Šobrīd Eiropas - Apvienotās Karalistes un Francijas - kodolspēki ir diezgan spēcīgi, taču lielākoties atkarīgi no ASV un daļēji integrēti šajā sistēmā. Tā kā draudi Rietumeiropas demokrātiskajām valstīm pieaug, kontinentam steidzami jāattīsta kodolieroču atturēšanas spējas. Šobrīd šo nastu Eiropā nes minētās divas valstis, taču, lai nodrošinātu pilnvērtīgu un efektīvu atturēšanas spēju, arī pārējām dalībvalstīm būtu nepieciešams iesaistīties vismaz finansiāli.
Visas trīs NATO valstis, kas spēj izmantot kodolieročus, no kurām nozīmīgākā ir Amerikas Savienotās Valstis, pašlaik izmanto sistēmas, kas būtībā ir aukstā kara laika mantojuma spēki, kuru mērķis ir panākt stratēģisku atturēšanu. Visas trīs valstis pašlaik modernizē savas sistēmas, kas lielākoties balstītas uz zemūdenēm. Visām trijām valstīm ir savas iekšējās programmas un kodolieroču doktrīnas, pat ja tās ir daļa no vienas alianses.
Visas trīs valstis arī sāk ēru, kad pēc gadiem ilgas paļaušanās uz vecākām vadības un kontroles sistēmām, kaujas galviņām un nogādes platformām tiek veiktas atkārtotas investīcijas kodolspēju attīstībā. Tas dod iespēju abām Eiropas kodolvalstīm izveidot vienotu Eiropas kodolvadības struktūru un nodrošināt, ka kontinentālā kodolatturēšana ir efektīva, noturīga un aptver visu NATO teritoriju.
Protams, šim mērķim ir būtiski praktiski un politiski šķēršļi. Viens no tiem ir tikai tas, kurš "tur pirkstu uz pogas". Otrs ir sabiedrotie, kas neievēro noteikumus, piemēram, Ungārija, un trešais ir Apvienotās Karalistes un Francijas vienošanās par detaļām gan savā starpā, gan ar citiem sabiedrotajiem. Taču, ņemot vērā starptautisko situāciju, kas kļūst arvien drūmāka, neviens nevar nopietni apšaubīt nepieciešamību. Un, protams, visi ir dzirdējuši ukraiņu neapmierinātību, kas Krievijas atklātu agresiju saista ar viņu lēmumu pielāgoties starptautiskajam spiedienam, 1994. gadā piekrītot atteikties no kodolieročiem.
Pirmkārt, tā kā Amerikas Savienotās Valstis saskaras ar ievērojami pastiprinātu ģeopolitisko konkurenci Indo-Klusā okeāna reģionā, tās, visticamāk, kritiskos brīžos novirzīs resursus un, ņemot vērā republikāņu prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa izteikumus, krīzes gadījumā var necīnīties kopā ar Eiropu. D. Tramps ir arī teicis, ka ASV paliks NATO, ja alianse pret Ameriku izturēsies godīgi.
Tomēr ģeopolitikā un jo īpaši atturēšanas teorijā nenoteiktība ir bīstama. Tāpēc steidzami ir jāizveido spējīgāki patstāvīgi Eiropas kodolspēki.
Atkārtoti ieguldot līdzekļus Eiropas NATO kodolarsenālā un vadības struktūrā, Eiropa arī “pasargātu” sevi no jebkādām krasām politiskām svārstībām Amerikas Savienotajās Valstīs. Spēcīgāka Eiropas kodolieroču pozīcija atbrīvotu Amerikas Savienoto Valstu resursus, kas paredzēti Indo-Klusā okeāna reģionam, bet arī paātrinātu to kodolenerģētikas modernizāciju. Eiropas kodolkomanda apvienotu anglo-franču kodolkomandu struktūru, vienlaikus saglabājot valsts kontroli pār kodolmateriālu krājumu, un nodrošinātu, ka Eiropas kodolieroči ir gatavi, spējīgi un tiem ir elastīga vadības un kontroles struktūra.
Otrkārt, Eiropas NATO kodolieroču atturēšana kalpo visām dalībvalstīm, bet to nodrošina tikai Apvienotā Karaliste un Francija. Ir jābūt izmaksu sadalei starp visām Eiropas valstīm, lai atbalstītu vienotu Eiropas bruņoto spēku.
Pašlaik tiek būvētas Apvienotās Karalistes jaunās "Dreadnought" klases zemūdenes ar kodolieročiem, kuras paredzēts nodot ekspluatācijā 2030. gadu sākumā un kuru izmaksas tiek lēstas 52 miljardu ASV dolāru apmērā. Šajā summā nav iekļautas jauno "Trident" raķešu aizvietošanas izmaksas. Francijas "Le Triomphant" klases programmā sagaidāms, ka pirmā zemūdens tiks piegādāta līdz 2035. gadam un ka tās izmaksas būs līdzīgas.
Kad astoņas Francijas un Apvienotās Karalistes ballistisko raķešu zemūdenes būs pabeigtas, tās nodrošinās nepārtrauktu atturēšanas spēku jūrā. Tāpat paredzēts, ka vismaz trīs zemūdenes veiks nepārtrauktu patruļu. Francija arī atjaunina savu taktisko kodolieroču arsenālu, izmantojot raķetes "AMSPA-R", taču Apvienotajai Karalistei nav taktisko kodoliekārtu.
Treškārt, visām NATO valstīm būtu jāpiekrīt izvietot kodolieročus savā teritorijā, pat ja tas būtu tikai tranzītā. No kara perspektīvas, jo mazāk potenciālo kodolieroču izvietošanas vietu pretinieks zina, jo grūtāk tam būs veikt triecienus šajās nozīmīgajās lokācijās. Jebkādi palaišanas vietu un lidojuma trajektoriju ierobežojumi mazina atturēšanas spējas.
Krievija pēdējās desmitgadēs ir pievērsusi milzīgu uzmanību, lai radītu dažādas mazjaudas kodolieročus taktiskām un operatīvām vajadzībām. Ļoti ievērojamā nelīdzsvarotība starp stratēģiskajiem un taktiskajiem ieročiem apdraud atturēšanu, jo uz Krievijas 1 kilotonnas (KT) triecienu tiks atbildēts ar 10 megatonnu (MT) ieroci, vai arī uz to netiks atbildēts vispār.
NATO un ASV potenciālie pretinieki palielina savu elektromagnētiskās karadarbības ieroču izpēti visos veidos un apjomā, lai plašā mērogā veiktu triecienus NATO un ASV, lai paralizētu rīcībspēju kara pirmajās stundās.
