Aizvadītās nedēļas nogalē laikraksts “Financial Times”, atsaucoties uz trīs Eiropas valstu izlūkdienestu sniegto informāciju, brīdināja par Krievijas gatavošanos veikt sabotāžas un diversijas aktus visā Eiropā. Lai gan eskalācijas draudu līmenis starp Krieviju un Rietumvalstīm pēdējo gadu laikā ir pieaudzis, dažāda veida hibrīdās karadarbības instrumentu pielietojums Krievijas ārpolitikā ir ierasta prakse un pašreizējo risku klāsts nav būtiski mainījies. Šādu vērtējumu sarunā ar “Sargs.lv” izteica politologs un ilggadējais Krievijas pētnieks Andis Kudors.
Kopš Krievijas diktatora Vladimira Putina nākšanas pie varas dažādas izlūkdienestu darbības metodes pakāpeniski kļuvušas par Maskavas ārpolitikas standarta instrumentu. Līdz ar pieaugošajām dezinformācijas kampaņām Kremlis arvien plašāk rīko arī dažādu diversiju īstenošanu, skaidro Andis Kudors.
Kā norāda pētnieks, Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) līdzšinējā panākumu atslēga dažādu diversiju, dezinformācijas un slepkavību veikšanā ir bijusi izlūkošanas dienesta spēja saglabāt augstu slepenības līmeni. Tomēr pēdējo gadu laikā šis slepenības līmenis ticis būtiski iedragāts, pateicoties pētniecisko žurnālistu darbam.
2018. gadā pētniecisko žurnālistu grupas “Bellingcat” un izdevuma “The Insider” žurnālisti identificēja divas Krievijas valstspiederīgās personas, kuras Apvienotās Karalistes policija apsūdzēja Sergeja Skripaļa un Jūlijas Skripaļas saindēšanā ar nervus paralizējošo vielu “Novičok”. Nepilnu gadu vēlāk “Bellingcat” identificēja trešo saindēšanas operācijā iesaistīto GRU virsnieku ģenerālmajoru Denisu Sergejevu.
2020. gadā “Bellingcat” vēstīja, ka vienības “29155” darbinieki atradās Čehijā, kad Morāvijas ziemeļos tika uzspridzināta ieroču noliktava. Viņus personīgi uzraudzīja GRU komandieris ģenerālpulkvedis Andrejs Averjanovs, kurš operācijas norises laikā aizsegā devās uz Centrāleiropu un tikai dažas stundas pēc sprādziena atgriezās Maskavā. Šī bija viena no divām slepenām operācijām, kuras veikšanai komandieris personīgi devās uz ārzemēm, norādot uz šo diversiju augsto nozīmi Krievijas valdībā.
Turpmākajā izmeklēšanā žurnālisti atklāja papildinformāciju par citu Krievijas izlūkdienestu augstas prioritātes mērķi – Bulgārijas ieroču tirgotāja un uzņēmuma “EMCO” vadītāju Emilianu Gebrevu, kura uzņēmums laika posmā no 2011. līdz 2020. gadam piedzīvoja četrus uzbrukumus. “Bellingcat” sniedza pierādījumus par Denisu Sergejevu kā vecāko operatīvo darbinieku no GRU vienības “29155”, kurš pārraudzīja Emiliana Gebreva saindēšanas mēģinājuma operāciju 2015. gadā.
Andis Kudors norāda, ka šobrīd Krievijas pieaugošo diversiju draudi saistīti ar ASV sen gaidīto lēmumu novirzīt jaunu finansējuma plūsmu Ukrainas atbalstam. Tas spiedis Krieviju veikt principiālus atbildes soļus. Viens no šādiem soļiem ir draudi pielietot taktiskos kodolieročus, kas atkal atgriezušies dienas kārtībā. Cits solis ir draudi izmantot dažāda veida hibrīdkara instrumentus, taču arī šādi paziņojumi jau sen ir klātesoši Kremļa ārējā un iekšējā komunikācijā.
Pētnieka ieskatā Krievijas izlūkdienestu darbs šobrīd būs apgrūtināts, jo izlūkdienestu darbiniekiem Rietumvalstīs vairs nav iespējams slēpties aiz diplomātiskā piesega.
Tas nozīmē, ka Krievijas izlūkdienestiem turpmāk būs jāpaļaujas vienīgi uz “nelegāļu” tīklu –personām, kuras Krievija savervē Eiropas Savienības valstīs vai arī ieved Eiropā ar trešo valstu starpniecību, izsniedzot viltotas identitātes. “Šajā ziņā krieviem ir efektīvas tradīcijas jau kopš Aukstā kara laika,” piebilst A. Kudors.
Neraugoties uz to, ka GRU diversantu uzvārdi, bildes un dokumenti tikuši izgaismoti, kā arī Krievijai ticis ierobežots veids, kā ievest valstīs spiegus caur diplomātiskajiem kanāliem, GRU ambīcijas joprojām palikušas nemainīgas.
Viņš atsaucas arī uz kādu nesenāku 2024. gada 1. aprīlī publicētu “The Insider” žurnālistu pētījumu, kurā izgaismotas papildu detaļas par tā saucamo “Havanas sindromu” jeb pēdējo septiņu gadu ilgajiem vienības “29155” centieniem uzbrukt Rietumvalstu amatpersonām un izlūkdienestu darbiniekiem ar mikroviļņu avota palīdzību.
Kā norādīts pētījumā, pirmais gadījums, kad GRU darbinieki uzbrukuši ārvalstu amatpersonām ar šāda veida ieroci, ticis konstatēts jau 2014. gadā Vācijā, taču pēdējo reizi tas, iespējams, ticis pielietots 2023. gada NATO samitā Viļņā.
Viņš uzsver, ka, veicot šāda veida uzbrukumus, Krievija, visticamāk, cenšas sasniegt vairākus mērķus reizē. “Šie mērķi ir vairākās dimensijās. Iebiedēšana noteikti liela daļa no visa. Tikpat labi krievi var paši mēģināt nopludināt informāciju, lai biedētu Rietumus. Dezinformācija ir klasisks izlūkdienestu darbības elements, neatkarīgi no tā, ka mūsdienās tā ir pārgājusi uz civilo sfēru, jo Putina režīms šos instrumentus ir pacēlis tādā kā ikdienas ārpolitikas instrumenta statusā,” skaidro A. Kudors.
Tāpēc nevar izslēgt, ka Eiropā varētu tikt veikti teroraktu mēģinājumi, kuriem patiesībā ir saikne ar Krieviju. “Es nebūšu pārsteigts, ja Eiropā notiks kāds terorakts, kura īstenotāji būs no NVS [Neatkarīgo Valstu Sadraudzības] valstu islāmticīgajām grupām, kas īstenībā saistītas ar Krieviju,” piebilst A. Kudors.
Piemērs no jaunāko laiku vēstures ir divi čečenu izcelsmes brāļi, kuri 2002. gadā ieradās ASV kopā ar vecākiem. Pirms emigrācijas etniskā čečenu ģimene dzīvoja Kirgizstānā un Dagestānā. 2013. gadā brāļi īstenoja teroraktu Bostonas maratona laikā. Terorakts nebija tieši saistīts ar Maskavu, bet gan tā laika radikālo grupējumu “Al-Qaida”. Tomēr konkrētais terorakts uzskatāmi norāda uz riskiem, kas saistīti ar Krievijas pašreizējiem centieniem tuvināties dažādiem islāmticīgo grupējumiem.
Viņš uzsver, ka līdz ar Krievijas atgriešanos Aukstā kara laikam raksturīgajā pretstāvē ar Rietumvalstīm abu pušu specdienestu darbam atkal būs visaugstākā prioritāte. Neraugoties uz to, ka Krievijas specdienesti ir novājināti un to resursi tiek būtiski novirzīti karadarbībai pret Ukrainu, jaunus diversijas aktus Eiropas valstīs nevar izslēgt. Ņemot vērā, ka Igaunija, Latvija un Lietuva ir vienas no visskaļākajām Ukrainas atbalstītājām, arī Baltijas valstīs ir risks saskarties ar dažāda veida Krievijas ietekmes operācijām.
Tomēr pozitīvi ir tas, ka līdz ar Maskavas radīto risku pieaugumu Rietumvalstu sabiedrībām, pakāpeniski nostiprinās apziņa par Krieviju kā teroristisku un agresīvu valsti, kas saprot tikai spēka valodu.
Vienlaikus viņš uzsver, ka Krievijas spēju nenovērtēšana var izrādīties bīstama, jo Krievijai piemīt masīvas mobilizācijas spējas. “Tur cilvēki piekrīt visam. Viņiem nav pilsoņu, tur ir tikai iedzīvotāji. Tie, kas bija pilsoņi, šobrīd ir nogalināti, iesēdināti cietumā vai izbraukuši no valsts. Jautājums, cik ilgi tas tā vilksies. Vēsture šajā ziņā atgādina par dažādiem piemēriem – viss var ievilkties gadiem, bet viss var mainīties ļoti ātri,” rezumē A. Kudors.
