Tāpat kā savulaik Latvijas nacionālos partizānus, arī tagad zemessargus vada motivācija būt gataviem aizstāvēt savu zemi. Tā sarunā ar “Sargs.lv” saka vēsturnieks, vairāku grāmatu autors un līdzautors, lielzemnieks no Jelgavas puses Zigmārs Turčinskis. Viņš Zemessardzē dien teju kopš tās pirmsākumiem, un dienesta gaitas palīdzējušas nacionālās pretošanās kustību izpētē, radot lielāku izpratni par drosmīgajiem cilvēkiem, kuri pēc Otrā pasaules kara cīnījās pret Padomju okupācijas varu. Tajā pašā laikā viņš atzīst – Zemessardze nav ikviena pilsoņa pienākums. Cilvēkam pašam jājūt, ka viņam tur ir jābūt.
Zigmārs Turčinskis ikdienā ir lauksaimnieks, kura saimniecība Jelgavas apkārtnē apsaimnieko 800 hektāru zemes. Papildus viņš ir arī vēsturnieks, kā pats saka – brīvmākslinieks, kurš pēta Latvijas nacionālo partizānu darbību. Paralēli tam viņš ir Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes 52. kaujas atbalsta bataljona zemessargs, kurš labprāt iet arī medībās.
Mednieki ģimenē un barikādes motivē kļūt par zemessargu
Z. Turčinskis audzis mednieku ģimenē. Savas mednieka gaitas viņš uzsācis 14 gadu vecumā, medībās ejot līdzi tēvam un vectēvam, līdz ar to viņu vienmēr interesējuši ieroči un viss ar to saistītais.
Kad viņam bija 16 gadu, tuvojies atmodas laiks. Vēsturnieks atceras – sākoties barikādēm, bijis manāms tautas pacēlums, un šajā kustībā iesaistījušies ļoti daudz cilvēku. Arī viņi, skolas puikas būdami, uz Rīgu braukuši vairākkārt, klīduši pa barikādēm. Ar laiku gan cilvēku kļuvis mazāk, tāpēc aicināti vēl papildus barikāžu aizstāvji. Tobrīd Jelgavas izglītības nodaļā, kas organizējusi autobusu uz barikādēm, pieteicies arī viņa tēvs, un abi barikādēs bijuši tieši apšaudes dienā – 20. janvārī. Tobrīd gan viņi bijuši nevis Vecrīgā, bet gan Zaķusalā pie televīzijas torņa.
“Bail mums nebija. Tomēr spocīga sajūta un satraukums gan – kas tagad notiks. Ar mašīnām vēl bloķēja visus ceļus, lai neviens netiku ne iekšā, ne ārā. Atceros, ka tobrīd, skatoties uz Vecrīgu no Zaķusalas puses, šķita, ka ik brīdi varēja redzēt kādas lodes. Vai tā tikai likās, vai tā tiešām bija.. Katrā ziņā tajā mirklī satraukums bija, bet ne bailes,” atceras Z. Turčinskis.
Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, sāka veidoties arī Zemessardze. Tajā kā viens no pirmajiem 1991. gada augustā iestājies arī Z. Turčinska vectēvs. Bijis skaidrs, ka arī viņš iestāsies, atlicis vien sagaidīt pilngadību, absolvēt vidusskolu un nokārtot iestājeksāmenus augstskolā. Tā 1992. gada oktobrī 18 gadu vecumā arī Z. Turčinskis kļuva par zemessargu.
Sūrie apstākļi mežabrāļus nesalauž
Arī viņa kā vēsturnieka un pētnieka darbība vienmēr bijusi saistīta ar militārām norisēm, ieročiem un kariem. Viņš saka, ka tas viss vienmēr kaut kādā veidā bijis saistīts – medības, Zemessardze, pētniecība. Z. Turčinskis atklāj – mežabrāļu bruņotās pretošanās pētniecību uzsācis, pētot notikumus savā dzimtā. Viņa vecāsmātes brālēnu, māsīcu un viņu tēvu 1949. gada augustā Smiltenē mežā nošāva.
Vairāku gadu garumā viņš ir izpētījis Ziemeļvidzemes reģiona – Smiltenes, Valkas un Alūksnes apkārtnes – nacionālo partizānu cīņas un viņu likteņus, atklāto izklāstot savā monogrāfijā “Ziemeļvidzemes mežabrāļi”. Vēsturnieks norāda, ka viņš ir ļoti sīki pētījis šos notikumus un ar tiem saistītos cilvēkus, analizējot dokumentus arhīvos, vācot cilvēku atmiņas un salīdzinot viņu teikto ar vēstures dokumentiem, lai informācija būtu precīza un pārbaudīta, ne tikai tukši apgalvojumi. Z. Turčinska pētnieciskais darbs par šo tēmu joprojām turpinās, tikai nu jau pievēršoties Ziemeļlatgales reģionam. Šo pētniecības darbu plānots publicēt šī gada nogalē.
Paralēli šim pētnieciskajam darbam vēsturnieks meklē arī nogalināto partizānu kapavietas, lai viņus ekshumētu un ar cieņu pārapbedītu.
“Nogalinātos partizānus visbiežāk izlika publiskai atpazīšanai un arī iedzīvotāju iebiedēšanai pagastu un mazpilsētu centros. Pēc tam čekisti viņus slepus kaut kur noraka. Šobrīd esam izveidojusies komanda, kas meklē šīs apbedījuma vietas, lai ekshumētu nogalinātos. Pagājušā gada oktobrī mēs pirmo reizi atradām precīzu vietu un divus šādu bojā gājušos eshumējām. Apmēram vēl sešas apbedījuma vietas ir apzinātas. Jāsagaida mierīgāki laiki, lai darbu turpinātu,” viņš stāsta.
Savukārt kā savu lielāko atklājumu viņš norāda pašu bruņoto pretošanās kustību – ka tāda bija un pastāvēja tik ilgstoši, cik daudz cilvēku tajā bija iesaistīti, kā tā darbojās un kā šie cilvēki, dzīvodami mežā, organizējās, sadarbojās un tik ilgi izdzīvoja.
Vienmēr būs cilvēki, kuri cīnīsies
Zigmāram vairākkārt jautāts: “Vai tu ietu cīnīties par Latviju, ja tagad to vajadzētu?” Uz ko viņš atbild: “Es taču esmu zemessargs! Vai tad te ir jājautā, vai to darītu?” Latvijā ir brīvprātīga organizācija – Zemessardze, kurā pēc pašu vēlēšanās iesaistījušies tūkstošiem cilvēku. Ja ir Zemessardze, tad, viņaprāt, vienmēr būs cilvēki, kuri cīnīsies. Zemessardzes un arī Jaunsardzes pastāvēšana liecina, ka esam uz pareizā ceļa.
Z. Turčinskis stāsta – pētot vēsturi, kas saistīta ar militāro jomu, un pašam nodarbojoties ar militārām lietām, viņam radusies lielāka izpratne par bruņoto pretošanās kustību un cilvēkiem, kuri dzīvoja mežā – kā viņi dzīvoja, kā darbojās un kā domāja. Līdz ar to izpratne par mežabrāļu dzīvi nav tikai teorētiska, bet arī praktiski iegūta.
“Pašam kādu laiku dzīvojot līdzīgos apstākļos, rodas arī priekšstats par mežabrāļu dzīves apstākļiem. Līdz ar to tas nav kaut kas izfantazēts, bet gan reālā pieredzē balstīta izpratne par šiem pēckara notikumiem,” viņš saka.
Zemessardze – aizsardzības sasaiste ar tautu
Zigmārs Zemessardzē ir teju 29 gadus, un šajā laikā viņš pieredzējis gan cilvēku pieplūdumu Zemessardzei, piemēram, laikā, kad sākās Krievijas iebrukumi Ukrainai, gan mazāku cilvēku aktivitāti. Tāpat kā 2014. gadā, arī barikāžu un mežabrāļu pretošanās laikā cilvēkiem bija kopīga motivācija – būt gataviem aizstāvēt savu zemi. Līdz ar to zemessargiem izpratne par brīvu valsti nav mainījusies – viņiem ir skaidrs, ka ir jābūt aktīviem, ka Latvija ir viņu zeme, kas ir jāaizstāv, un tas jādara tikai pašiem.
Tāpat viņš novērojis – ļoti labi zemessargi nākot no Jaunsardzes. Viņi esot apmācīti, pieredzējuši un ar sapratni par militārām lietām un norisēm. Viņaprāt, būtiski turpināt nodrošināt saikni starp Jaunsardzi un Zemessardzi, lai šie cilvēki nepazustu, bet turpinātu darboties jau nākamajā līmenī. Viņaprāt, Zemessardze ir aizsardzības sasaiste ar tautu.
Lekcijās formas tērpā un ar ieroci pie sāniem
Stāstot, kas visspilgtāk palicis atmiņā no dienesta Zemessardzē, viņš saka – paši pirmsākumi. 1992. gadā, kad Z. Turčinskis iestājies Zemessardzē, Latvijā joprojām atradusies Krievijas armija, kas it kā gājusi prom, it kā nē, līdz ar to bijusi neizpratne – kas tad īsti tālāk notiks. Tāpat spilgti atmiņā palikuši pirmie ieroči, kas izsniegti bataljona kādreizējā mītnē – Mazajā ceļā, kur šobrīd atrodas Jelgavas pilsētas Pašvaldības policija. Ieročus, protams, teju visi glabājuši mājās.
Tā kā Zigmārs iepriekš nebija dienējis armijā, tad visas pirmās mācības ar ieročiem šķitušas ļoti aizraujošas.
Zemessardzes mācībās koordinē saimniecības darbus
Zemessardze ir brīvprātīga organizācija, un katrs zemessargs tajās iesaistās pēc savām iespējām. Arī Zigmārs visu dienesta laiku nav bijis vienlīdz aktīvs - sākumā bijis liels entuziasms darboties un pacēlums, taču vēlāk bija jārod līdzsvars starp ģimeni, bērniem, saimniecību un arī biznesu. Taču nekad nav bijis tā, ka viņš ilgstoši neapmeklētu Zemessardzes mācības.
Viņam kā zemniekam reizēm bijis apgrūtinoši tas, ka aktīvākais Zemessardzes mācību laiks ir vasarā, kas ir arī zemnieku aktīvākais darba laiks. Tāpēc to visu apvienot esot liels izaicinājums. Turklāt viņam vislabāk Zemessardzē patīkot bataljona lauka militārās nometnes, kas ir vismaz nedēļu garas.
Kaut gan bijis arī tā, ka mācību laikā, kas sakritis ar aktīvāko lauku miglošanas laiku, viņš ir arī attālināti koordinējis saimniecības darbus – kurus laukus miglot, kādas vielas uz kura lauka jāmiglo, kad tās jāmaina. Lauksaimnieks gan piebilst, ka viņam ir komanda, kurai var uzticēties, un zina, ka viss tiks izdarīts. Tā arī ir ticis darīts – lauka militārajā nometnē, kad pēc pulksten 22.00 ir brīvais laiks, sazvanoties vadīt saimniecību.
Zemessardze ir dzīva un tā turpināsies
Jautāts, kāpēc viņam joprojām svarīgi būt zemessargam, viņš izsakās kodolīgi – nekas nav mainījies. Viņam vienkārši patīk visas Zemessardzes darbības, ieroči, militārās mācības un process kā tāds. Tas nekad nav beidzis viņu interesēt.
Tāpat interesanti bijis novērot, kad sabiedrībā interese par Zemessardzi mazinājusies, kas bijis aptuveni pēc 2010. gada. Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā bija radījusi priekšstatu, ka nu jau viss ir kārtībā, vairs nav pašiem jārūpējas par savu drošību un Krievija jau ir mainījusies. Z. Turčinksis atceras, ka draugi plānojuši kādu izbraucienu, uz ko viņš ir atbildējis, ka netiek, jo viņam ir Zemessardzes mācības. Tad bijis pretjautājums: “Tāda vēl eksistē?”
Z. Turčinskis ir arī Studentu korporācijas “Lettonia” biedrs, līdz ar to viņš zina notikumus korporāciju vidē. Arī tur tobrīd, viņa vārdiem sakot, “aizgāja” tā, ka visiem jaunajiem jāstājas Zemessardzē. Viņš arī stāsta, ka gan Zemessardzes Studentu bataljonā, gan Ogrē esošajā 54. kaujas atbalsta bataljonā pat esot apakšvienības, kurās darbojas tikai korporāciju biedri.
Viņaprāt, Zemessardze attīstījusies tāpat kā mūsu valsts. Tā gājusi gan augšup, gan arī lejup, bet ir uz pareizā ceļa. Tāpēc arī viņam ir prieks joprojām būt Zemessardzē. Turklāt maldīgs esot priekšstats, ka tajā palikuši tikai vecākie onkuļi, pieredze rāda – nāk jauna maiņa, jauni cilvēki.
