Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma un iedzīvotāju aizsardzība kara gadījumā nav jaunievedums. Tā Latvijā bijusi kopš valsts proklamēšanas. Kā tolaik plānota civilā aizsardzība, to šobrīd īpašā ekspozīcijā piedāvā apskatīt Latvijas Kara muzejā. Tā direktora vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs uzsver – lai gan paredzamie draudi starpkaru periodā, salīdzinot ar mūsdienām, bijuši citādāki, principi daudz neatšķīrās – valsts pienākums bija informēt sabiedrību par krīzi, kā arī rūpēties gan par valsts robežas, gan sabiedrības aizsardzību, piesaistot visus materiāltehniskos līdzekļus.
J. Ciganovs stāsta – pēc Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara sabiedrība pieņēma, ka agri vai vēlu nāksies sastapties ar jaunu konfliktu. Ņemot vērā iepriekšējā kara pieredzi un tā laika vispārējās tendences, sabiedrība apzinājās, ka nākamais karš būtiski atšķirsies no iepriekš pieredzētā.
Ar šo izstādi Latvijas Kara muzejs centies atspoguļot, kā tajā laikā valdība un armijas vadība mēģinājusi informēt iedzīvotājus par rīcību krīzes situācijā. Lai gan, salīdzinot ar mūsdienām, draudi atšķīrušies, civilās aizsardzības pamatprincipi bijuši identiski. Proti, valsts pienākums bijis maksimāli informēt iedzīvotājus par to, kas jādara gadījumā, ja noticis gāzu uzbrukums vai pilsētu bombardē ienaidnieka kaujas aviācija. Kur cilvēkam labāk slēpties, kā labāk rīkoties, kad bēgt no mājām, vai, tieši otrādi, kad labāk palikt mājās.
Starpkaru periodā izdots daudz speciālās literatūras par to, kā aizsargāties no gaisa uzbrukumiem un ķīmiskām kaujas vielām, gan par to, kāds apģērbs jālieto un kā izturēties, ja tiek palaistas kaujas ķīmiskās vielas.
Izstādē ar ilustratīviem piemēriem atspoguļoti toreizējās Iekšlietu un Kara ministrijas izdevumi, kurā iedzīvotājiem sagatavota informācija par valsts konvencionālo aizsardzību, pretgaisa aizsardzību, pretķīmisko aizsardzību un individuālajiem aizsarglīdzekļiem. Tāpat Kara muzejs centies atspoguļot, kā valsts mēģināja iedzīvotājus izglītot un ar ko centās viņus apgādāt, lai sekmētu aizsardzību.
J. Ciganovs stāsta, ka starpkaru periodā galvenais informācijas veids bija laikraksti. Apziņošanā izmantots arī radio. Tiesa, tajā laikā tas nebija tik izplatīts saziņas veids. Latvijas lielākajās pilsētās bija uzstādīta pretgaisa aizsardzības sistēma – sirēnas un skaļruņi. Informāciju izplatīja arī karavīri un iedzīvotāji.
1939. gadā Rīgā Iekšlietu un Kara ministrija rīkoja arī pirmās vispārējās pretgaisa aizsardzības mācības, kurās tika modelēta situācija, ka pilsētā noticis masveida uzlidojums – kas šādā krīzes situācijā notiktu un kā cilvēkiem rīkoties. Mācībās tika pārbaudīta apziņošanas sistēma. J. Ciganovs norāda, ka līdzīgas mācības notika arī armijas vienībās, kur rīkotas pretķīmiskās mācības. Tās norisinājušās arī dažās civilās iestādēs. Tāpat armijā tika organizēti speciālo instruktoru kursi - pretķīmiskās un pretgaisa aizsardzības speciālista kursi. Bija paredzēts, ka tie cilvēki, kuri apguvuši šos kursus, savas zināšanas nodos tālāk.
Tāpat Rīgā tika izbūvētas vairākas bumbu patvertnes. J. Ciganovs stāsta, ka starpkaru periodā tās centās izbūvēt iespējami vairāk un plašākas, tomēr aizsardzības būvniecībai atvēlētie finanšu līdzekļi bija krietni ierobežoti. “Interesanti, cik šīs patversmes tika lietotas tālāk Otrajā pasaules karā, kad, protams, bija uzlidojumi. Zināms, ka patvertne bija zem Armijas ekonomiskā veikala (tagad tirdzniecības centrs “Galerijas centrs”), Finanšu ministrijas un kādreizējā Sarkanā Krusta ēka blakus Aizsardzības ministrijai. Kas tagad ar tām noticis mūsdienās, nav zināms,” saka J. Ciganovs.
“Otrais pasaules karš izrādījās daudz briesmīgāks, nekā par to rakstīja brīvvalsts informatīvajos materiālos. Ķīmiskie ieroči šajā karā vispār netika izmantoti, taču no aviācijas uzlidojumiem cieta daudzi. Cik lielā mērā Latvijas brīvvalsts veiktā sabiedrības izglītošana palīdzēja nosargāt tās dzīvo spēku divu totalitāro valstu, Padomju Savienības un Nacistiskās Vācijas, sadursmē Latvijas teritorijā šobrīd ir grūti spriest. Skaidrs, ka tolaik spēku samēri nebija tādi, kādus prognozēja brīvvalsts laikā. Karadarbība bija krietni pamatīgāka un citādāka,” atzīst J. Ciganovs.
1940. gadā līdz ar Latvijas okupāciju beidzās arī iepriekš veiktā sabiedrības izglītošana un informēšana. “Visas Latvijas valsts labās gribas izpausmes beidzās līdz ar Padomju Savienības iebrukumu un valstiskuma likvidāciju. Tāpēc arī izstādes laika nogrieznis ir 1920.-1940. gads,” norāda J. Ciganovs.
Latvijas Kara muzejs aicina apmeklēt šo un citas izstādes, ievērojot visus drošības pasākumus.
"Sargs.lv" jau rakstīja, ka šodien aizsardzības ministrs Artis Pabriks preses konferencē iepazīstināja ar Aizsardzības ministrijas sagatavoto bukletu “Kā rīkoties krīzes gadījumā”, kas turpmāk elektroniski ir pieejams ziņu portālā “Sargs.lv”.
