No vienas puses, Krievija vēlas novērst eskalāciju - kodolspēku sadursmi, kas iznīcinātu pilsētas un, iespējams, visu civilizāciju. No otras puses, tā cenšas eskalēt konfliktu līdz tādam līmenim, lai ASV uzsāktu stratēģisku dialogu un apsvērtu piekāpšanos. Tomēr tā joprojām cer uz sarunām un turpina tēlaini izsakoties dauzīt ar kurpi pa galdu, cerot, ka tiks pamanīta. Labākais veids, kā to izdarīt? Bezgalīgi publiski draudi gan no politiķu puses (tostarp smagi mājieni no paša V. Putina puses), gan propagandas kanāli, kas liecina, ka tā var "ķerties pie kodolieročiem", tā savā komentārā domnīcai “CEPA” raksta Maksims Starčaks, eksperts Krievijas kodolpolitikas, aizsardzības un kodolrūpniecības jautājumos.
Tomēr Krievijai pastāv problēma. Amerikas Savienotās Valstis ir ne tikai atteikušās no eskalācijas ar tiešu konvencionālu militāru iejaukšanos, lai apturētu Krievijas agresijas karu Ukrainā, bet arī atteikušās palielināt savu kodolspēku kaujas gatavību. Rezultātā šis krīzes sarunu ceļš ir bloķēts.
Tādas idejas kā kodolieroču izvietošana Polijā vai vēl radikālāk to pārvietošana uz Ukrainu nav populāras. Vēl sliktāk Kremlim ir tas, ka ASV ne reizi vien ir paziņojušas, ka neredz nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka Krievija plāno izmantot kodolieročus, un attiecīgi neplāno šiem draudiem pielāgot savu stratēģisko kodolieroču atturēšanas sistēmu.
ASV apņēmība neiesaistīties kodolspēlē ar agresorvalsti izraisa Krievijas politikas veidotāju aizkaitinājumu un - kas, iespējams, nodara vēl lielāku kaitējumu tās diženuma un kodollielvaras pašlepnuma sajūtai. Tagad Krievijas politiskā elite spiesta samierināties ar sajūtu, ka šis statuss nevienam vairs nespēj iedvest bailes.
Viens no Kremļa noziedzīgās elites pārstāvjiem – diktatora Vladimira Putina padomnieks Sergejs Karaganovs, nesen nāca klajā ar paziņojumiem par kodoltrieciena nepieciešamību (pirmo reizi jūnijā un vēlreiz 26. septembrī), kuros cita starpā apgalvo, ka Krievijai ir jāatjauno bailes no kodolkara un jānovērš mīts, ka tas automātiski eskalējas "līdz globālam termonukleāram konfliktam".
Viņa izteikumi šķiet tikuši speciāli veidoti Rietumu patēriņam. S. Karaganova statuss un viņa sakari Krievijā ir mēģinājums pateikt Rietumu elitei, ka viņš runā ne tikai savā vārdā, bet arī norāda, ka tā domā augstākās valsts amatpersonuas, ar kurām viņš ir saistīts. Arī Rietumvalstu amatpersonām un domnīcām tiek pasniegts viedoklis, ka S. Karaganova paziņojumi nav tikai vienīgi viena cilvēka ekscentriska izpausme.
Krievijas rokās joprojām ir eskalācijas mehānismi. Tā var palielināt kodolspēku aktivitāti pie Rietumvalstu robežām, vai padarīt tās vēl provokatīvākas. Tā var demonstratīvi palaist kodolraķetes. Piemēram izmēģināt stratēģisko kodolieroču nesējraķeti "Sarmat" vai jaunākās paaudzes raķeti "Burevestnik", kuras darbības rādiuss esot 20 000 kilometru.
Krievija varētu veikt arī citus pasākumus. Oktobrī V. Putins uzstājās “Valdaja kluba” diskusiju forumā, paziņojot, ka Krievijai būtu jāapsver iespēja atsaukt savu dalību Līgumā par kodolizmēģinājumu vispārējo aizliegumu (CTBT) ratifikāciju. Tas noteikti būtu nākamais solis eskalācijas attīstībā ar Rietumvalstīm.
Arī S. Karaganova izteikti skaidri apliecina, ka Krievijai var būt tikai divas izvēles: sākt karu konvencionālā veidā vai veikt kodoltriecienu. Krievija tā rīkojas, pieņemot, ka stratēģiskā atturēšana nedarbojas un tā ir nonākusi eskalācijas kāpņu augšgalā. Taču tas tā nav. Krievijai ir vairāk nekā pietiekami daudz mehānismu baiļu izraisīšanai.
Krievijas vadošās militārpersonas uzskata, ka kodolieroču atturēšanu var īstenot, patrulējot pie pretinieku valsts robežām, rīkojot militārās mācības, demonstrējot kodolieroču nesējraķešu iespējas, paaugstinot kodolspēku kaujas gatavības līmeni un mainot militārās doktrīnas vai atkāpjoties no starptautiskiem nolīgumiem. Daži no šiem pasākumiem ir īstenoti. Krievija paaugstināja savu stratēģisko spēku trauksmes līmeni, veica kodolmācības un izstājās no “New START” līguma.
Papildus kodolieročiem par daļu no stratēģiskās atturēšanas mehānisma ir kļuvusi arī jaunāko "Kinzhal" raķešu izmantošana Ukrainā. Krievija veic arī triecienus Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Hidroelektrostacijas, cauruļvadu iznīcināšana un kodolspēkstaciju apdraudējums arī var darboties kā eskalācijas kāpnes pakāpieni. Krievijas bruņotie spēki uzskata, ka šādu darbību ietekme var palielināt tās stratēģiskās atturēšanas efektivitāti.
Augstākā eskalācijas pakāpe ietvertu triecienu ASV vai to sabiedroto kosmosa satelītiem, kas tiek izmantoti karā Ukrainā, triecienu Ukrainas armijas apgādes punktiem ar Rietumu ieročiem un munīciju, kā arī jebkuru uzbrukumu kodolspēkstacijām.
Tas varētu izpausties kā klauzula, kurā būtu noteikts, ka kodolieroču trieciens ir iespējams, lai novērstu kara paplašināšanos vai pagarināšanos. Vai arī, ka kodoltriecienu var izraisīt draudus jebkuram Krievijas reģionam, ja konvencionālie bruņotie spēki nespēj atgūt kontroli.
Kodolieroču doktrīnas izmaiņas būtu spēcīgs, uzskatāms un ātrs līdzeklis, lai Ukrainas konfliktā ieviestu kodolfaktoru. Krievijas Aizsardzības ministrijas eksperti savos teorētiskajos aprēķinos jau ir ierosinājuši izmantot stratēģiskos raķešu spēkus pret atsevišķiem pretinieku mērķiem un izveidot atsevišķu raķešu grupu pirmā kodolraķešu trieciena veikšanai.
Rietumos daudzi izteica pieņēmumu, ka draudi zaudēt Krimu varētu novest pie kodoltrieciena. Bet, ja tā, tad kāpēc tas nav izklāstīts pašā doktrīnā?
Visticamāk, V.Putinu ietekmē viņa ģenerāļi, kuri izprot kodolieroču politiku un uzskata, ka ierobežots kodolkarš nemaz nevar pastāvēt. Viņi skaidri apzinās, ka tas vienmēr novedīs pie globālas katastrofas ar savstarpējas iznīcināšanas. Kodoltrieciens ir galējs pasākums, nevis līdzeklis uzvaras gūšanai kaujas laukā.
Izvērtējot iepriekš minēto, visdrošākais secinājums ir tāds, ka Krievija nav gatava turpināt kāpt pa eskalācijas kāpnēm, par spīti tam, cik tās valdošais režīms pats vēlētos, lai Rietumi sāktu ticēt Krievijas kodoldraudiem.
