Putins, visticamāk, nav atmetis cerības sasniegt savus maksimālistiskos mērķus Ukrainā ar konvencionāliem militāriem līdzekļiem, ko viņš īsteno paralēli centieniem salauzt Ukrainas gribu cīnīties un Rietumu gribu turpināt atbalstīt Kijivu. Maz ticams, ka Putins varētu eskalēt konfliktu līdz taktisko kodolieroču izmantošanai, ja vien Krievijas armijas pēkšņs sabrukums neļaus Ukrainas spēkiem nekontrolēti virzīties uz priekšu.
Šī prognoze balstās uz diviem vērtējumiem. Pirmkārt, Putins rada apstākļus, lai tuvākajā nākotnē turpinātu nosūtīt vāji sagatavotus Krievijas karavīrus cīņā Ukrainā, nevis apturētu operācijas, lai atjaunotu efektīvus militāros spēkus. Otrkārt, Putina uzvaras teorija balstās uz bargas ziemas izmantošanu, lai salauztu Eiropas gribu. Šajos novērtējumos ir sniegti vairāki laika grafiki, kas apstiprina prognozi.
Putins ir paziņojis, ka rezervistu "daļējā mobilizācija" ir pabeigta. Šī deklarācija nozīmē, ka principā Krievijas bruņotie spēki pārtrauks iesaukt rezervistus un tā vietā koncentrēsies uz to apmācības perioda pabeigšanu pirms nosūtīšanas karot Ukrainā. "ISW" iepriekš lēsa, ka lielākā daļa no atlikušajiem iesauktajiem rezervistiem ieradīsies kara darbības vietās tuvāko nedēļu laikā.
Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņoja, ka turpmākie mobilizācijas centieni izpaudīsies kā atjaunoti centieni rekrutēt "brīvprātīgos", visticamāk, brīvprātīgo bataljonos - centieni, kas "daļējās mobilizācijas" laikā lielā mērā tika atlikti. Krievijai, visticamāk, būs grūti ātri nokomplektēt jaunas "brīvprātīgo" vienības pēc mobilizācijas. Tādējādi turpmākie mēģinājumi izveidot "brīvprātīgo" vienības, visticamāk, radīs nelielu maznozīmīgu kaujas spēku.
Krievijas bruņotie spēki uzsāks iesaukšanu armijā mēnesi vēlāk nekā parasti - 2022. gada 1. novembrī. Krievijas iesaukšanas cikls piedāvā vairākus termiņus. Parastā Krievijas iesaukto jauniešu apmācība ietver aptuveni sešu mēnešu individuālās pamatapmācības un padziļinātās apmācības periodu, kam seko iesaucamo norīkošana kaujas vienībās, kurās viņi iziet atlikušos sešus obligātā dienesta mēnešus. Krievijas likumi aizliedz sūtīt iesaucamos uz kaujas operācijām ārvalstīs ar mazāk nekā četrus mēnešus ilgu apmācību, lai gan tie nosaka, ka kara vai karastāvokļa apstākļi ļauj Krievijas armijai nosūtīt iesaucamos uz kaujām ātrāk. Putins ir izsludinājis dažādas pakāpes karastāvokli visā Krievijas Federācijas teritorijā, un viņš varētu izmantot šo deklarāciju, lai atbrīvotu no obligātās apmācības. Vēl viens iespējamais pamats atbrīvojumam ir četru Ukrainas apgabalu aneksija, jo Krievijas tiesību akti neliedz izmantot iesauktos karavīrus Krievijas teritorijā neatkarīgi no tā, cik ilgas apmācības viņi ir izgājuši.
Bez militārās pieredzes un mazāk nekā četrus mēnešus apmācīti karavīri, visticamāk, jebkurā gadījumā būs gandrīz nelietojami kaujas laukā.
Daļēja mobilizācija un brīvprātīgo bataljonu rekrutēšanas pasākumi ir vēl viens pierādījums tam, ka Krievijas bruņotajiem spēkiem vairs nav rezerves sauszemes spēku, ko nosūtīt uz Ukrainu. Krievijas bruņotie spēki, visticamāk, nespēs noturēt iesauktos karavīrus mācību poligonos ilgāk par sešiem mēnešiem, jo nākamā pusgada iesaukšana parasti sākas ap 2023. gada 1. aprīli. Tādējādi iesauktie, sākot no 2022. gada 1. novembra, visticamāk, tiks norīkoti uz kaujas un atbalsta vienībām Ukrainā un kaujas laukā sāks ierasties aptuveni 2023. gada maijā.
Krievijas Aizsardzības ministrija, visticamāk, nevarēs veikt papildu rezerves iesaukšanu, kamēr tā būs iesaistīta iesaucamo sākotnējās apmācības nodrošināšanā. Tādējādi nākamais termiņš plaša mēroga rezerves mobilizācijai, visticamāk, būs ne agrāk kā 1. martā.
Tādējādi tikko pabeigtās daļējās mobilizācijas un ikgadējā iesaukšanas cikla kombinācija rada divus iespējamus Krievijas karaspēka ieplūšanas viļņus Ukrainā - viens ieplūdīs tuvāko nedēļu laikā, bet otrs sāks ieplūst 2023. gada pavasarī.
Rudens Ukrainā parasti ir slapjš un dubļains, bet parasti ne tik slikts, lai padarītu neiespējamu mehanizētu ofensīvu. No otras puses, ziema Ukrainā parasti ir labākais gadalaiks mehanizētai karadarbībai. Ukrainas zeme ir viena no auglīgākajām, daļēji pateicoties blīvajam upju un strautu tīklam, kas to apūdeņo. Šis tīkls arī sašķeļ zemi un var kavēt mehanizēto karaspēka virzību, novadot to gar ceļiem. Tomēr pie zemas temperatūras lielākā daļa strautu un dažas upes aizsalst, kas ievērojami atvieglo mehanizēto virzīšanos pāri zemesceļiem. Pavasaris ir murgainākais kauju laiks Ukrainā. Atkusnis palielina ūdens līmeni upēs un strautos un pārvērš laukus dubļu jūrās. Mehanizēta karadarbība pavasara dubļu sezonā ir ārkārtīgi sarežģīta (lai gan, teorētiski, tā nav neiespējama tādiem spēkiem kā Ukrainas un teorētiski arī Krievijas spēkiem, kas ir atbilstoši aprīkoti un apmācīti).
Krievijas daļējā mobilizācija tagad iepludina spēkus Ukrainā tādā veidā, kas, visticamāk, ir domāts, lai nostiprinātu Krievijas aizsardzību un ļautu Krievijas spēkiem noturēt savas pozīcijas pret gaidāmajām Ukrainas pretuzbrukuma operācijām visu atlikušo rudeni un bīstamo ziemas periodu.
Tikko pabeigtā Krievijas rezervistu daļējā mobilizācija stingri norāda uz to, ka Putins ir iecerējis turpināt karadarbību līdz 2023. gadam, nevis cer sagaidīt, ka izdosies panākt kaut kādu pamieru vai eskalēt karu tā, lai to izbeigtu saskaņā ar viņa nosacījumiem. Par šiem mobilizācijas centieniem viņš ir samaksājis ļoti augstu iekšzemes cenu - simtiem tūkstošu krievu bēgšanu uz citām valstīm, bezprecedenta protestus un tikpat lielu kritiku par Krievijas armijas un Krievijas vadības darbību. Šī cena ir loģiska, ja Putins ir paredzējis turpināt karot un atzīst, ka tieši tagad Ukrainā ir nepieciešams nogādāt papildspēkus, lai noturētu savas pozīcijas pietiekami ilgi, kamēr ieradīsies svaigi iesauktie karavīri.
Putina centieni salauzt Eiropas gribu, pārtraucot Krievijas energoresursu piegādes ziemas periodā, ir vēl viena laika līnija, kas labi sasaucas ar citām. Šo Krievijas centienu pamatā būtu teorija, ka Eiropas iedzīvotāji radīs tādu spiedienu uz to valdībām, ka Eiropas valstis sāks pieņemt Putina prasības vismaz pārtraukt ieroču un cita veida atbalsta sniegšanu Ukrainai un, iespējams, arī atcelt dažādas sankcijas pret Krieviju. Tomēr šo teoriju nevarēs reāli ieviest līdz pat 2023. gadam. Eiropas valstu valdības ir demonstratīvi sagatavojušas savus iedzīvotājus grūtai ziemai, pēc iespējas labāk nodrošinājušas enerģijas krājumus un noteikušas nosacījumus, lai samazinātu enerģijas patēriņu pat par ievērojamām ekonomiskām izmaksām. Šie pasākumi liecina par to, ka Eiropas vadītāji ir gatavi tādam spiedienam, ar kādu tie, visticamāk, saskarsies aukstās sezonas sākumā. Putins var cerēt, ka viņi nespēs izturēt šo spiedienu visu ziemu, taču šīs cerības pamatotība nebūs skaidra, kamēr aukstajam laikam nebūs bijusi iespēja to radīt. Šis laika grafiks sakrīt arī ar nākamā Krievijas bruņoto spēku viļņa iespējamo pieejamību 2023. gada pavasarī - Putins varēs novērot ziemas ietekmi uz Eiropas gribu un izvēlēties, vai iesaistīt savus iesaucamos karavīrus vai īstenot kādu citu rīcības virzienu.
Šie termiņi, visticamāk, ir daudz nozīmīgāki, veidojot Putina domas un lēmumus, nekā veidojot ietekmi uz vietas. Pēc Putina teiktā, Ukrainā jau ir ieradusies aptuveni trešdaļa mobilizēto rezervistu, un kaujas laukā viņi ir devuši salīdzinoši nelielu ieguldījumu. Lielbritānijas Aizsardzības ministrija norādīja, ka krievi pastiprina kaujas vienības, kas dažos gadījumos jau ir iznīcinātas vai smagi cietušas. Steigā mobilizēto un neapmācīto rezervistu ierašanās šādās vienībās nepadarīs tās kaujas spējīgas. Taču Putins, šķiet, neatzīst šos faktus un drīzāk cer, ka iesauktie rezervisti dos reālu ieguldījumu.
Putins rada apstākļus, lai pārskatāmā nākotnē turpinātu vadīt konvencionālo karu, nevis gatavojas mēģināt izbeigt karu ar eskalāciju vai gatavojas kādam "atkāpšanās ceļam". Protams, viņš vienmēr var mainīt savas domas. Taču Ukrainai un Rietumiem būtu jārīkojas, pamatojoties uz pieņēmumu, ka Ukrainai arī turpmāk būs vajadzīgi daudzi mēneši, lai atgūtu kontroli pār stratēģiski svarīgu teritoriju, kam tai arī turpmāk būs nepieciešams nepārtraukts un apjomīgs Rietumu atbalsts.
