Dalība NATO pēc būtības ir politisks jautājums. Somija un Zviedrija vēlas atstāt durvis uz NATO atvērtas, bet drīzumā izšķirošo soli spert negrasās. Ņemot vērā ciešās saiknes ar NATO un siltas attiecības ar aliansi, abas valstis var pat uzskatīt, ka tās ir alianses dalībvalstis tikai pēc nosaukuma. Tomēr patiesībā tās tādas nav. Jebkurā konfliktā tās varētu paļauties tikai viena uz otru, Eiropas politikas analīzes centram (CEPA) skaidro doktora grāda kandidāte Kordēlija Buhanana Pončeka (Cordelia Buchanan Ponczek).
Somija un Zviedrija noraida Kremļa iebiedēšanu ar ultimātu, bet pretojas lēmuma pieņemšanai par dalību NATO.
Pēdējo dienu laikā vairākkārt ir izskanējis, ka iespējams, Somija varētu pievienoties NATO, ja Krievija eskalēs situāciju Ukrainā, tomēr pašreizējā situācijā Somija šādus soļus nespers, atzina gan Somijas prezidents Saule Nīniste, gan premjerministre Sanna Marina.
Krievijas pierobežas apgabalus satricina Krievijas prezidenta Vladimira Putina kareivīgās retorikas atbalsis, tostarp prasības, lai kaimiņvalstis dara, kā tām tiek pavēlēts. Kremlis ir skaidri norādījis, ka Somija un Zviedrija ir iekļautas šajās ekspansīvajās prasībās. Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova ir paudusi, ka NATO vēlas, lai Somija un Zviedrija pievienojas aliansei, un brīdināja, ka, ja tās to darīs, tam "būs nopietnas militāras un politiskas sekas, kas prasīs adekvātu reakciju no Krievijas puses".
Vairāki līdzīgi agresīvi paziņojumi un gandrīz 100 000 Krievijas karavīru izvietošana pie Ukrainas robežām ir izraisījusi bažas par gaidāmo konfliktu un izraisījusi jaunas diskusijas somu vidū. Līdz šim jautājums bija par to, vai Somija varētu izvēlēties pievienoties, taču šoreiz Krievija pieprasa oficiālas garantijas no NATO, ka turpmāka paplašināšanās nenotiks. Citiem vārdiem sakot, tā vēlas aizvērt durvis Somijas izvēles brīvībai. Šai prasībai ir slikts iznākums - vairāki Zaļās partijas (Vihreät) politiķi ir pauduši atbalstu dalībai aliansē un pievienojušies ilgstošajam pro-NATO spārnam centriski labējā partijā (Kokoomus).
Arī Zviedrija ir reaģējusi. Valsts augstākais militārais komandieris ģenerālis Mikaels Bidēns (Micael Bydén) paziņoja, ka piekrišana krievu prasībām nozīmētu valsts drošības stratēģijas beigas, savukārt premjerministre Magdalēna Anderšsone (Magdalena Andersson) sarunās ar Somijas prezidentu un NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, norādīja, ka viņas valsts pati pieņems lēmumus drošības jomā.
Tas kļuva skaidrs pēc decembrī notikušās kārtējās sarunas starp Nīnisti un Putinu. Krievijas puses publiskotā stenogramma un pieraksti bija neparasti gari un detalizēti parastām, ikdienišķām sarunām. Krievijas puse uzsvēra savas prasības, lai Somija formāli atteiktos no dalības NATO.
S. Nīniste bija aktīvi veicinājis "Helsinku gara" atdzimšanu, lai atzīmētu Helsinku līgumu noslēgšanu (2025. gadā gaidāma 50. gadadiena.) Putins šos sarunu punktus padarīja par saviem, sakot, ka krievi atbalsta Somijas "Helsinku gara" svinības un ka tās ultimāts par alianses ierobežošanu labi iekļaujas šajā vīzijā.
Taču, lai gan Somija pašlaik skaidri norāda, ka tā necentīsies kļūt par NATO dalībvalsti, tas var mainīties. Notikumi Kazahstānā un, iespējams, arī Ukrainā uzsver, ka neitralitāte var būt slikta izvēle nemierīgos laikos. Vēl svarīgāks ir Zviedrijas aspekts. Somijas aprēķini radikāli mainītos, ja kaimiņvalsts Zviedrija vēlētos kļūt par NATO dalībvalsti. Nesen lielākajā Zviedrijas dienas laikrakstā parādījās virsraksti par to, vai Krievija varētu iebrukt Ālandu salās, kas atrodas starp Zviedriju un Somiju un kas būtu galvenā bāze, ja starp Krieviju un NATO notiktu militāra konfrontācija. Krievijas raķešu baterijas Ālandu salās dotu būtisku kontroli pār Baltijas jūru, bloķējot NATO piekļuvi Baltijas valstīm un apgādes līnijas. Pašreizējā Zviedrijas kreisā koalīcijas valdība nav izrādījusi interesi par dalību aliansē, lai gan labējā opozīcija to atklāti atbalsta.
Ja abas valstis izvēlētos pievienoties aliansei, Somijas un Zviedrijas pievienošanās varētu notikt ātri. Kā nesen publicētajā Somijas sabiedriskās raidorganizācijas “YLE” rakstā norādīts, to demokrātiskās sistēmas un bruņotie spēki, kas atbilst NATO prasībām, padara tās par ideālām kandidātvalstīm.
Tomēr sabiedriskā doma abās valstīs ir neviennozīmīga. Zviedri vairāk nekā agrāk atbalsta NATO, taču viņu attieksme pret NATO ir sadalīta trīs daļās - starp tiem, kas atbalsta NATO, tiem, kas ir pret NATO, un tiem, kas nav izlēmuši. Somijā iedzīvotāju atbalsts dalībai NATO joprojām ir salīdzinoši zems. Jaunākās aptaujas, kas veiktas 2020. gada oktobrī (tātad pirms karaspēka savilkšanas pie Ukrainas), liecina, ka 26 % somu atbalsta pievienošanos aliansei, bet 40 % ir aktīvi pret. Šie skaitļi gadu gaitā ir saglabājušies stabili. Tomēr aptaujās, kurās respondentiem tiek lūgts apsvērt hipotētisku situāciju, kurā prezidents iesaka dalību aliansē, atbalsts pieaug. Aptauja 2018. gada augustā parādīja, ka atbalsts dalībai NATO pieaugtu no 20 % līdz 35 % gadījumā, ja to apstiprinātu prezidents (lai gan puse joprojām būtu pret.) Aptaujas atbalstītāji apgalvo, ka, ja politiskie līderi iesaistītos dalības NATO atbalstīšanā, vairākums novirzītos atbalsta virzienā. Lai nomierinātu pretiniekus, Somija varētu apsvērt dažus mīkstinošus solījumus, lai nomierinātu neizbēgami nikno Krievijas reakciju.
Taču politiskie līderi nav atklāti iestājušies par dalību. S. Nīniste pirms prezidenta amata kandidēšanas un tās laikā bija par NATO, taču pēc stāšanās amatā viņš savu atbalstu mazināja un kļuva piesardzīgs. Daži analītiķi spriež, ka prezidenta skeptiskais noskaņojums pret NATO ir rezultāts sarunām "viens pret vienu" ar Putinu. Ārpolitikas aprindām tuvi cilvēki, piemēram, Tamperes Universitātes starptautisko attiecību profesors Hiski Haukkala (Hiski Haukkala) apgalvo, ka iestāšanās NATO samazinātu Somijas elastību un padarītu valsti atkarīgu no tiem, no kuriem tā paļaujas uz militāro palīdzību, nesolot izšķirošu lomu pie lēmumu pieņemšanas galda.
