Krievija, iespējams, ir nonākusi neatgriezeniskas lejupslīdes laikmetā. Pašu slavinātā Krievijas armija tiek sagrauta Ukrainā. Tā vai nu pilnībā zaudēs, vai arī turpinās gadiem ilgi cīnīties bezcerīgā karā. Neraugoties uz septembrī notikušajiem falsificētajiem referendumiem, tās mēģinājums legalizēt Ukrainas teritorijas sagrābšanu ne tikai izraisīja izsmieklu, bet arī ātri vien tika apstrīdēts vistiešakajā veidā - Ukrainas bruņotie spēki atbrīvoja no Krievijas iebrucēja plašas zemes platības.
Šīs sakāves ir plaši atbalsojušās. Vidusāzijā Kazahstāna, kas ir Krievijas kritiski svarīga saikne ar šo reģionu, ir noraizējusies par Kremļa nodomiem. Tās ziemeļu reģioni, ko apdzīvo Krievija, var viegli kļūt par Kremļa nākamo ģeopolitisko pārdzīvojumu, ja karš Ukrainā beigsies ar kaut kādiem šķietamiem Krievijas panākumiem. Tas mudina Kazahstānas vadītājus spēlēt ar "Ķīnas kārti". Sji Dzjiņpins 14. septembra vizītes laikā to darīja, diezgan asprātīgi norādot, ka "mēs turpināsim apņēmīgi atbalstīt Kazahstānu tās neatkarības, suverenitātes un teritoriālās integritātes aizsardzību".
Taču, iespējams, lielākās pārmaiņas notiek Dienvidkaukāzā, kur Armēnija un Azerbaidžāna, divas senas sāncenses, pielāgojas jaunajai realitātei, ko radījusi ievainotā un novājinātā Krievija. Azerbaidžāna saskata Krievijas aizņemtību ar Ukrainu un centās maksimāli izmantot tās priekšrocības. Armēnija, kurai neseno kauju laikā tika atteikta Krievijas militārā palīdzība, ir pakļauta sīvam Azerbaidžānas spiedienam atzīt tās teritoriālo integritāti.
Sarunas starp abām pusēm ir veicinājusi Eiropas Savienība (ES), taču miera līguma parakstīšana joprojām nav noslēgta, un, visticamāk, tas nenotiks arī tuvākajā nākotnē. ES trūkst ietekmes, lai to panāktu, savukārt Krievija vēl nav pietiekami novājināta, lai to ignorētu. No tā izriet neskaidrība, kas ir bīstama Dienvidkaukāza valstīm. Tā kā miera centieni klibo, Armēnija un Azerbaidžāna gatavojas jaunai sacensību kārtai un iespējamai jaunai cīņai.
Armēnija bija zaudētāja 2020. gadā, un tā joprojām ir smagi cietusi, taču nupat ir paziņojusi par 47% militāro budžetu palielinājumu nākamajam gadam. Sīkāka informācija par vēlamajām sistēmām nav sniegta, un 1,2 miljardu ASV dolāru joprojām ir niecīgi salīdzinājumā ar Azerbaidžānas 2,6 miljardu ASV dolāru aizsardzības budžetu.Tā kā Krievija nespēj novērst turpmāku eskalāciju Dienvidkaukāzā, Armēnijai ir jākļūst patstāvīgākai, gatavojoties turpmākām sadursmēm.
Krievijas nespēja vai nevēlēšanās ietekmēt notikumus arī liek Armēnijai meklēt jaunu ieroču piegādātāju. Tai nav lielas izvēles, ņemot vērā, ka Krievijas ieroču piegādes Armēnijai ir aizkavētas gandrīz par gadu - vēl viena norāde uz nepietiekamo militāri rūpniecisko jaudu.
Tāpēc uz priekšu izvirzās Indija. Abas valstis ir parakstījušas nolīgumu aptuveni 245 miljonu ASV dolāru vērtībā par Indijas artilērijas sistēmu un prettanku raķešu iegādi. Indijas iesaistīšanās daudziem varētu būt pārsteidzoša, taču sāncensība ar Pakistānu, kas atbalsta Azerbaidžānu (un pat nav atzinusi Armēnijas pastāvēšanu), tagad klusībā pāriet Dienvidkaukāzā.
Turklāt Armēnijas analītiķi un pat politiķi tagad daudz skaļāk kritizē Krieviju, uzsverot nepieciešamību pārskatīt Armēnijas pamatstratēģiju. Krievija 2022. gadā nav tā Krievija, kāda tā bija 1990. gados, kad starp abām valstīm tika noslēgti nozīmīgi līgumi. Armēnijas vadībai tagad kļūst arvien skaidrāks, ka sakautā Krievija varētu būt nopietns apgrūtinājums. Šīs pārvērtēšanas centrā ir Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) loma, kas nespēja iejaukties, kad Armēnija bija un Krievijas militārās bāzes Armēnijas teritorijā bija apdraudētas. Abi šķietamās Armēnijas drošības pilāri tagad ir sabrukuši.
Krievijas ietekme mazinājās vēl pirms tās visaptverošās iebrukuma Ukrainā. Turcijas iejaukšanās reģiona lietās ir būtisks faktors, savukārt ES kā sarunu virzītājspēka atgriešanās ir ietekmējusi arī Krievijas prestižu - šogad visi Armēnijas un Azerbaidžānas vadītāju samiti ir notikuši Briseles aizbildnībā, un neviens no tiem nav noticis Maskavā.
Krievija zaudē. Tai ir arvien mazāk ietekmes sviru pat attiecībā uz tās sabiedrotajiem. Un, kamēr Ukraina patērē visu uzmanību, Dienvidkaukāza un Vidusāzija varētu būt reāls rādītājs tam, kā Kremļa vara Eirāzijas dzīlēs mazinās.
