NATO sabiedrotie ir absolūti vienoti, ka Krievijas izvirzītie priekšlikumi ir absolūti nepieņemami, un ir principi, kurus alianse nepārkāps, tā intervijā “Sargs.lv” pēc Ziemeļatlantijas padomes ārlietu ministru tikšanās sacīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņš norāda, ka visas alianses dalībvalstis paudušas gatavību sēsties pie sarunu galda ar Krieviju, apspriežot spriedzes mazināšanas jautājumus, tomēr, ja spriedze pie Ukrainas robežas nemazināsies, NATO gatava arī skarbākajiem pavērsieniem. Tiek runāts arī par NATO spēju maksimāli ātri mobilizēties gadījumā, ja tiešām notiek agresīvas darbības pret Ukrainu. Vienlaikus gan jāsaprot – priekšā gaidāms ļoti smags, tehnisks, diplomātisks un politisks darbs, ko nevar paveikt vienā vai divās sēdēs. Tas, vai to tāpat uztver arī Maskava un vai tā ir gatava strādāt, būs skaidrs nākošās nedēļas beigās.
Ārlietu ministrs, skaidrojot NATO sabiedroto pozīcijas iepretim Krievijas piedāvātajam ultimātam pēc Ziemeļatlantijas padomes ārlietu ministru tikšanās, atzīmē – gan diskusijas vēstnieku līmenī, kas notikušas pagājušā gada nogalē un šī gada sākumā, gan arī ārlietu ministru sanāksme parāda – sabiedrotie ir absolūti vienoti, ka Krievijas izvirzītie priekšlikumi, kas pamatā ir divi līgumu, kuros iekļauts, piemēram, punkts par apņemšanos no NATO puses neuzņemt jaunas dalībvalstis jeb beigt t.s. “atvērto durvju politiku” un prasība, lai NATO dalībvalstu, kas robežojas ar Krieviju, teritorijās netiek izvietoti alianses kontingenta aizsardzības sistēmas, dažāda veida aizsardzības ekipējums, nav absolūti pieņemami. Tas izskanējis jau iepriekš gan no NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga, kurš pauž alianses viedokli, gan no atsevišķu dalībvalstu puses, un tas, kā uzsver ministrs, tika atkārtots arī ārlietu ministru sanāksmē no visu 30 dalībvalstu ārlietu ministru puses.
Tāpat no visu alianses dalībvalstu puses ir neapšaubāma gatavība sēsties pie sarunu galda ar Krieviju NATO-Krievijas padomes formātā un apspriest tādus jautājumus, kas skar spriedzes mazināšanu. E. Rinkēvičs skaidro – ar to saprotams, ka notiek plašāka un aktīvāka informācijas apmaiņa par mācību organizāciju, dažāda veida militāro mācību organizāciju, tiek nodibinātas t.s. “karstās līnijas” informācijas apmaiņai gan starp NATO štābu Briselē un Maskavu, gan arī starp NATO dalībvalstu galvaspilsētām un Maskavu, tiek īstenoti dažāda veida uzticību veicinoši pasākumi, kas ir informācijas apmaiņa ne tikai par plānotajām mācībām, bet arī par dažāda veida bruņojuma izvietošanu. Tas ir gan NATO-Krievijas, gan Eiropas drošības un sadarbības organizācijas jautājums.
Viņš arī atzīmē, ka sabiedroto vidū arīdzan ir sapratne, kas šajās sarunās “uz spēles” nav likta tikai Ukraina. E. Rinkēvičs uzsver - ja tiek akceptētas šīs Krievijas prasības, tad alianse faktiski atsakās no diviem pantiem Ziemeļatlantijas līgumā.
Daloties viedoklī, vai Krievijas retoriku sarunās ar ASV un NATO ietekmēs notikumi Kazahstānā, ārlietu ministrs izsaka šaubas, ka tā varētu notikt. Viņaprāt, tie drīzāk var ietekmēt Krievijas rīcību. Tomēr vēl pāragri spriest, kā notikumi Kazahstānā attīstīsies, kā tie ietekmēs vispārējo drošības situāciju Centrālāzijā un kā ietekmēs Krievijas nostāju un plānus attiecībā uz Ukrainu.
Ministrs gan atzīmē – noteikti nav tik vienkārši vienlaikus atrasties divās samērā sarežģītās situācijās. Tas gan, protams, ir Krievijas ziņā, izvēloties eskalēt vai deeskalēt situāciju. NATO pienākums ir izdarīt visu, lai sniegtu atbalstu un palīdzību.
Viena lieta tomēr gan esot skaidra – lai arī kādi notikumi nenotiktu, Krievijas propagandas nolūks vienmēr būs nostādīt Rietumus kā ļaundari.
Viņš arīdzan atgādina, ka Krievijas ārpolitika ir gana vienota, kur nebūt nav tā, ka ar diplomātu “A” būs viena retorika, bet diplomātu “B” pilnīgi noteikti būs iespēja panākt vienošanos vai situācijas samazināšanos. Nebūt nē – Krievijas ārpolitiku nosaka Kremlī, kas ir gana vienota jebkādā rangā – vēstnieki, ministra vietnieki, departamentu direktori – visi vadīsies no saņemtajām instrukcijām.
Līdz ar to nav būtiski, kurš pārstāv Krieviju attiecīgajās sarunās. Būtiski, kā uzsver E. Rinkēvičs, lai līdz Kremlim nonāk ziņas par alianses vienotību un tām lietām, kas tai nav pieņemamas, kā arī par tām, par kurām ir iespējams dialogs.
Tāpat jāsaprot, ka vienas sarunas laikā panākt vienošanos ir teju neiespējami. Sarunās ar Krieviju pārrunājami gana sarežģītu lietu, un, ja puses vēlas runāt patiesi nopietnu dialogu, tā nebūs viena, divas un varbūt arī ne piecas sanāksmes.
Viņš gan piebilst, iespējams ir viss, jo, piemēram, ļoti neparasta rīcība no Krievijas Ārlietu ministrijas puses bija, publicēt Krievijas prasības ASV un NATO. Ministrs uzsver – diplomāti tā nerīkojas, bet gan priekšlikumu paketi iesniedz attiecīgajai sarunu vedēju pusei, un to visbiežāk nepublicē.
Pēc ārlietu ministra domām Krievija veica šādu soli, lai cīnītos par cilvēku prātiem un sirdīm, sakot: “Lūk, mums ir priekšlikumi, un tie ir izcili.” Turklāt, kā ironizē E. Rinkēvičs, priekšlikumos iekļauts viss kas interesē Krieviju, taču tikai aizmirsts gan par Dienvidosetiju, gan Krimu, gan par citiem iesaldētajiem konfliktiem, kuru izraisīšanā un arī saglabāšanā ir iesaistīta pati Krievija.
E. Rinkēvičs gan atkārto – būtiskākais tomēr, lai turpmāk būtu pamats nopietnu sarunu veidošanai, kas jau nestu labas ziņas par situācijas deeskalēšanu ap Ukrainu.
Tikmēr to, cik ilgas sarunas būs un cik gatava tajās iesaistīties ir Krievija, būs redzams nākošajā nedēļā, kas solās būt diezgan saspringta. Kā saka E. Rinkēvičs – viss sāksies Ženēvā ar ASV-Krievijas dialogu, turpinās Briselē ar NATO-Krievijas padomi un sarunām plašākā formātā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros Vīnē.
Tikmēr pozitīvā lieta, kas demonstrē, ka tiek ievērota maksimāla caurspīdība arī sabiedroto starpā un arī sadarbībā ar alianses partneriem – pirms NATO-Krievijas padomes paredzēta arī NATO-Ukrainas komisija, kas ir ekvivalenta Krievijas- NATO padomei. Alianses un tās darbības līmenī, kā uzsver ārlietu ministrs, nekas par Ukrainu netiks runāts bez Ukrainas.
Viņš arī atzīmē – kopš 2008. gada Krievijas uzbrukuma Gruzijai, 2014. gada Krimas okupācijas un notikumiem Ukrainas austrumos, NATO pastāvīgi analizē, vērtē un gatavojas dažādiem scenārijiem, kas ir pastāvīgs process.
“Mēs nekad nevarēsim teikt, ka tagad viss ir kārtībā – mainās situācija, mainās apstākļi, tiek koriģēti scenāriju plāni, kas bija pagājušajā gadā, kas būs šogad un nākamgad. Uz to arī balstās alianse. Mēs nekad 100% neuzminēsim visu iespējamo scenāriju komplektu, bet mums jābūt gataviem reaģēt uz visu, ko spējam uzlikt galdā, izanalizēt un saprast, ka tas var notikt. Jā, tiek runāts arī par to, kā spēsim maksimāli ātri mobilizēties gadījumā, ja tiešām notiek agresīvas darbības pret Ukrainu. Savukārt ārlietu ministru sarunas ar ASV valsts sekretāru Entoniju Blinkenu pirmdien t.s. Bukarestes devītnieka formātā parādīja, ka koordinācija ne tikai militāri politiskā līmenī, bet arī diplomātiskā līmenī ekonomisko sankciju sagatavošanā notiek,” saka ārlietu ministrs.
