visticamāk, nevar "uzvarēt", ja par uzvaru uzskata visas starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas atgūšanu.
Rietumu finansiālā un drošības palīdzība ir palīdzējusi Ukrainai nodarīt smagus zaudējumus Krievijas bruņotajiem spēkiem gaisā, jūrā un uz sauszemes. Kad Latvija piegādā Ukrainai vairāk militārā aprīkojuma nekā Francija, Itālija un Vācija, spēcīgi atklājas lielo Eiropas valstu patiesie nodomi.
Tomēr šādas pieejas loģika sabrūk, saskaroties ar lielu Krievijas turpmākas agresijas NATO teritorijā iespējamību. Kad tas notiks, būs daudz skumju par "neizmantotām iespējām" un "nepareiziem aprēķiniem". Daudz labāk ir stāties pretī draudiem tagad, kamēr Krievijai ir lieli zaudējumi, izsmelti augsto tehnoloģiju munīcijas krājumi, zema morāle, smagi zaudējumi augstāko komandieru vidū un sliktāka vadība.
Runājot par darbaspēku, prezidents V. Zelenskis, neraugoties uz lieliem līdzšinējiem zaudējumiem, galu galā var izvietot līdz pat miljonam apmācītu karavīru. Tas ir daudz vairāk, nekā Krievija spēj nodrošināt.
Praktiski visa Krievijas armija ir iesaistīta Ukrainas iekšienē, ieskaitot vienības, kas atvilktas no Tālajiem Austrumiem un Kaļiņingradas eksklāva. Lai gan bieži tiek apgalvots, ka Krievijas karaspēks ir "850 000 karavīru liels", patiesībā tas ir ievērojami mazāks par 300 000 karavīru, bet pārējie ir iekšējās drošības spēki (Krievijas Nacionālā gvarde), policija un citas kaujas darbībai nepiemērotas organizācijas. Šie spēki ir cietuši sāpīgus zaudējumus, kurus nevar kompensēt ar slikti apmācītiem iesaucamajiem un atsauktajiem rezervistiem. V. Putins arī nevar ķerties pie pilnīgas mobilizācijas, nepakļaujot savu režīmu lielam riskam. Ar laiku Ukrainas darbaspēka pārsvars tikai pieaugs.
Aprīkojuma ziņā Ukraina ir labi apgādāta ar kājnieku ieročiem, bruņuvestēm un droniem, kā arī prettanku un pretgaisa aizsardzības raķetēm. Tai ir ievērojams tanku un artilērijas spēks, laba izlūkošana un labi funkcionējoša dzelzceļa sistēma, kas ļauj tai pārvietot spēkus un piegādes pa iekšējām līnijām. Tomēr lielākajai daļai Ukrainas tanku trūkst termoierīces, GPS navigācijas, modernas munīcijas un mūsdienīgas bruņutehnikas, savukārt lielākā daļa Ukrainas artilērijas ir velkama (un tādējādi neaizsargāta pret Krievijas pretuzbrukumiem).
Tikmēr ASV glabājas liels skaits "M1A1" kaujas tanku un "M109A6" 155 mm pašgājējhaubiču, kas pēc aizstāšanas ar modernizētiem variantiem atrodas noliktavās. Tie neatbilst pašreizējām prasībām, un tos var salīdzinoši ātri atjaunot operatīvajā stāvoklī un nosūtīt Ukrainai. Lai gan tās nav pašas jaunākās tehnoloģijas, tās ir vairāk nekā līdzvērtīgas Krievijas analogām sistēmām. Līdz šim Ukrainas drosme un izturība ir ļāvusi izdarīt stingru pretestību. Taču, lai uzvarētu, ir vajadzīgas vairāk šādas modernas spējas.
Ukrainas gaisa spēki ir varonīgi cīnījušies, bet spēj veikt ne vairāk kā 10-20 lidojumus dienā, kas ir tikai 10% no Krievijas kopējā skaita. NATO sabiedrotie un koalīcijas partneri sniedza spēcīgu atbalstu no gaisa Kosovā, Irākā un Afganistānā, un varētu to darīt atkal. Vismaz atļauja Polijai un citām bijušajām Varšavas pakta valstīm nodot Ukrainai padomju laika lidmašīnas, piemēram, "MIG-29" un "SU-25", dotu reālu ieguldījumu.
Jaunā aprīkojuma apgūšana un karavīru apmācība tā lietošanā prasīs laiku, padarot jebkuru pretuzbrukumu 2022. gadā problemātisku. Tomēr Ukrainas bruņotie spēki ir parādījuši lielisku pielāgošanās spēju un daudzpusību, izmantojot visdažādākos aprīkojuma veidus, kas pašlaik tiek piegādāti. Mēs varam sagaidīt apņēmīgu aizsardzību līdz pat gada beigām. Ja Ukrainas bruņotie spēki tiks pārkvalificēti un apbruņoti, tie būs gatavi 2023. gadā pāriet uzbrukumā. Tās augstā morāle, inovācijas, efektīva vadība un griba uzvarēt krietni pārspēj Krievijas bruņotos spēkus.
Lai Ukraina iegūtu uzbrukuma spējas, Rietumu līderiem būs jāatbild uz eksistenciāliem jautājumiem. Vai mēs patiešām vēlamies, lai Putins ciestu neveiksmi? Vai arī mūs atturēs Putina nepārtrauktie draudi ar kodolieroču izmantošanu? Krievijas doktrīna "eskalēt, lai deeskalētu", izsakoties būtiskākajā nozīmē, ir šāda: "Ja jūs mums neļausiet iebrukt un okupēt mūsu kaimiņus, mēs uzspridzināsim jūs ar kodolieročiem". Saskaņā ar šo loģiku mēs nekur nevaram stāties pretī Krievijas agresijai.
ASV, britu un franču sabiedrotie ir veiksmīgi paļāvušies uz kodolieroču atturēšanu daudzus gadu desmitus. Šis atturēšanas līdzeklis joprojām ir neskarts un darbojas. Šeit mēs nedrīkstam ļauties savām bailēm. Amerikas un Eiropas līderi daudz runā par "gatavošanos ilgam karam". Ņemot vērā strauji augošās enerģijas cenas un draudošo globālo pārtikas krīzi, pasaulei tas nav vajadzīgs. Tas, kas tai ir vajadzīgs, ir ātra konflikta izbeigšana.
Kopš 1945. gada rietumu valstu pieredze genocīda un masveida nevainīgu cilvēku bojāejas novēršanā diemžēl ir bijusi slikta. Politisku un saprātīgu iemeslu dēļ mēs stāvējām malā, kamēr simtiem tūkstošu cilvēku gāja bojā Kambodžas, Somālijas, Ruandas, Sudānas, Balkānu un Sīrijas slepkavību laukos. Tagad tas notiek atkal, kad Krievija mēģina iznīcināt Ukrainas demokrātiju, neatkarību un kultūru. Ja Atlantijas okeāna kopiena atkal izvēlēsies stāvēt malā, tam būs sekas. Šoreiz konflikts nenotiks mūsu pagalmā. Tas būs pie mūsu durvīm.
Īsāk sakot, ja Rietumi veiks aktīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka Ukraina nevar uzvarēt, tā neuzvarēs. Bet, ja tās apņemsies nodrošināt modernai, augstas intensitātes karadarbībai nepieciešamo spēju klāstu, Ukraina var uzvarēt un uzvarēs. Šī uzvara novērsīs Krievijas agresiju Eiropas drošības telpā uz paaudzi un varbūt uz visiem laikiem. Mūsu vadītājiem un mūsu tautām tas būs cienīgs mantojums.
