“Principā janvāra barikādes vairāk bija gara barikādes, nevis militāri funkcionējošas barikādes. Šīs gara barikādes, ko mēs noturējām, nesa pārliecību un uzvaras sajūtu. Vēlāk šī uzvaras sajūta transformējās arī Zemessardzes izveidošanā,” sarunā ar “Sargs.lv” atminas atvaļinātais ģenerālleitnants, bijušais barikāžu dalībnieks un vēlākais Zemessardzes un arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube. Viņš atklāj, kāda loma barikādēs bija Latvijas Tautas frontes organizētās brīvprātīgo kārtības sargu vienībām un kā to dalībnieki kļuva par jaunizveidotās Zemessardzes vienību kodolu.
Atvaļinātais ģenerālleitnants R. Graube atminās, ka viss aizsākās drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad tautas fronte 1990. gada augustā sāka domāt par formējumiem, kas varētu tikt izmantoti dažādu manifestāciju un demonstrāciju drošības uzturēšanai. Tolaik okupācijas režīma klātbūtne neļāva veidot militāras struktūras, tā vietā tika formētas brīvprātīgo kārtības sargu vienības, un no Mārupes Tautas frontes nodaļas šādā vienībā iestājies arī viņš.
Toreiz pēc manifestācijas, kad cilvēku pūļi bija izklīduši, kārtības sargi no štāba priekšnieka Roberta Millera, vēlākā Zemessardzes 19. bataljona komandiera, saņēmuši rīkojumu jau pēc divām stundām ierasties Zaķusalā pie televīzijas torņa. R. Millers paziņojis, ka Rīgā tiks veidotas barikādes. Kad jaunie kārtības sargi ieradušies Zaķusalā, priekšā jau bijuši cilvēki no citām vienībām, visiem bija atšķirības zīmes – balti apsēji un nozīmītes.
“Kad ierados Zaķusalā, bija jau samērā tumšs, priekšā stāvēja kādi 20 cilvēki, un tur man vienīgo reizi visā barikāžu laikā radās sajūta, ko varētu nosaukt par bailēm,” neslēpj atvaļinātais ģenerālleitnants R. Graube. “Mums bija pilnīgi skaidrs, ka televīzijas tornim uzbruks. Jo iepriekšējā naktī bija noticis uzbrukums Viļņā. Tobrīd taču radio un televīzijai bija liela ietekme uz sabiedrību, tas bija galvenais informācijas avots.”
Taču tad nākamo pāris stundu laikā sākusi ierasties tehnika un cilvēki no dažādiem reģioniem, un tā iesākusies kārtības sargu darbība Zaķusalā. Naktī R. Graubes pārstāvēto Mārupes grupu nozīmēja par pirmo posteni Pārdaugavas pusē. “Tukša iela, auksta nakts, mēs sēžam pie pirmā ugunskura. Mūsu uzdevums bija slēgt atlikušo joslu, tehnika bija sabraukta kopā ķīļos, lai tanki uzbrukuma gadījumā iestrēgtu starp mašīnām. Tas bija mans postenis, kur aizvadīju sešas dienas bez pārtraukuma. Tikai pēc tam tiku mājās,” viņš stāsta.
Tāpat bijušais NBS komandieris atklāj, ka, lai arī barikādes beidzās janvārī, viņš Zaķusalā turpinājis dežurēt līdz pat aprīļa beigām, kontrolējot iebraukšanu televīzijas kompleksā. “Apdraudējums jau reāli nemazinājās,” viņš paskaidro. Barikāžu izbeigšanā noteikti jāvērtē tālaika politiķu loma. Tika saņemtas garantijas, ka pret Latviju nevērsīsies ar fizisku spēku, turklāt barikādēs noturēt cilvēkus paaugstinātā gatavības režīmā ilgstoši ir grūti: “Cilvēki taču nedzīvoja kazarmās. Sildījās automašīnās, baznīcās, Zaķusalā gāja iekšā televīzijas ēkā. Laiks bija drēgns, nebija patīkami.”
Viena no barikāžu dalībnieku emocionālajām komponentēm bija nepārtrauktas baumas – par nogalinātajiem, par aizdomīgiem “bobikiem”, par OMON izvirzīšanos. Atvaļinātais ģenerālleitnants R. Graube nešaubās, ka tās tika arī speciāli izprovocētas, lai radītu paranoju cilvēkos. Brīvprātīgo kārtības sargu vienībām esot bijusi arī sava izlūkošana – aktīvisti, kas novēroja, piemēram, OMON un brīdināja par viņu aktivitātēm. “Taču šādas baumas, manuprāt, bija vajadzīgas, jo iedeva zināmu adrenalīnu devu, neļāva zaudēt modrību. Tas neļāva aizmirst, kāpēc esam šeit, un mēs zinājām, ka jābūt gatavībā – nevaram, teiksim, lietot alkoholu vai tamlīdzīgi,” norāda atvaļinātais ģenerālleitnants.
Viņš apzinās, ka attiecībā uz iespējamo Krievijas specdienestu iesaisti, pilnu ainu diez vai izdosies uzzināt, tikai tad, ja kādreiz būs iespēja piekļūt Krievijas arhīviem. Bet šāda „trešā spēka” – specvienības „Alfa” vai kādas citas struktūras – iesaiste viņam no šodienas skatpunkta šķiet iespējama ar ļoti augstu varbūtību. Par to liecina kaut vai „omoniešu” liecības, kas uzrāda, ka viņi tika brīdināti par agresiju no latviešu puses un gatavoti kaujas uzdevumam. Tas norāda uz “trešā spēka” klātbūtni, kura plāns tomēr neizdevās.
Vēlāk šī uzvaras sajūta transformējās arī Zemessardzes izveidošanā. Atvaļinātais ģenerālleitnants R. Graube atgādina, ka pirmais likums, ko pieņēma pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, bija likums par Zemessardzi. To izstrādāja pavasarī, balstoties uz pieņēmumu, ka tieši šie cilvēki, kas piedalījās barikādēs, varēs veidot šo organizāciju. “Man piezvanīja Roberts Millers un piedāvāja izvēli – iet vai nu uz Zemessardzi, vai Robežsardzi. Trešā varianta nebija,” atceras bijušais Zemessardzes komandieris. Tam esot sekojusi īsa ģimenes apspriede, un 1991. gada rudenī viņš iestājies Zemessardzē, kur uzreiz ieskaitīts profesionālajā dienestā un vēlāk nokļuvis īpašo uzdevumu vienībā “Vanags”.
Jautāts par Zemessardzes pirmajiem gadiem, atvaļinātais ģenerālleitnants R. Graube noliedz, ka viņam kādā brīdī būtu noplacis entuziasms, neraugoties uz tālaika smago ekonomisko un sociālo situāciju valstī. Viņš uzsver, ka gandrīz katrā Zemessardzes bataljonā tolaik izveidotas speciālās vienības cīņai ar organizēto noziedzību, un tieši lauku reģionos zemessargi teju pilnībā apkarojuši pašas brutālākās reketa izpausmes. “Bandīti mūs ļoti respektēja. Dažreiz pietika vienkārši pateikt, ka konkrētā kafejnīca vai veikals pieder kāda zemessarga draugam. Faktiski Zemessardze bieži kļuva par uzņēmēju „jumtu”,” viņš piebilst ar vieglu humoru. “Tās bija nepārtrauktas dežūras, divarpus gadus man zem gultas gulēja Kalašņikova automāts, rācija blakus, biju gatavs izbraukšanai trīsarpus minūtēs”. No šodienas skatpunkta vienība “Vanags” vairāk pildījusi policijas, nevis militāras struktūras funkcijas, kā to dara Zemessardzes vienības šodien.
