Valsts aizsardzības dienesta (VAD) veidošanu šobrīd pieprasa ģeopolitiskā situācija, un, lai arī par obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā tiek runāts jau sen, tagad šim lēmumam ir politiskā griba un atbalsts. Tā sarunā ar “Sargs.lv” saka kādreizējais NBS štāba priekšnieks, tagad Aizsardzības ministrijas Aizsardzības spēju projektu vadības departamenta direktors atvaļinātais brigādes ģenerālis Juris Kiukucāns. Taču svarīgāk par kvantitāti šoreiz ir šī dienesta kvalitāte, lai no VAD pienesums būtu gan jaunietim, gan Latvijas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons atzīst, ka dienests VAD arī palīdzēs uzlabot sabiedrības gatavības kultūru. To valstu, kurās saglabāts obligātais militārais dienests, pieredze rāda – tas ir pamats sabiedrības vienotībai un izpratnei par rīcību krīzes un kara laikā.
11 mēneši – pietiekams laiks militāro prasmju apguvei
Līdz šim izskanējusi vairāki viedokļi, cik ilgā laikā var sagatavot kaujas spējīgu karavīru. Šī gada februāra sākumā “Sargs.lv” rīkotajā diskusijā “Kam vajadzīgs VAD karavīrs” aizsardzības nozares eksperti bija vienisprātis, ka 11 mēnešus ilgs dienesta laika periods izvēlēts kā optimālākais, lai ne tikai individuāli sagatavotu kājniekus, bet integrētu viņus darbam vienībās. Tieši apmācītas un koordinētas kājnieku vienības ir VAD galvenais mērķis, kas spēs būtiski palielināt NBS kaujas spējas.
Arī brigādes ģenerālis J. Kiukucāns uzskata, ka šis laiks ir pietiekams, lai apgūtu militārās pamatiemaņas un pat ieskatu kādā no specialitātēm. Protams, viss atkarīgs, no konkrētā jaunieša, viņa iepriekšējās izglītības, vispārējās sagatavotības un vēlmes apgūt militārās iemaņas. To, cik atjautīgi ir jaunkareivji un cik ātri spēj uztver jaunu informāciju, instruktori varēs identificēt jau pirmajos mēnešos.
Tāpat svarīgi, kāds komandas gars veidosies vienībās, kurā jauniesauktie dienēs un cik saliedēts būs kolektīvs. Lai katrs zina, kā darboties, kādus taktiskos elementus pielietot, saprastu komandas, jo dinamiskā kaujas situācijā visu izšķir sekundes, svarīgi, ka ir kopīga izpratne.
“Ja cilvēks nav sagatavots un iepriekš nekad nav šāvis ar ieroci, nemaz nerunājot par elementāras militārās taktikas apgūšanu, tad viņam kara situācijā būtu ļoti grūti izdzīvot. Protams, ir tādi, kuri ātri adaptējas tomēr bez jebkādas iepriekšējas sagatavotības tas nevar notikt,” saka J. Kiukucāns.
Uz jautājumu, vai 11 mēnešos gūtās militārās iemaņas pēc tam rezervistiem neaizmirsīsies, viņš norāda, ka jaunie kareivji pirmos piecus gadus pēc VAD būs ar lielāku piesaisti NBS apmācībām.
Tas ir pietiekami, lai uzturētu pamata prasmes - kaut arī to nedara ikdienā, rezervistiem būs vajadzīgs īsāks laiks, lai zināšanas atkal atjaunotu Viss gan atkarīgs no katra indivīda vecuma, veselības stāvokļa, motivācijas, kā arī NBS iespējām viņus iesaistīt apmācībās un tāpat arī darba devēja iespējam – laist rezervistus uz mācībām.
VAD – visaptverošas valsts aizsardzības stūrakmens
Atvaļinātais brigādes ģenerālis J. Kiukucāns atzīst, ka VAD veidošanu Latvijā šobrīd pieprasa ģeopolitiskā situācija, un, lai arī par obligātā militārā dienesta atjaunošanu Latvijā tiek runāts jau sen, tagad šim lēmumam ir politiskā griba un atbalsts.
Komentējot VAD ieviešanu, J. Kiukucāns uzsver, ka šajā gadījumā svarīgāka par kvantitāti šoreiz ir šī dienesta kvalitāte – vērtīgāk apmācīt mazāk jaunkareivju, toties kvalitatīvāk, lai pienesums būtu gan jaunietim, gan bruņotajiem spēkiem.
Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmā jāiesaistās visiem – sabiedrībai kopumā, darba devējiem, pašvaldībām.
Taču visaptverošas valsts aizsardzības koncepts Latvijā nav jauns. Kā raksta Edgars Andersons 1983. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture”, “1940. gada 23. aprīlī Latvijas valdība pieņēma Valsts aizsardzības likuma projektu, kas stājās spēkā 15. maijā, tikai mēnesi pirms valsts bojā ejas. [..] Jaunais likums ietvēra modernus, reālus aizsardzības principus. Ar šo likumu valsts aizsardzības sistēmā iekļāva visas valsts, pašvaldību un civiliestādes, kameras, organizācijas un uzņēmumus, kā arī visus pilsoņus. Valsts bruņotie spēki veidoja sevišķi organizētu un apbruņotu tautas daļu, kas tieši un aktīvi piedalījās valsts aizsardzībā. Faktiski zemes aizsardzībā bija iesaistīti arī visi pārējie valsts iedzīvotāji ar saviem fiziskiem un materiāliem līdzekļiem.”¹
J. Kiukucāns norāda – visaptverošas aizsardzības kontekstā arī pozitīvi, ka no 2024. gada Latvijas vidusskolās kā obligāts mācību priekšmets tiks ieviesta valsts aizsardzības mācība (VAM). Arī pret šo ieceri sākotnēji bija jūtama sabiedrības pretestība, bet jau 2018. gadā VAM tika ieviesta kā pilotprojekts 13 Latvijas skolās. Pašlaik valsts aizsardzības mācība skolās joprojām tiek īstenota brīvprātīgi, taču šo skolu šobrīd ir tik daudz, ka šajā mācību gadā valsts aizsardzības mācību apgūst jau vairāk nekā 10 000 jauniešu.
Arī Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un vecākais zemessargs Jānis Garisons atzīst, ka VAD izveidei visaptverošas valsts aizsardzības sistēmā ir ļoti būtiska loma.
Pirmkārt, lai aizpildītu NBS struktūrā trūkstošo personālresursu, jo nav noslēpums, ka šobrīd profesionālajā dienestā trūkst karavīru. Protams, profesionālajam militārajam dienestam valsts aizsardzības struktūrā vienmēr būs priekšroka, taču piemērotu darbinieku trūkums ir liels izaicinājums daudzās jomās Latvijā. Nacionālie bruņotie spēki šajā ziņā ir ļoti specifiska darba vieta, jo kandidātam ir jāatbilst daudziem kritērijiem, turklāt jābūt bez iepriekšējas sodāmības.
Līdz ar to algu palielinājums nebūtu risinājums, tas tikai veicinātu to, ka kandidāti uz armiju pārnāk, piemēram, no Valsts policijas vai robežsardzes.
“Kas notiks pēc tam, kad savāksim šo cilvēkus? Paši nebūsim priecīgi, ka trūkst policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju, jo armijā nevar paņemt jebkuru,” saka J. Garisons.
Otrkārt, VAD palīdzēs ilgtermiņā veidot pilsoņu attieksmes maiņu, kaut vai tik šaurā segmentā kā rezervisti un tie, kuri iepriekš dienējuši. Šai iedzīvotāju grupai ir pienākums domāt ilgtermiņā, lai neveidojas situācija, kāda tā mēdz būt pašlaik – kad daudzi atvaļinājušies karavīri neatsaucas uzaicinājumam piedalīties rezervistu apmācībās vai dara to ļoti gausi.
Treškārt, VAD stiprinās pilsoņu gatavības kultūru. Vai tie būs 11 mēneši valsts aizsardzības dienestā, vai pieci gadi Zemessardzē, tas atstās būtisku iespaidu uz indivīda personības veidošanos un attieksmi pret valsti.
Šādi pilsoņi ir gatavi darīt ne tikai savā, bet arī citu labā - aizsargāt valsti, tās pilsoņus un arī savu ģimeni.
VAD laikā iezīmēsies līderi
J. Kiukucāns arī uzskata, ka VAD veiksmes atslēga būs pirmie divi iesaukumi, kā viss process tiks organizēts un kādas pēc tam būs dienējušo atsauksmes. Viņa pieredze, deviņdesmito gadu sākumā veidojot obligāto dienestu Zemessardzē, rāda, ka, pareizi organizējot, nodrošinot un vadot militārās apmācības, daudzi pēc tam palika militārajā jomā. Arī VAD laikā kāds noteikti sapratīs, ka ir “āķis lūpā” un gribēs pievienoties profesionālajam militārajam dienestam.
Viens no izaicinājumiem gan varētu būt tas, ka VAD dienēs dažāda vecuma pilsoņi, piemēram gan astoņpadsmitgadīgi, gan tādi, kuriem jau divdesmit pieci gadi. Svarīgi, kā NBS vienības komplektēs, lai tās darbotos efektīvi. “Par jauniesaukto fizisko sagatavotību es neuztraucos, jo 11 mēnešu laikā viņi pakāpeniski pieradīs pie fiziskas slodzes, gan sekmīgi apgūs nepieciešamās militārās iemaņas,” saka J. Kiukucāns.
Katrā ģimenē pa zemessargam vai karavīram
Pieaugot Latvijas pilsoņu skaitam, kuri pievienojas Zemessardzei vai ir Jaunsardzē, iezīmējas situācija, ka teju katrā ģimenē ir kāds karavīrs vai zemessargs, kas ir sava veida drošības garants. Jānis Garisons pēc savas zemessarga pieredzes saka, ka militārā dienesta pieredze attīsta strukturētu domāšanu, dažreiz iemāca vienkāršot procesus, kas var būt svarīgi ekstrēmās situācijās, kad jāspēj skaidri domāt, nevis krist panikā. Tāpat dienestā nostiprinās psiholoģiskā noturība, spēja savākties.
Turklāt šī militārā pieredze noder arī profesionālajā jomā, jo ikvienā darba vietā ir svarīgi, ka darbinieks ir nosvērts, konstruktīvs, ar augstu stresa noturību un savas jomas līderis.
Viņš uzsver, ka VAD ir sava veida sociālais līgums starp valsti un sabiedrību. Tas noteikti nav no dzīves pazaudēts gads, kā iepriekš jauniešu diskusijās ir izskanējis.
“Biežas ir atrunas, ka negribu neko darīt, jo man ir ģimene. Taču, jo lielāka ir armija, jo mazāka iespēja, ka būs karš un ģimene cietīs,” viņš saka.
Arī iepriekš minētajā E. Andersona grāmatā “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture” rakstīts, ka Latvijas karavīriem bija liela loma patriotiskas sabiedrības veidošanā un uzturēšanā, jo Latvijas armija, kaut neliela, vienmēr bijusi disciplinēta un “karavīru vairums bija tēvzemes un tautas mīlestības apgaroti un viņi bija iespēja robežās apmācīti modernā kara prasībām.”
Līdzīgi ir arī tagad – lai arī Latvija ir NATO dalībvalsts un mēs varam paļauties uz sabiedroto atbalstu, pirmkārt, Latvijai jāveido pašai savas aizsardzības spējas. Un tas arī tiek darīts – gan ieviešot jaunu bruņojumu un tehniku, gan arī visaptverošas valsts aizsardzībā iesaistot visu sabiedrību, tostarp veidojot valsts aizsardzības dienestu.
¹Edgars Andersons “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture”. 1983. Daugavas Vanagu centrālās valdes izdevums.
