Septembra sākumā prestižajā Venēcijas kinofestivālā tika demonstrēta Kanādā dzīvojošās krievu izcelsmes režisores Anastasijas Trofimovas dokumentālā filma “Krievi karā”, kas vēl pirms demonstrēšanas raisīja asas diskusijas par to, vai šis mākslas darbs patiesībā nav veikls Krievijas propagandas gājiens. Pāris nedēļas vēlāk līdzīgu reakciju radīja arī Kanādas kinofestivāla “TIFF” lēmums par filmas izrādīšanu (seanss notika pēc oficiālās programmas noslēguma). “Sargs.lv” nolēma izpētīt, kā Krievijas “maigā vara” ar šādu materiālu palīdzību cenšas mainīt Rietumu sabiedrības priekšstatus par karu.
Kā vēstīts ārzemju medijos, tad ārpus konkursa Venēcijas kinofestivāla dokumentālo filmu programmā demonstrētā Anastasijas Trofimovas filma "Krievi karā" (“Russians at War”) vēsta par kādas Krievijas armijas vienības (kā izpētījuši “Meduza” žurnālisti, visdrīzāk tas ir kāds no ir Austrumu kara apgabala 5. armijas 57. brigādes bataljoniem) ikdienu un kaujas operācijām 2023. gadā netālu no Bahmutas. Režisore pauž, ka pavadījusi septiņus mēnešus kopā ar krievu karavīriem frontes aizmugurē un netālu no frontes līnijas.
Trofimovas filma izraisīja plašu rezonansi, īpaši Ukrainā un Krievijā, galvenokārt viņas iepriekšējo projektu dēļ, kas tika veidoti sadarbībā ar Kremļa finansēto propagandas kanālu RT. Lai gan filmā "Krievi karā" attēlotie karavīri brīžiem pauž neizpratni par savu atrašanos frontē un kara bezjēdzību, bet pat Trofimova nodēvējusi savu filmu par "mēģinājumu uzsākt dialogu starp Krieviju un Ukrainu", daudzi filmu redzējušie kritiķi un skatītāji filmu dēvē par vāji slēptu Krievijas propagandu.
Kopumā “Krievi karā” tiek vērtēta kā profesionāli veidots kino darbs, kurā skatītājs līdz ar filmas režisori nepārtraukti atrodas personiskā saskarē ar krievu karavīriem, un filma konstruēta tā, lai raisītu skatītājos empātiju pret šiem “vienkāršajiem puišiem”, kas “pret savu gribu” nonākuši šajā situācijā. Tomēr, kā norāda vairāki kritiķi, filmā netiek runāts par Krievijas līderu, īpaši Vladimira Putina, atbildību par kara izraisīšanu, tāpat kā par Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem, un nekādā veidā nav atspoguļots Ukrainas iedzīvotāju un karavīru skatījums.
Kad režisorei preses konferencē Venēcijā uzdeva jautājumu par Krievijas rīcību Ukrainā, viņa apgalvoja, ka visi krievu karavīri bijuši “parasti puiši” un ka viņa nav redzējusi nekādas kara noziegumu pazīmes frontes tuvumā. “Es saprotu, ka ir daudz liecību par kara noziegumiem, īpaši Rietumu medijos, un ar tiem arī krievu karavīri tiek asociēti, jo nebija citu stāstu. Šis ir cits stāsts, un tā bija realitāte, kurā viņi dzīvoja,” presei stāstīja A. Trofimova. “Ja kara noziegumi būtu pastrādāti, tie būtu redzami ekrānā, taču septiņu mēnešu laikā, ko tur pavadīju, neko tādu nepieredzēju… ir svarīgi rādīt citus stāstus.”
Tomēr publiskajā telpā šie Anastasijas Trofimovas argumenti nav guvuši lielu atbalstu. Latvijā dzīvojošais no Krievijas emigrējušais kinokritiķis Antons Doļins norāda, ka, lai gan nav iespējams droši pateikt, cik lielā mērā filmā redzamais ir inscenēts, viņu dara piesardzīgu veids, kādā atlasīts un pasniegts filmas materiāls – gan filmas galvenā varoņa Iļjas (kurš turklāt pats ir ukrainis no Doneckas), gan vairāku citu krievu tautības personāžu stāsti aizdomīgi atgādina Krievijas propagandas ierastos vēstījumus.
Viņš piebilst, ka Trofimovas filmā nav arī ne vārda par to, kāpēc un kādos apstākļos Krievija vispār iebruka Ukrainā. “Jā, militārā vadība tiek nedaudz kritizēta par to, ka tā maksā algas novēloti, bet asu komentāru, piemēram, par Putinu, nav. Ekrānā redzamie karavīri vai nu darbojas medicīnas bataljonā, vai arī sēž un gaida pavēli. Neviens no viņiem nevienu nenogalina ne kadrā, ne ārpus kadra (daži no viņiem iet bojā). Būtībā, normāli puiši, kuri nokļuvuši šādā nepatīkamā situācijā. Kā viņi tur nokļuva? Paši to nevar saprast un izskaidrot,” stāsta kritiķis.
Ne mazāk par filmas saturu viņu mulsina arī režisores iespējas neviena netraucētai ilgāk nekā pusgadu uzturēties kaujas darbību zonā un filmēt visu, kas ienāk prātā. Par to izteicies arī godalgotais, tāpat uz Latviju no Krievijas emigrējušais krievu dokumentālists Vitālijs Manskis. Viņš intervijā medijam “Meduza” paudis, ka pats gadu filmējis karavīrus Ukrainā – ar Ukrainas Bruņoto spēku akreditāciju un "personīgu atļauju no [bijušā Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka Valērija] Zalužnija". Krievijā viņš gribējis uzņemt tikai vienu ainu – bet, pēc Manska vārdiem, operatoru, kurš ieradās Maskavā šīs ainas uzņemšanai, uzreiz arestēja.
Kā norāda medijs, neatkarīgie krievu žurnālisti, kas izraidīti no Krievijas pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma, nevar strādāt Krievijas pusē vai teritorijās, kuras kontrolē Maskava. Tur arī principā nav iespējams nokļūt ārvalstu korespondentiem. Par to, kas notiek Krievijas frontes pusē, galvenokārt ir zināms no blogeru jeb tā saukto "militāro korespondentu" (daudzi no viņiem sadarbojas ar Krievijas Aizsardzības ministriju vai tās atsevišķiem departamentiem) vai no to mediju reportāžām, kas sadarbojas ar Kremli (piemēram, "Kommersant"). Arī Ukrainā pastāv militārā cenzūra, tomēr no Ukrainas puses starptautiskajiem medijiem ir piekļuve frontei, un 2022. gadā pirms Krievijas pilsoņu iebraukšana Ukrainā faktiski tika aizliegta, tur aktīvi strādāja neatkarīgie krievu žurnālisti.
Ukrainas kino producente Darja Basela, kuras veidotā dokumentālā filma "Lēni degošās zemes dziesmas" (“Songs of Slow Burning Earth”), kas attēlo Ukrainas ciešanas, arī piedzīvoja pirmizrādi Venēcijā, kritizēja lēmumu demonstrēt krievu filmu, sakot, ka tā “parāda ļoti izkropļotu realitātes attēlu, izplatot viltus naratīvus”.
Viedokli par Trofimovas filmas demonstrēšanu pasaules līmeņa kinofestivālos paudušas arī vairākas Ukrainas amatpersonas. Ukrainas prezidenta biroja vadītājs Andrijs Jermaks savā “Telegram” kanālā rakstīja: "Ļoti interesanti uzzināt, kāpēc propagandas filma "Krievi karā" vispār tika demonstrēta Venēcijas kinofestivālā. Un kāpēc režisore Anastasija Trofimova, kā arī daži citi Krievijas kultūras darbinieki — no valsts, kas ikdienā nogalina ukraiņus, mūsu bērnus — vispār var turpināt strādāt civilizētajā pasaulē. Tas ir kauns. Tā tam nevajadzētu būt. Apturiet šo absurdu!"
Kā norāda ASV medijs “Variety”, režisores Anastasijas Trofimovas taisnošanās “visdrīzāk nespēs pārliecināt miljoniem ukraiņu, kuru dzīves ir izpostījuši Putina iegribas, un daudzi arīdzan apšaubīs Venēcijas festivāla komandas lēmumu iekļaut filmu “Krievi karā” oficiālajā programmā.”
“Sargs.lv” jau iepriekš ir vēstījis par Krievijas informatīvā kara aizkulisēm un tās “maigās varas” stratēģijām, lai ietekmētu sabiedrisko domu gan Rietumos, gan Baltijas valstīs, gan arī Ukrainā un pašā Krievijā. Viedokļu brīvība un mūsdienu digitālā vide, sociālie, digitālie mediji un tīkli rada iespēju Krievijai izveidot dažādus slēptus komunikācijas kanālus un izplatīt tai izdevīgu informāciju, kas visbiežāk ir sagrozīta vai nepatiesa. Tas ļauj ietekmēt mērķa valsts iedzīvotāju prātus, pārliecību un emocijas, uz kuru pamata tie var pieņemt nepārdomātus lēmumus vai atteikties ticēt informācijai, kas neatbilst tam, ko viņi ir lasījuši vai dzirdējuši citur, radot “vairāku” vai “alternatīvu” patiesību fenomenu.
