Pirms 20 gadiem Auļukalna muižā dzima nu jau par leģendāru saucamā bungu un dūdu mūzikas grupa “Auļi”. Lielā mērā “Auļu” izstarotās enerģijas pamatā ir tās dalībnieku aizrautība ne tikai ar senajiem mūzikas instrumentiem, bet arī vēsturi, mitoloģiju un militāro jomu. Ne velti kopš dibināšanas brīža tās sastāvā bijuši veseli trīs karavīri – Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas štāba virsseržants Kaspars Indrēvics, viņa brālis štāba virsseržants Gatis Indrēvics, kurš šobrīd strādā kā kaujas kameras fotogrāfs Aizsardzības ministrijā, kā arī NBS Apvienotā štāba Medicīnas dienesta galvenais vadības ārsts pulkvežleitnants Normunds Vaivads. Grupa savu apaļo jubileju atzīmē ar vērienīgu koncerttūri "Deviņvīru spēks", un portāls “Sargs.lv” aicināja uz sarunu pulkvežleitnantu N. Vaivadu un štāba virsseržantu G. Indrēvicu, lai dalītos ar spilgtākajiem iespaidiem un dēkām “Auļu” vēsturē.
Mīlestība pret dūdām no jaunības
Abi “Auļos” spēlējošie karavīri savu mīlestību pret dūdu mūziku un pašu instrumentu lolo jau kopš jaunības gadiem, un tā aizsākās krietnu laiku pirms pašu “Auļu” dzimšanas. Gatis Indrēvics atminas, ka mīlestībā pret dūdu skaņām pirmais impulss bijusi 90. gadu otrajā pusē populārā filma “Drošsirdis” par skotu dumpinieku Viljamu Vollesu.
Dūdu spēli viņš sāka apgūt gadu vēlāk, kad Cēsu seno rotu kalvē pie meistara Daumanta Kalniņa skolojās seno rotu kalšanas mākā. “Principā var teikt, ka kājas dūdu spēlei man aug no seno rotu kalves Cēsīs, kas ir mana dzimtā pilsēta. Visas dūdas esmu apguvis pašmācības ceļā, mūzikas skolā neesmu gājis,” intervijā portālam “Sargs.lv” stāsta Gatis.
Teju tajā pašā laikā, kad Gatis, arī Normunds Vaivads ceļu uz dūdu spēli aizsāka 90. gadu vidū, kad viņa tēvocis, kurš tolaik spēlēja mūzikas grupā “Skandinieki”, ieteicis Normundam apgūt dūdas pie dūdinieka un dūdu meistara Māra Jansona. Vecais meistars tolaik 23 gadus vecajam jaunietim izgatavojis pirmās dūdas, taču par to spēlēšanu Normunds nezināja praktiski neko, jo muzikālās prasmes bija apguvis tikai sākumskolā.
Arī Gatis savas pirmās īstās dūdas ieguva no Māra Jansona, sāka spēlēt Rīgas Danču klubā, kur darbojās līdz pat 2002. gadam paralēli studijām un darbam Latvijas Kara muzejā. Tad jaunais dūdinieks piepeši nolēma mainīt savu dzīvi par 180 grādiem un pieteicās tolaik vēl obligātajā militārajā dienestā.
Koncerts Liepājā un “Auļu” dzimšana
Dažus mēnešus pēc Gata atgriešanās no dienesta bundziniekam Mikum Čavartam no grupas “Auri” radās ideja sapulcināt vienkopus personīgi pazīstamos bundziniekus un dūdiniekus uz koncertu Liepājā, kurā kopā ar vēl trīs dūdiniekiem uzstājās arī Normunds Vaivads. Tas kļuva par impulsu “Auļu” dzimšanai, kad M.Čavarts pārsteigts atklāja, cik spēcīgs skanējums veidojas abu šo instrumentu savstarpējā saspēlē. Iesaistīties potenciālās grupas veidošanā viņš uzaicināja arī Gati un viņa brāli Kasparu, kurš dienēja Militārajā policijā un spēlēja bungas.
Neilgi pēc tam notika grupas pirmā uzstāšanās tautas mūzikas festivālā “Vendene” Gata un Kaspara dzimtajās Cēsīs. Viņš pauž, ka tobrīd Latvijā šāds skanējums, apvienojot bungas un dūdas, bija kas nedzirdēts, un arī pašiem grupas dalībniekiem muzicēšanas laikā radītā mūzikas enerģija deva aizrautību, kas nav noplakusi 20 gadu laikā. Grupa ieguvusi plašu klausītāju loku, mainoties paaudzēm, saglabājušies uzticīgie fani pusmūža vecumā vēl no grupas pirmsākumiem, klāt nākuši jaunāki cilvēki.
Grupas kodols šo gadu laikā saglabājies praktiski nemainīgs, tikai pats tās dibinātājs Mikus Čavarts pirms dažiem gadiem grupu pameta, lai piedalītos citos projektos, bet kā grupas līderis izvirzījās dūdinieks Kaspars Bārbals.
Normunds atklāj, ka grupas darbība visus šos gadus ir bijusi nemitīgu radošo meklējumu piepildīta. Pirmo albumu “Sendzirdēju”, kas iznāca 2005. gadā, veidoja vairāk tradicionāli ieturētas un labi zināmas kompozīcijas, tam sekoja ceļš uz pašu radītām kompozīcijām un aranžijām. Gatis kā īpašu izceļ albumu “Gadalokos”, kurā katrs no “Auļu” mūziķiem radīja savu dziesmu, padarot to par grupas personiskāko albumu.
Gadu gaitā “Auļi” ir sapratuši savas stiprās un ne tik stiprās puses, padarot grupu arvien spējīgāku. Dalībnieki paši rada mūziku, paši ieraksta savas dziesmas, nofilmē videoklipus un paši tos publicē – tā ir kā maza fabrika, kas spēj piedāvāt klausītājam labāko. Katram papildus muzicēšanai ir sava specializācija – teiksim, Gatis ir atbildīgs par vizuālo saturu, jo arī ikdienā strādā kā fotogrāfs un video operators. Grupā darbojas karavīri, elektronikas zinātņu doktors, skaņu inženieris, profesionāli mūziķi, skatuves uzbūves speciālisti – ļoti atšķirīgu profesiju pārstāvji.
Viņš norāda, ka grupas daiļradē vienkopus saplūst viduslaiku mūzika un pasaules mūzika, nezaudējot latviskās “saknes” un latviešu mūzikas sajūtu.
Piedzīvojumi ceļā
“Auļu” koncerti un radošie meklējumi devuši iespēju grupas dalībniekiem iepazīt pasauli plašā ģeogrāfiskajā areālā. Grupa uzstājusies tādās eksotiskās valstīs kā Malaizija, Japāna, Taivāna, Ķīna un Mongolija (kur tapis viens no “Auļu” mūzikas klipiem), nemaz nerunājot par Eiropu, kas pašu vārdiem “izbraukāta krustām šķērsām”.
Arī Normunds, kurš ir studējis Āzijas kultūru, atzīst, ka tieši braucieni uz šo tālo reģionu viņam devuši vislielāko piepildījumu. Lielu iespaidu atstājusi Aizliegtā pilsētā Ķīnā, kur ekskursijas laikā piepeši tikuši aizvērti vārti, kas savieno pilsētas daļas, tāpēc viņiem ar Gati nācās ar rikšām braukt apkārt visai pilsētai, lai pievienotos savai grupai. Tikmēr Malaizija pārsteigusi ar milzīgajiem cilvēku pūļiem uz ielām, bet Japāna – ar vietējo aizspriedumiem par eiropiešu mūžīgo kavēšanos, ko viņiem ar Gati izdevies veiksmīgi apgāzt, uz tikšanos dzelzceļa stacijā ierodoties ātrāk par norunāto laiku.
Mūzikas dziedējošais efekts
Gan Normundam, gan Gatim muzicēšana ir svarīga dzīves sastāvdaļa, tā palīdz savienot intelektuālo piepūli ar fizisko darbu un vienlaikus sniegt veldzi dvēselei un piepildījumu. Normunds pauž, ka vēl 20. gadsimta sākumā muzicēšana bija teju katras ģimenes ikdienas sastāvdaļa – pēc smagas darba dienas daudzi uzspēlēja vijoli vai akordeonu, bet avīzēs speciāli šādiem nolūkiem pat iespieda dziesmu notis.
Arī Gatis piebalso, ka mūzika viņam kalpojusi kā liels emocionāls palīgs, atrodoties starptautiskajās misijās – Irākā 2005. gadā un pēc tam divās tūrēs Afganistānā. Uz Afganistānu viņš pat esot paņēmis līdzi savas dūdas ar cerību, ka sanāks uzspēlēt, taču tas izdevies tikai vienreiz, jo misijas ritms bijis ļoti blīvs, tiesa, afgāņiem gan dūdas viņš neesot spēlējis, jo tas varētu beigties bēdīgi.
Sarunas noslēgumā viņš piemin, ka smags periods “Auļu” – tāpat kā daudzu citu grupu un mūziķu – dzīvē, bez šaubām, bija nesenais pandēmijas periods, kaut gan grupa turpināja darbību, daudz filmēja klipus, veidoja dažādus projektus, lai uzturētu sevi “pie dzīvības”. Pēc tam esot bijis grūti atgriezties uz skatuves, atgūt spēles prasmi un prieku, tomēr sekmīgi izdevies to pārvarēt, un tagad, viņaprāt, “Auļi” piedzīvo jaunu uzrāvienu.
Šobrīd “Auļi” aizvada savu 20 gadu jubilejas koncerttūri “Deviņvīru spēks”, kas aptver visu Latviju, noslēdzoties ar koncertu Ventspilī 15. novembrī, un šajā tūrē piedalās arī īpašie viesi, ar kuriem grupa veiksmīgi sadarbojusies iepriekš – mongoļu rīkles dziedātājs Batzorig Vaanchig, madagaskariešu dziedātāja Kilema, grupa "Tautumeitas" un daudzi citi.
“Auļu” aktīvajā sastāvā dzirdami bundzinieki Kaspars Indrēvics, Mārtiņš Miļevskis, Edgars Krūmiņš, Edgars Kučiks, dūdinieki Kaspars Bārbals, Edgars Kārklis, Leanne Barbo, Gatis Indrēvics, Normunds Vaivads, basists Gatis Valters un dziedātājs Andrejs Planders.
