Vēsturnieks Artūrs Tukišs ikdienā ir Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja vadītāja pienākumu izpildītājs un vienpadsmito gadu arī zemessargs Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes 46. kājnieku bataljonā, nu jau ar kaprāļa pakāpi. Desmit gadu ilgais dienests Zemessardzē devis pārliecību, ka vienība ir kā liela ģimene – teorētiski it kā sveši cilvēki, taču uz viņiem vienmēr varēs paļauties, un reālā kaujas situācijā dienesta biedriem būs jāuztic arī sava dzīvība.
Militārā apmācība augstskolā
Dienestu Zemessardzē A. Tukišs sauc par likumsakarīgu, jo jau pamatskolā viņš interesējies par vēsturi, īpaši militāro vēsturi, kā arī aktīvi darbojies Jaunsardzē. To laiku viņš atceras kā ļoti interesantu, disciplinētu un aizraujošu. “Laikam lielākais paldies, ka vispār paliku Jaunsardzē un arī savu turpmāko dzīvi izlēmu sasaistīt ar militāro jomu, man jāsaka tā laika Jaunsardzes vienības komandierim bocmanim Jaunsproģim,” saka A. Tukišs, kurš pēc vidusskolas absolvēšanas iestājies Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē.
Tā kā interese par militāro jomu Artūram saglabājās, jau pirmajā studiju gadā viņš uzzinājis, ka ir iespēja apgūt īpašu Studentu militāro apmācību, kas dod iespēju Latvijas augstskolās studējošajiem brīvprātīgi apgūt militārās zināšanas un iemaņas. “Šī studentu militārā apmācība bija kā turpinājums to militāro zināšanu uzturēšanai un saglabāšanai, ko jau biju ieguvis Jaunsardzē. Apmācība ilga divus gadus no studijām brīvajā laikā, tostarp brīvdienās un vasarā. Pirmajā gadā notika Kareivja pamatapmācības kurss, kas man padevās samērā viegli, jo jau bija jaunsarga rūdījums. Savukārt otrajā gadā tika īstenots Jaunākā instruktora apmācības kurss. Šajā posmā bija iespēja apgūt nodaļas komandierim nepieciešamās zināšanas un prasmes, attīstīt pašiniciatīvu, līdera dotības, kā arī spēju ātri un precīzi pieņemt lēmumus. Apmācības bija intensīvas, daudz trenējāmies poligonos, kā arī vasaras nometnēs,” stāsta A. Tukišs, piebilstot, ka tieši šajā laikā arī nostiprinājies viņa kā instruktora mugurkauls.
Studentu militārās apmācības laikā Ādažu poligonā 2008. gadā. Foto: A. Tukiša personīgais arhīvs
Pēc Studentu militārās apmācības beigām Artūrs ticis ieskaitīts Zemessardzes Studentu bataljonā, taču, absolvējot augstskolu, viņš atgriezies Ventspilī un pievienojies 46. Kājnieku bataljonam, kurā dien joprojām.
Uzticēt dzīvību dienesta biedriem
Uz jautājumu, kāpēc Artūram ir svarīgi būt zemessargam, viņš atbild – jāpatur prātā, ka Zemessardzē ir tie cilvēki, kuri brīvprātīgi ziedo savu laiku militāro zināšanu apgūšanai un palīdzības sniegšanai nestandarta situācijās.
Viņam šis desmit gadu ilgais dienests Zemessardzē ļāvis saprast, ka vienība ir kā liela ģimene un uz dienesta biedriem, kuri teorētiski ir sveši cilvēki, vienmēr var paļauties – viņi atbalstīs, palīdzēs ar padomu, ko ne vienmēr iespējams saņemt pat no vistuvākajiem draugiem.
Foto: A. Tukiša personīgais arhīvs
A. Tukišs saka lielu paldies Nacionālo bruņoto spēku profesionālā dienesta instruktoriem un virsniekiem. Viņu atdeve un ieguldījums zemessargu apmācībā bijis neatsverams, piemēram, pašu gūtās pieredzes stāsti no t.s. “karstajiem punktiem”.
Artūrs ar gandarījumu secina, ka pēdējo gadu laikā sabiedrības uzticēšanās gan Zemessardzei, gan Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kopumā ir augusi. Tāpat arī prestižs.
Foto: A. Tukiša personīgais arhīvs
“Lai viss neizklausītos tik rožaini, jāmin, ka sociālajos tīklos un presē ik pa laikam izskan dažādi viedokļi, piemēram, par ekipējuma, trūkumu. Jā, šis tas trūkst, taču es kā vēsturnieks zinu, ar kādu ekipējumu un ieročiem karoja latviešu strēlnieki 1. pasaules karā un leģionāri 2. pasaules karā. To pat nevar salīdzināt ar to, kas mums ir pieejams šobrīd. Vienmēr var būt labāk un skaistāk, tas ir cilvēka dabā – pierast pie komforta un gausties, ja tas tiek atņemts. Bet jāpatur prātā, ka karavīrs ir cilvēks, kuram jāprot pielāgoties konkrētajai situācijai un jāizpilda uzdevums ar tiem resursiem, kuri tobrīd pieejami. Tas pats attiecināms uz zemessargiem,” saka A. Tukišs.
Ārkārtas situācijām gatavi
Artūrs piekrīt latīņu teicienam – “Si vis pacem, para bellum” (tulkojumā – gribi mieru, gatavojies karam). To pierāda arī notikumi pagātnē, tāpēc sabiedrībā ir jābūt patriotismam un apziņai, ka par sevi jāprot pastāvēt pašiem. “Lai arī tas skan diezgan banāli, bet neviens cits jau mūsu zemi neaizsargās, ja ne mēs paši. Un šeit nevajag domāt pašu ļaunāko – karu, ko nenovēlu nevienam, bet arī elementārās situācijas, kad jāsniedz atbalsts sabiedrībai – meža ugunsgrēki, vētras un citas ārkārtas situācijas. Tām kaut mazliet var sagatavoties jau laikus, ieviešot krīzes plānu, lai brīdī, kad tas notiek, neiestājas panika, bet ir skaidrs prāts un spriestspēja,” norāda A. Tukišs. Viņš piebilst, ka mūsdienās cilvēki ļoti pieraduši pie komforta, dažādiem gadžetiem, interneta un citām iespējām, kuras sniedz 21. gadsimts. Kad šīs ērtības tiek atņemtas, sākas panika, daudzi nezina, kā rīkoties un neprot pielāgoties jaunām situācijām.
Spriestspēja, analītiskā domāšana, ātru un loģisku lēmumu pieņemšana – tās ir tikai dažas no Zemessardzē gūtajām prasmēm. “Dažādās dzīves situācijās tās palīdz gan koriģēt savas darba gaitas, gan dot rīkojumus saviem darbiniekiem. Savukārt pie tādām ikdienā pielietojamām prasmēm varu minēt spēju pareizi saģērbties dažādos laika apstākļos un sakrāmēt ceļojuma somu, lai tajā būtu viss nepieciešamais un pietiktu vietas vēl daudziem citiem sīkumiem,” pauž A. Tukišs.
Foto: A. Tukiša personīgais arhīvs
Īpaši lepns viņš jūtas brīžos, kad draugi, kuri nav saistīti ar militāro jomu, jautā padomus par dažādām dzīves situācijām vai politiskiem pavērsieniem, norādot - gan jau tu zini, tu taču esi zemessargs. “Tāpat patīkami, ka mācībās, kurās piedalās arī sabiedroto spēku karavīri, viņi atklāti uzslavē zemessargu veikumu un ir izbrīnīti par mūsu labo sagatavotību, kas daudz neatpaliek no profesionālā dienesta karavīru sagatavotības līmeņa.
Īpašas sajūtas pārņem arī valsts svētkos, kad formas tērpos izejam ielās, cilvēki smaida, ir jūtama viņu bijība, un kāds mazs rakaris saka mammai vai tētim: “Skaties, re, kur karavīrs! Es arī gribu tāds būt!” stāsta A. Tukišs. Jo bērna acīs gan zemessargi, gan karavīri ir tie, kuri sargā Latviju.
