Ir naivi domāt, ka iespējams saglabāt mieru vai nomierināt agresoru, nepalīdzot tā potenciālajam upurim, tā intervijā “Sargs.lv”, paužot viedokli par Eiropas atbalstu Ukrainai, stājoties pretī Krievijas draudiem, norāda aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņš uzsver – lai arī joprojām nav skaidrs, vai iebrukums Ukrainā patiešām ir gaidāms, tomēr, ja tas notiks, rezultāts būs dramatiska situācijas saasināšanās starp Krieviju un visām Eiropas valstīm un ASV, un prasīs daudz upuru no Krievijas puses, jo Ukraina vairs nav tā, kas bija pirms septiņiem gadiem. Ministrs arī pieļauj, ka ar karaspēka pulcēšanu pie Ukrainas robežas, Krievija cenšas ne vien pakļaut šo valsti, bet arī vājināt Rietumus un sašķelt kā Eiropas Savienību (ES), tā arī NATO, izmantojot jebkādus līdzekļus, tostarp enerģētiku un politisko spiedienu. Līdz ar to ES nav cita ceļa kā tikai mazināt savu atkarību no Krievijas energoresursiem. Ja tā to nedarīs, Kremļa ietekme Eiropā tikai augs.
Kā norāda ministrs, šobrīd var tikai minēt, vai Krievijas iebrukums Ukrainā patiešām gaidāms, vai nē. Tas, ko šobrīd iespējams izdarīt, ir analizēt situāciju, domājot no Krievijas skata punkta.
Skaidrs gan, ka Krievija savu bruņoto spēku klātbūtni pie Ukrainas robežas palielina ar noteiktiem mērķiem. Aizsardzības ministrs pieļauj – viens no tiem varētu būt turpināt uzbrukumu, ko Krievija pret Ukrainu sāka 2014. gadā, lai pakļautu šo valsti, iekļautu to savā ietekmes sfērā, tādējādi arī pašā Krievijā demonstrējot, ka tās spēks šeit ir acīmredzams.
“Protams, ka uzbrukuma scenārija rezultāts būtu ļoti dramatiska situācijas saasināšanās ar visām Eiropas valstīm, kā arī ar Amerikas Savienotajām Valstīm, kas Krievijai nenāktu par labu. Bez tam šāda veida iebrukums atšķirtos no 2014. gada, prasot ļoti daudz upuru no Krievijas puses, jo Ukraina vairs nav tā pati, kas bija pirms septiņiem gadiem,” uzsver A. Pabriks.
Tāpat pieļaujams, ka Krievija ar karaspēka pulcēšanu pie Ukrainas robežas cenšas iegūt kādus papildus labumus, kuru galvenais mērķis ir vājināt Rietumus, kā arī sašķelt Eiropas Savienību un NATO, izmantojot jebkādus līdzekļus, tostarp enerģētiku, vai politisko spiedienu.
Tikmēr viens no veidiem, kā sašķelt gan ES, gan Ziemeļatlantijas organizāciju, ir mazinot pie Krievijas esošo kaimiņvalstu spējas sevi aizsargāt, kas attiecas, piemēram, uz Baltijas valstīm, Rumāniju un Poliju.
Vaicāts, vai gaidāmi māņu manevri no Krievijas puses Baltijas valstu virzienā un arī pret NATO kopumā, A. Pabriks atzīmē – viens no tādiem daļēji jau notiek ar migrācijas krīzi, pieļaujot, ka varētu tikt iesaistīta arī enerģētika. Tāpat jāņem vērā, ka iespējamas arī dažādas stratēģiskās komunikācijas aktivitātes un kiberuzbrukumi.
Ministrs gan uzsver, ka Latvijas robeža ir gana droša un nedomā, ka Krievija vēlētos izaicināt mūsu valsti, norādot – pašlaik Kremļa galvenais mērķis ir ar spriedzes palielināšanu pie Ukrainas panākt izmaiņas Ukrainā vai Rietumu sabiedrībā, kas nāktu par labu Krievijai un tās spēka balansam.
Vērtējot Eiropas Savienības lielāko un ietekmīgāko valstu viedokli attiecībā uz Krievijas un Ukrainas konfliktu, piemēram, kad Vācija bloķēja Ukrainas aizsardzībai paredzēto ieroču iepirkumu caur NATO Iepirkuma atbalsta aģentūru, A. Pabriks pauž viedokli – valstīs, kuras līdz šim nav vēlējušās palīdzēt Ukrainai vai dara to nepietiekami, būtiski jāmaina domāšana.
Pēc viņa ieskatiem Eiropas Savienībai arīdzan nav cita ceļa kā tikai mazināt savu atkarību no Krievijas energoresursiem.
Tikmēr vērtējot, Krievijas iesaisti Baltkrievijas radītajā hibrīduzburkumā pret Latviju, Lietuvu un Poliju, viņš norāda – lai arī ir pietiekami daudz informācijas par Krievijas sadarbību ar Baltkrieviju, tā šobrīd oficiāli ietur diezgan mierīgu pozīciju.
“Es domāju, ka mums pašlaik pietiek ar tām sarunām, kas norit attiecībā uz Ukrainu, un skatīsimies, kā tas tālāk attīstīsies. No tā, kāda būs pretimnākšana no Krievijas puses par deeskalāciju Ukrainā, mēs arī varētu vērtēt tās pozīciju attiecībā uz Baltkrieviju,” saka ministrs, piebilstot - jebkuri hibrīduzbrukumi Latvijas robežai saskarsies ar tādu pašu likteni, kā Polijā, netiekot pāri tās robežai.
