Ņemot vērā šī brīža apstākļus, Krievijas karš ar NATO ir visdrīzāk iespējamais liela mēroga scenārijs, kuram gatavojas agresorvalsts Krievijas bruņotie spēki. Kā gatavojas Krievija un diktatora Vladimira Putina režīms? Kāda ir tās stratēģija? ASV pētījumu organizācija “Rand Corporation” identificēja un analizēja galvenos faktorus, lai novērtētu Krievijas militāro stratēģiju un tās potenciālo virzību.
Faktori, kurus autori ņem vērā, ir vispārējais spēku līdzsvars, Krievijas diplomātija ar Ķīnu, Krievijas uzskati par nākotnes kara raksturu, kā arī galvenās tendences spēku gatavībā un mobilizācijā. Autori arī pēta esošās operatīvās koncepcijas, lai saprastu, kā Krievija varētu īstenot šo militāro stratēģiju. Pētījums tika veikts 2021. gadā pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī.
Galvenie secinājumi:
1) Ja neskaita valsts pretgaisa aizsardzību, ir maz pierādījumu tam, ka Krievija savu militāro stratēģiju orientē uz aizsardzību.
2) Krievijas uzsvars ir vērsts uz preventīvu karu, proti, uzbrukumu veikt pirmajiem, lai samazinātu vai iznīcinātu NATO spēju veikt gaisa operācijas.
3) Ja Krievija preventīvi iebruktu NATO teritorijā, tad ieguvumi būtu īslaicīgi, jo Krievija nespēs gūt gaisa pārsvaru pār NATO.
4) Krievijas koncentrēšanās uz netiešu vai asimetrisku pieeju karadarbībai daļēji atgādina ASV veikto Vācijas bombardēšanu Otrā Pasaules kara beigās. ASV centās ātri iznīcināt Vācijas aviobāzes, elektrostacijas, transporta tīklus, naftas pārstrādes rūpnīcas, alumīnija ražotnes un citu kritiski svarīgu infrastruktūru, bez kuras, kā uzskatīja plānotāji, nebūtu iespējams turpināt karu. Šādi rīcības virzieni ir izplatīti Krievijas militārajā domāšanā un operatīvajā plānošanā.
Kopš PSRS sabrukšanas, Krievija ir zaudējusi ievērojamu daļu savas varas pār apkārt esošajām valstīm. Arī Krievijas ietekmē lielvalstu rindās ir krietni mazinājusies. Šobrīd tā par savu galveno draudu uzskata ASV, kurai ir izdevies ievērojami palielināt savas militārās spējas. Krievijai drauds arī ir eiropeiskā domāšana, proti, demokrātija.
Krievijas militārās stratēģijas vispārējās aprises ir samērā skaidras, taču spējas tās realizēt, ir neskaidras. Viena no problēmām varētu būt munīcijas kapacitāte.
Militārajos konfliktos kopš 1991. gada lielu nozīmi ir spēlējusi stratēģiski svarīgās infrastruktūras iznīcināšana ar tālas darbības precīzām raķetēm. Ja tiek runāts par Krievijas konfliktu ar NATO, tad šādu kritisku objektu būtu ļoti daudz.
Saskaņā ar krievu ģenerāļa Valērija Gerasimova teikto, Krievija ir iecerējusi turpināt attīstīt tālas darbības raķešu sistēmas tā, lai pēc vairākiem gadiem, tās varētu aizstāt taktiskos kodolieročus. Šobrīd nav skaidri zināms, cik veiksmīgi norit šis modernizācijas process.
Otra raksturīga problēma Krievijas armijai ir tās plašā teritorija, kura sadalīta vairākos militārajos apgabalos, kuriem lielas operācijas gadījumā, būtu nepieciešams strādāt sinhroni. Šādu lielu un atsevišķi atdalītu apgabalu armijas nav pieradušas sastrādāties, kas plaša mēroga karā varētu radīt problēmas gan loģistikas, gan kontroles ziņā.
Neraugoties uz daudzajiem pierādījumiem, kas norāda uz to, ka Krievija savu militāro stratēģiju saista ar preventīvu un iznīcinošu uzbrukumu, nesenie centieni veidot ciešākas diplomātiskās saites ar Ķīnu un Krievijas valsts mobilizācijas sistēmas pilnveidošana, liecina, ka Maskava varētu rēķināties arī ar ilgstoša kara uzturēšanu.
PSRS laikos Krievija uz konfliktu ar ASV skatījās kā kodolkaru. Divas tik lielas un militāri spēcīgas valstis uzskatīja, ka konflikta gadījumā nebūtu iespējams izvairīties no kodolieroču izmantošanas. Šāds karš nebūtu izdevīgs nevienai no valstīm, jo radītais posts būtu nesamērīgi liels, ja salīdzina tos ar ieguvumiem.
Jau 1970. gadā kaujas laukā sāka iezīmēties jauns pagrieziena punkts. Straujā tehnoloģiskā attīstība ļāva ražot raķetes, kuras spēj uzbrukt daudz precīzāk kā ierastās artilērijas sistēmas. Tā laika Krievijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Nikolajs Ogarkovs paredzēja, ka nākotnē problēmas varētu radīt ASV un Eiropas attīstība šajā jomā. Šāda situācija rada arī dilemmu, proti, kā rīkoties, ja uzbrukums notiek ar šādiem precīziem ieročiem, kas spēj radīt pietiekami lielus bojājumus svarīgai infrastruktūrai. Krievijas militārā doktrīna neparedzēja kodolieroču izmantošanu konvenciāla kara sākumā. NATO tāla darbības rādiusa konvencionālais uzbrukums joprojām ir galvenā militārā problēma, ar kuru Krievijas plānotāji saskaras līdz pat šai dienai.
ASV pētījumu organizācijas “Rand Corporation” veiktajā pētījumā identificēti un analizēti galvenie faktori, kas ļautu detalizētāk izprast Krievijas militāro stratēģiju un tās potenciālo nākotnes virzību. Ar pilnu pētījumu iespējams iepazīties šeit - https://www.rand.org/pubs/research_reports/RRA1233-1.html
