Ukraina ir guvusi svarīgu uzvaru, kuras laikā tika atbrīvota Hersonas apgabala rietumu daļa un kuras kulminācija bija Krievijas spēku izvešana, kas tika pabeigta 11. novembrī. Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija apņēmības pilns noturēt šo svarīgo teritoriju, kuras ieņemšana būtu ļāvusi viņam atsākt iebrukumu no pozīcijām Dņepras upes rietumu krastā. Šis apsvērums Putina aprēķinos, visticamāk, bija svarīgāks nekā simboliskā vērtība, ko radīja vienīgās apgabala galvaspilsētas, kuru viņa spēki bija ieņēmuši kopš 2022. gada 24. februāra, saglabāšana, ziņo ASV Kara izpētes institūts (Institute for the Study of War).
Putins bija piesaistījis ievērojamus Krievijas spēkus Hersonas rietumu daļas aizsardzībai, tostarp daudzas no atlikušajām elites gaisa desanta vienībām, kas bija Krievijas armijas rīcībā. Šie spēki sīvi cīnījās, lai noturētu savas pozīcijas, ciešot daudz zaudējumu. Ukrainas panākumi, neraugoties uz šo Krievijas apņēmību, daudzējādā ziņā ir pat iespaidīgāki nekā Ukrainas uzvara Harkivas apgabalā septembra vidū.
Ukrainas panākumus lielā mērā noteica Ukrainas bruņoto spēku inovatīvā ASV piegādātās raķešu sistēmas HIMARS izmantošana, lai pārrautu Krievijas apgādes līnijas. HIMARS munīcija, ko ASV ir piešķīrušas Ukrainai, nav piemērota tiltu iznīcināšanai - tās kaujas galviņas ir pārāk mazas un nav optimizētas šādiem triecieniem. Ukraiņi izstrādāja taktiku, kā apiet šo ierobežojumu, veicot vairākus precīzus triecienus pa galveno Antonivskas tiltu un ceļu, kas veda uz Kahovkas dambja, tā, lai bojātu ceļus, padarot tos neizmantojamus. Ukrainas bruņotie spēki turpināja triecienus tiltiem, kamēr krievi centās tos salabot, mērķējot gan uz remonta iekārtām, gan uz ceļiem, līdz krievi beidzot padevās. Krievi mēģināja izbūvēt pontonu tiltu zem Antonivskas tilta, lai mazinātu apdraudējumu, taču ukraiņi uzbruka arī šim mēģinājumam, liekot krieviem no tā atteikties. Beigās krieviem palika baržas, kas pārvadāja aprīkojumu un papildspēkus no austrumu krasta uz rietumu krastu. Ukraina uzbruka arī baržām un izkraušanas vietām, taču prāmju sistēma jebkurā gadījumā bija nepietiekama, lai apgādātu aptuveni 20 000 lielu krievu mehanizēto karaspēku, kas centās noturēties upes rietumu krastā.
Bija skaidrs, ka krievi nespēs nosargāt šīs pozīcijas jau tad, kad Krievijas armijas ģenerālis Sergejs Surovikins 8. oktobrī pārņēma Krievijas iebrukuma Ukrainā vadību. Surovikins gandrīz nekavējoties paziņoja par nodomu atkāpties no Hersonas rietumu daļas un, visticamāk, sāka gatavot apstākļus atkāpšanai dažu nedēļu laikā. Nav skaidrs, vai Putins tajā laikā pilnvaroja Surovikinu pilnībā pamest Rietumu Hersonu, vai arī Surovikinam bija jāturpina strādāt, lai pārliecinātu Putinu par jebkādu centienu bezcerību noturēties Rietumu Hersonā. Lai arī kā tas būtu, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu 9. novembrī tikās ar Surovikinu inscenētā, publiskā vidē un pavēlēja viņam atkāpties, ko Surovikins nekavējoties izdarīja.
Putins, visticamāk, ļāva viņam atkāpties no rietumu Hersonas ar nosacījumu, ka viņš ieņems pārējo Doņeckas apgabala daļu, izmantojot no rietumu Hersonas atgūtos Krievijas spēkus, kā arī jauniebraukušos mobilizētos karavīrus. Šis Ukrainas Aizsardzības stratēģiju centra priekšsēdētāja Andrija Zagorodņuka novērojums ir ticamākais izskaidrojums Krievijas ofensīvo operāciju intensitātes atjaunošanai vispirms ap Bahmutu un pēc tam uz dienvidrietumiem ap Vuhledaras apgabalu, kas sākās 28. oktobrī. Citādi šiem ofensīvajiem centieniem nav lielas operatīvās jēgas. Tie atrodas tālu no operatīvi nozīmīgām vietām, izņemot Bahmutu, un tos uzsāka sarežģītā dubļainā laikā nepietiekami sagatavoti mobilizētie karavīri, pirms Krievijas komandieri šajā apgabalā bija sakrājuši pietiekamu kaujas spēku izšķirošām operācijām. Surovikins, visticamāk, pavēlēja tos sākt, kā nopietnu apliecinājumu savai uzticībai Putinam.
Krievijas ofensīvas operācijas Doņeckas apgabalā tuvākajās nedēļās kļūs intensīvākas, jo kopā ar spēkiem, kas izvesti no Hersonas rietumu daļas, ieradīsies papildu mobilizētie karavīri. Ukrainas spēki šajā apgabalā nonāks grūtībās, un Kijiva, visticamāk, būs spiesta novirzīt karaspēku, lai aizsargātos pret Krievijas ofensīvu atjaunošanos. Krievi, visticamāk, nesasniegs operatīvi nozīmīgus ieguvumus, neraugoties uz saviem atjaunotajiem centieniem, lai gan, iespējams, ka laika gaitā viņi varētu ieņemt Bahmutu ar milzīgām izmaksām. Krievijas mobilizētie karavīri ir izrādījušies nepietiekami apmācīti, slikti ekipēti un ļoti nemotivēti. Viņi neierodas vienotās vienībās, bet gan tiek sūtīti galvenokārt kā individuāli vai nelielu vienību aizvietotāji vienībām, kas bez atpūtas cīnās jau deviņus mēnešus, ir cietušas postošus cilvēku un ekipējuma zaudējumus un pašas ir lielā mērā demoralizētas.
Krievijas spēki, kas darbojas Doņeckas apgabalā, ietver Krievijas regulāro bruņoto spēku konvencionālās vienības, mobilizētos karavīrus, Vāgnera privātās militārās kompānijas karavīrus, BARS (Krievijas brīvprātīgo rezerves) formējumus, milicijas vienības no Doņeckas un Luhanskas Tautas republikām, karavīrus no Ramzana Kadirova čečenu vienībām un brīvprātīgo bataljoniem. Šim savdabīgajam kaujas spēku salikumam būs ievērojami mazāka efektīva kaujas jauda nekā līdzīga lieluma regulāro vienību grupējumam. Ir ļoti maz ticams, ka Surovikins spēs no tā izveidot spēkus, kas spētu veikt plaša mēroga uzbrukuma mehanizētu manevrēšanas karadarbību. Šis dīvainais spēku sajaukums, visticamāk, gūs nelielus panākumus, pateicoties skaitliskajam svaram.
Ukraina, visticamāk, atvilks kaujas spēku no Hersonas rietumu daļas un pārvietos to uz citām teritorijām gan aizsardzības, gan pretuzbrukuma operācijām. Iespējams, ka Ukraina dažādos punktos varētu mēģināt padzīt krievus pāri Dņepras upei, taču maz ticams, ka tā darīs, jo loģistika, kas saistīta ar Ukrainas pozīciju uzturēšanu austrumu krastā, ir ļoti sarežģīta. Tāpēc ukraiņi, visticamāk, nostiprinās savu kontroli rietumu krastā, atstās pietiekamus spēkus, lai atturētu jebkuru Krievijas mēģinājumu atkal šķērsot upi, un pārdislocēs spēkus uz citām teritorijām. Krievijas ofensīva Doņeckas apgabalā, visticamāk, liks Ukrainas bruņotajiem spēkiem novirzīt daļu spēku aizsardzībai šajā apgabalā, bet, visticamāk, vismaz daļu atvilktā kaujaspēka nosūtīs vai nu lai pastiprinātu savu notiekošo pretuzbrukumu Luhanskas apgabalā, vai arī lai sāktu citu pretuzbrukumu kaut kur citur.
Ukrainas spēki ir turpinājuši gūt nelielus panākumus Luhanskas apgabalā un, visticamāk, spēs gūt lielākus panākumus, ja tos pastiprinās karaspēks no Hersonas rietumu daļas. Protams, arī krievi nostiprina savas aizsardzības pozīcijas Luhanskas apgabalā. Nav iemesla prognozēt, ka slikti apmācītie un slikti apbruņotie Krievijas rezervisti spēs apturēt Ukrainas karaspēka virzīšanos uz priekšu.
Kaujas darbības pārtraukšana vai ilgstoša palēnināšanās tuvāko mēnešu laikā ir maz ticama. Krievi noteikti nemēģina izveidot un nostiprināt aizsardzības pozīcijas visā līnijas garumā, bet gan atjauno ofensīvas operācijas Doņeckas apgabalā. Ukraiņi gandrīz noteikti turpinās jau uzsāktās pretuzbrukuma operācijas. Abas puses jau tagad cīnās ļoti dubļainos apstākļos. Temperatūrai pazeminoties, kaujas drīzāk saasināsies, nevis pavājināsies.
Jebkurš mēģinājums noslēgt pamieru vai pārtraukt karadarbību šajā laikā būtu lielā mērā labvēlīgs Krievijai. Putinam pašam savās interesēs vajadzētu vēlēties šādu pamieru. Viņam būtu jāatzīst, ka viņam ir jādod saviem spēkiem laiks atveseļoties un jāļauj rezervistiem, kas ieplūst karadarbības vietā, integrēties savās vienībās, trenēties un sagatavoties nopietnām kaujām. Viņam būtu jācenšas atturēt ukraiņus no nesenās uzvaras emocionālā pacēluma. Tāpēc tas, ka Putins turpina šajos apstākļos mudināt savus ģenerāļus uz ofensīvu, no militārā viedokļa ir nopietna kļūda.
Napoleons ir teicis: Nekad nepārtrauc ienaidnieku, kamēr viņš kļūdās. Šis aforisms nekad nav bijis patiesāks - Ukrainai un tās atbalstītājiem vajadzētu izmantot Putina kļūdu, turpinot pretuzbrukumu apstākļos, kas ir daudz labvēlīgāki Kijivai nekā Maskavai.
Ukraina nekādā ziņā nav atbrīvojusi minimālo teritoriju, kas ir būtiska tās turpmākai drošībai un ekonomiskajai izdzīvošanai. Melitopoles pilsēta un tās apkārtne, Zaporižjas atomelektrostacija, zeme Dņepras lejteces austrumu krastā, kā arī teritorija Doņeckas un Luhanskas apgabalos ir Ukrainai vitāli svarīga teritorija, kā "ISW" jau iepriekš ir apgalvojusi. Diskusijas par Krimas un citu Krievijas nelikumīgi okupēto Ukrainas zemju nākotni pēc 2014. gada ir pāragras. Ukrainai ir jāatbrīvo desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru no šīm teritorijām, lai tā spētu aizsargāties pret Krievijas uzbrukumiem nākotnē un atjaunotu funkcionējošu ekonomiku.
Ukraiņiem un Rietumiem ir jāpieliek visas pūles, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotu šīs zemes, un tikai pēc tam jāuztraucas par to, kas atrodas aiz tām. Kara laikā svarīgs faktors ir impulss. Ukrainai tagad tas ir. Kijivai un tās partneriem tas ir maksimāli jāizmanto.
