Gada laikā V. Putins ir nomainījis vairākus Krievijas spēku Ukrainā komandierus, un tagad par krievu armijas mērķu sasniegšanu Ukrainā atbildīgs atkal ir ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Valērijs Gerasimovs, gluži tāpat kā kara sākumā, kad viņa uzdevums bija iebrukt Ukrainā un ātri “pabeigt darbu”, taču viņš izgāzās.
Jau sākot visaptverošu iebrukuma operāciju Ukrainā 2022. gada februārī, Krievijas armija nespēja ieņemt Kijivu un gāzt Ukrainas politisko valdību, kā V. Putins bija iecerējis savā “zibens karā”.
Taču drīz kā dusmīga krievu atbildes reakcija uz savu mērķu neīstenošanos sekoja viens Ukrainas civiliedzīvotāju slaktiņš pēc otra. Tā pērnā gada 16. martā Krievijas kara lidmašīna Mariupoles Drāmas teātra ēkai uzmeta bumbu. Ēka, kurā bija patvērušies vairāki simti civiliedzīvotāju, tostarp daudzi bērni, tika pilnībā sagrauta. Turklāt Krievijas karaspēku no šī necilvēcīgā uzbrukuma neatturēja arī milzīgais uzraksts "BĒRNI", ko ukraiņi bija uzrakstījuši teātra ēkas priekšā. Aplēses liecināja, ka dzīvību toreiz zaudēja vismaz 300 cilvēki, kuru mirstīgās atliekas nevarēja izcelt no gruvešiem, jo Mariupoli kontrolēja krievu karaspēks.
Bet jau 2021. gada 24. martā Ukrainas spēki izspēlēja viltīgu soli un uzbruka Berdjanskā pietauvotajiem Krievijas desanta kuģiem, iznīcinot vienu un sabojājot divus krievu karakuģus. Izskanēja informācija, ka kara pirmā mēneša laikā Krievija jau bija zaudējusi vismaz 15 000 karavīru, kas nozīmēja, ka vidēji dienā tika likvidēti aptuveni 500 okupanti.
Turklāt ap to laiku Krievijas armija tiek padzīta no Mikolajivas pilsētas, neļaujot tai virzīties uz Odesu, savukārt pērnā gada 26. un 27. martā Ukrainas karavīri veiksmīgi padzina krievus arī no Trostjanecas un vairākiem citiem ciematiem netālu no Harkivas.
2022. gada aprīļa sākumā ukraiņi no krievu okupantiem atbrīvoja jau visu Kijivas apgabalu, ieskaitot pilsētas Irpiņu, Buču un Hostomeļu. Taču pēc krievu okupantu padzīšanas no Bučas pilsētas Ukrainas karavīri atklāja šausmīgo realitāti – krievu agresori ne tikai sistemātiski nodarbojušies ar marodierismu, bet arī spīdzinājuši un pēc nogalinājuši simtiem mierīgo iedzīvotāju. Bučā tika atrasti masu kapi ar vairākiem simtiem nogalinātu civiliedzīvotāju mirstīgajām atliekām. Slaktiņš Bučā šokēja daudzas pasaules valstis, jo tās bija līdz šim pirmās masveida Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavības, kas tika atklātas šī kara laikā. Diemžēl ne tuvu pēdējās.
2022. gada 5. aprīlī Krievijas armija, ciešot smagus tehnikas un personāla zaudējumus, pameta savas pozīcijas ap Kijivu un Čerņihivu, tādējādi pieliekot punktu iebrukumam no ziemeļiem.
Ciešot pazemojošu sakāvi Ukrainas ziemeļos, Krievijas bruņotie spēki tika pārvietoti uz Donbasa reģionu Ukrainas austrumos. Tā kā galvenais “speciālās militārās operācijas” uzdevums Ukrainā – ātri ieņemt Kijivu un gāzt valdību – ģenerālim V. Gerasimovam nebija izdevies, V. Putins bija ļoti neapmierināts un 8. aprīlī par Krievijas armijas Ukrainā vadītāju iecēla ģenerāli Aleksandru Dvorņikovu. Iepriekš viņam bijusi ievērojama loma Sīrijas karā, kur viņa pakļautībā esošie spēki bija atbildīgi par civiliedzīvotāju slepkavībām un tika apsūdzēti noziegumos pret cilvēci. Pastrādāto nežēlību dēļ viņš pat tika iesaukts par "Alepo miesnieku". Viņš kā jau “vecās skolas” ģenerālis balstījās uz padomju militāro doktrīnu. Tā nosaka, ka civilo mērķu iznīcināšana ir līdzeklis, lai sasniegt uzvaru kaujas laukā.
Viens no nākamajiem nežēlīgākajiem krievu uzbrukumiem, kas tika vērts pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, notika 2022. gada 8. aprīlī. Toreiz ar raķetēm “Točka – U” krievi apšaudīja Kramatorskas dzelzceļa staciju, kurā atradās daudzi no kara bēgošie cilvēki, jo gaidīja transportu, lai nokļūtu drošākā vietā. Tika nogalināti aptuveni 50 cilvēki, tostarp sievietes un bērni, bet ievainoto skaits sasniedza vismaz 100.
Bet jau 15. aprīlī Krievija cieš pazemojošu sakāvi, jo tiek nogremdēts Krievijas Melnās jūras kara flotes flagmanis - kreiseris “Moskva”, kas bija nopietns trieciens visam Krievijas armijas prestižam. Izskanēja informācija, ka "Moskva" sāka grimt pēc Ukrainas pretkuģu raķešu "Neptun" triecieniem, kā rezultātā uz kuģa izcēlās ugunsgrēks. Kreiseris ar 510 apkalpes locekļiem bija daļa no Krievijas Melnās jūras flotes 30. virsūdens kuģu divīzijas, kas piedalījās Čūsku salas sagrābšanā, kā arī Odesas, Mikolajivas un Očakovas pilsētu jūras blokādes īstenošanā.
Maijā samilza problēma par graudu piegādēm no Ukrainas, jo jau kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainas Melnās jūras ostas tika nobloķētas, tāpēc to noliktavās bija iestrēguši vairāk 20 miljoni tonnu labības. Tā kā Ukraina un Krievija līdz šim nodrošinājusi gandrīz trešo daļu no pasaules kviešu piegādēm, tad līdz ar Ukrainas eksporta apturēšanu bija bažas, ka pasaules pārtikas krīze samilzīs vēl vairāk.
Visbeidzot 10. maijā Ukrainas Aizsardzības ministrija paziņoja par Krievijas karaspēka padzīšanu no Harkivas apgabala ziemeļiem. Kas krieviem bija kārtējā sāpīgā sakāve.
Trīs mēnešu laikā kopš kara sākuma stratēģiskā ostas pilsēta Mariupole bija clīdz pamatiem, bet daudzi ukraiņi joprojām turpināja pretoties metalurģijas uzņēmuma "Azovstaļ" teritorijā, lai arī šo mērķi krievi nepārtraukti bombardēja un uzbruka arī no sauszemes, mēģinot panākt ukraiņu aizstāvju padošanos. Maijā "Azovstaļ" teritorijā joprojām atradās vairāk nekā 1000 karavīru, no kuriem daudzi bija ievainoti, bez pārtikas un ieročiem.
Kopumā Mariupoles aizsardzība ilga 86 dienas, taču maija vidū Ukrainas augstākā militārā vadība deva pavēli saglabāt garnizona militārpersonu dzīvību un veselību un apturēt pilsētas aizsardzību. Līdz ar to pilsēta pilnībā nonāca krievu okupantu kontrolē, bet lielākā daļa ēku un infrastruktūras jau bija pilnībā izpostīta un civiliedzīvotāji devušies bēgļu gaitās.
Vienlaicīgi arī tika sākta Ukrainas karavīru evakuācija no "Azovstaļ". Viņi tika izvesti uz Krievijas okupētajām teritorijām, taču pēc Ukrainas amatpersonu teiktā, evakuētos "Azovstaļ" aizstāvjus vēlāk bija paredzēts apmainīt pret Ukrainas sagūstītajiem Krievijas karavīriem. Daļēji tas arī notika, taču ne visi gūstekņi ir atbrīvoti, un par viņu likteni šobrīd var tikai minēt.
Tomēr par spīti izpostītās Mariupoles sagrābšanai V. Putins bija neapmierināts, ka līdz Kremļa režīma atzīmētajai “Uzvaras dienai” ģenerālis A. Dvorņikovs nebija sasniedzis nekādus jūtamus panākumus nedz Krievijas okupētajā Donbasā, nedz visā iebrukumā Ukrainā kopumā. Tāpēc kopš 2022. gada maija beigām Krievijas karu Ukrainā sāka vadīt cits Kremļa ieliktenis – ģenerālpulkvedis Genādijs Židko, kurš iepriekš bijis Krievijas aizsardzības ministra vietnieks militārajos un politiskajos jautājumos, kā bijušais Krievijas Austrumu militārā apgabala komandieris.
Tomēr arī viņa vadībā Ukraina turpināja konsekventi turēties pretī krievu uzbrukumiem un pat pāriet pretuzbrukumā.
Zīmīgs bija 2022. gada 30. jūnijs, jo ukraiņi atguva stratēģiski svarīgo Čūsku salu Melnajā jūrā. Pēc tam, kad Ukrainas armija naktī ar raķetēm un artilēriju apšaudīja Čūsku salu, Krievija evakuēja sava garnizona paliekas no tās, pilnībā atstājot salu.
9. augustā ukraiņi apšaudīja Krimas gaisa spēku bāzi, iznīcinot vismaz 8 krievu lidmašīnas. Par to krievi bija ļoti sašutuši, kārtējo reizi piedraudot ar iznīcinošiem pretuzbrukumiem.
10. septembrī ukraiņi atguva Izjumu – pilsētu Harkivas apgabalā, kas bija okupēta sešus mēnešus. Diemžēl arī tur, līdzīgi kā Bučā, tika atrasti masu kapi ar vairākiem simtiem ukraiņu civiliedzīvotāju mirstīgo atlieku.
Ukraiņu veiksmīgā kontrofensīva turpinājās. Septembra sākumā ukraiņi atguva vairākas okupētās teritorijas. 12. septembrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka valsts austrumos un dienvidos ir atkaroti vairāk nekā 6000 kvadrātkilometru teritorijas.
Lai mēģinātu papildināt krievu karavīru “šķidrās” rindas frontes līnijās Ukrainā, jau 21. septembrī sekoja iepriekš prognozēts Kremļa saimnieka gājiens – V. Putins Krievijā izsludināja daļēju mobilizāciju. Pirmajā mobilizācijas vilnī Krievija plānoja iesaukt dienestā līdz pat 300 000 rezervistu. Pret šo lēmumu Krievijā izcēlās lieli sabiedrības protesti, un daudzi vīrieši mobilizējamā vecumā steigā Krieviju pameta, meklējot patvērumu kaimiņvalstīs.
30. septembrī V. Putins parakstīja rīkojumu par rudens mobilizāciju jeb mobilizācijas otro vilni. Taču aizvien biežāk izskanēja informācija, ka jauniesauktie uz fronti tiek sūtīti drošā nāvē, jo viņi nebija ne pienācīgi ekipēti, ne apģērbti, trūka arī nodrošinājuma, tai skaitā ieroču un pārtikas.
1. oktobrī Ukraina atguva Limanu - nozīmīgu pilsētu Doneckas apgabalā. Toreiz starptautiskie militārie eksperti norādīja, ka krievu karaspēka sakāve pie Limanas Krievijas informācijas telpā izsauca liekāku sajukumu un vairāk negatīvu reakciju nekā krievu atkāpšanās no Kijivas apgabala, Čūsku salas un pat Harkivas apgabala kopā. Tas, protams, Kremlim nepatika, un bija jāpaveic kaut kas “taustāms”.
5. oktobrī V. Putins parakstīja likumu par četru daļēji okupēto Ukrainas apgabalu aneksiju. Likumā teikts, ka Luhanskas, Doneckas, Hersonas un Zaporižjas apgabali tika uzņemti Krievijas Federācijā saskaņā ar Krievijas Federācijas konstitūciju.
Bet neilgi pēc tam, 8. oktobrī, tika saspridzināts Krimas tilts. Šis uzbrukums notika dienu pēc V. Putina dzimšanas dienas, un Krimas tilta uzspridzināšanu ne pa jokam nokaitināja diktatoru, tāpēc jau tajā pašā dienā viņš ģenerālpulkvedi Genādiju Židko atbrīvoja no amata. Krimas tilts ir kas vairāk par infrastruktūras būvi, jo līdz šim Krievijai kalpojis kā simbols Krimas atgriešanai Krievijas teritorijā, un šī tilta uzspridzināšana bija trieciens Kremlim gan simboliski, gan praktiski, jo tika ietekmēta satiksme uz pussalu.
Tajā pašā 8. oktobrī ar V. Putna pavēli par “speciālās militārās operācijas” vadītāju tika iecelts ģenerālis Sergejs Surovikins. Par viņu tika teikts – cilvēks ar "absolūti nepielūdzamu attieksmi pret ienaidnieku”, kurš kaujiniekus un civiliedzīvotājus uzskata par vienu un to pašu.
Uzreiz pēc tam V. Putins nāca klajā ar paziņojumu, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga. Pēc Krimas tilta uzspridzināšanas krievi sāka īstenot atriebības plānu pret ukraiņiem, veicot masveida raķešu un dronu triecienus Ukrainas pilsētām, ieskaitot galvaspilsētu Kijivu. Viņa vadībā tika pastāvīgi apšaudītas dzīvojamās mājas, skolas, slimnīcas un kritiskā infrastruktūra, atstājot miljoniem ukraiņu bez elektrības un siltuma pirms tuvojošās ziemas.
9. novembrī tika pavēlēts Krievijas karavīriem pamest Ukrainas dienvidu pilsētu Hersonu – vienīgo administratīvo centru, kuru kopš iebrukuma sākuma ieņēma krievu okupanti. Jau 11. novembrī ukraiņu karaspēks iesoļoja atbrīvotajā pilsētā.
Novembra beigās joprojām pēc vairākiem mēnešiem ilgām cīņām sīvas kaujas turpinājās Ukrainas pilsētā Bahmutā, kas izskatījās pēc elles. Publicētajos attēlos redzama apokaliptiska ainava ar sprādzienu bedrēm, ložu un šķembu nopostītiem kokiem, kā arī karavīriem, kuri savos ierakumos stāv dziļās, dubļainās ūdens peļķēs.
Decembra sākumā Ukrainas armija Harkivas apgabalā atbrīvoja vairākas apdzīvotās vietas, kas atradās Krievijas karaspēka kontrolē.
Decembrī ukraiņi veica dronu uzbrukumus Krievijas stratēģiskās aviācijas lidlaukiem Rjazaņas, Saratovas un Kurskas apgabalos. Uzbrukumi bija veiksmīgi, jo Ukrainas izmantotie droni izlauzās cauri Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu vairogam, sabojājot stratēģiskos bumbvedējus.
Decembrī Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštābs paziņoja, ka likvidēto krievu iebrucēju apmērs pārsniedzis 100 tūkstošus, padarot Krievijas sākto invāziju Ukrainā par vienu no visasiņainākajiem konfliktiem pēc Otrā pasaules kara.
Jaungada naktī ukraiņi veica sekmīgu raķešu triecienu Krievijas armijas karavīru naktsmītnei Makijivkā, okupētajā Doneckas apgabalā. Ukraina ziņoja, ka sprādzienā bojā gājuši vismaz 400 līdz 600 krievu karavīru, lai gan Krievija šo informāciju noliedz.
Tomēr arī ģenerāļa S. Surovikina komandiera Ukrainā laiks ilga vien trīs mēnešus, jo 2023. gada 12. janvārī par “speciālās militārās operācijas” vadītāju atkal tika iecelts ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis V.Gerasimovs, kurš jau kara pirmajos mēnešos nesekmīgi vadīja krievu armiju Ukrainā.
V. Putins pavēlējis nupat ieceltajam Ukrainas operācijas komandierim V. Gerasimovam līdz martam sagrābt Donbasu. Taču viņa pārvaldībā gūtie zaudējumi pirmajos kara mēnešos norāda uz zemu iespējamību, ka šis mērķis tiks sasniegts.
Krievi joprojām ikdienu ar vairākiem desmitiem raķešu apšauda daudzas Ukrainas pilsētas, iznīcinot objektus, kuriem nav nekādas saistības ar militāro infrastruktūru. Tā jau kļuvusi par krievu taktiku – šaut pa civilajiem mērķiem, lai mēģinātu šādā veidā “ievainot” Ukrainas nesalaužamo pretestību. Ukrainas pretgaisa aizsardzības speciālisti līdz šim bijuši ļoti efektīvi, jo lielu daļu no raķetēm paspēj notriekt, pirms tās piezemējas uz Ukrainas zemes.
Vienīgā kaut cik ievērojamā “uzvara”, ko Krievijas spēki ir guvuši vairāku mēnešu laikā, tika gūta 2023. gada janvārī, kad ukraiņi atkāpās no sāls ieguves pilsētas Soledaras Doneckas reģionā Ukrainas austrumos. Lai arī pazīmes liecina, ka krievi atrodas uz vēl vienas uzvaras sliekšņa - Bahmutā, kas atrodas tikai dažus kilometrus uz dienvidrietumiem no Soledaras,- sīvas kaujas tur joprojām turpinās.
