Lai Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) sekmīgi turpinātu Sauszemes spēku mehanizācijas procesu, šobrīd aizsardzības plānotājiem jāraugās nevis uz nākamās paaudzes kaujas tehniku, ko varētu iegādāties NBS attīstībai, bet uz aiznākamās paaudzes bruņutehniku, kura Latvijas karavīriem ļautu būt soli priekšā iespējamiem pretiniekiem.
Tā intervijā “Sargs.lv”, vērtējot līdz šim aizvadīto mehanizācijas procesu bruņotajos spēkos, atzīst Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 2. bataljona jeb “Dzelzs bataljona” komandieris pulkvežleitnants Uldis Gūtmanis.
Pulkežleitnants U. Gūtmanis ir viens no NBS pārstāvjiem, kurš līdz ar daudziem citiem kolēģiem NBS rindās izstrādājis un aktīvi ieviesis Sauszemes spēku mehanizācijas projektu.
“Sargs.lv” jau rakstīja, ka septembra beigās līdz ar pēdējo Lielbritānijā iegādāto kaujas izlūkošanas kāpurķēžu mašīnu CVRT piegādi “Dzelzs bataljonam” noslēdzās Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes mehanizācijas projekta pirmā kārta. Tās ietvaros no Lielbritānijas saņemtas pilnībā kapitāli izremontētas 116 kaujas mašīnas. Papildus tām projekta gaitā Latvija Lielbritānijā pasūtīja vēl 82 lietotas kāpurķēžu mašīnas, kuras atjaunot plānots Latvijā.
Vērtējot CVRT līdzšinējo ekspluatāciju, U. Gūtmanis atzīst, ka tās izrādījušās ļoti efektīvas, izturīgas un piemērotas Latvijas apstākļiem. Tomēr laika gaitā jebkura tehnika nolietojas, kā arī morāli noveco, tādējādi aizvien aktuālāks jautājumus nākamajā desmitgadē būs par esošā mašīnu parka atjaunošanu. Šajā gadījumā jāņem vērā citi apstākļi – jebkura atjaunošana nedrīkst pārsniegt pašas mašīnas vērtību.
Mehanizētās kājnieku brigādes 2. bataljona komandieris atzina, ka līdz ar CVRT ieviešanu bruņojumā, karavīri iemācījušies pielietot bruņutehniku, uzlabojot manevra izpildi gan laikā, gan telpā.
Pēc U. Gūtmaņa domām, nākotnē NBS būtu jāraugās kājinieku kaujas mašīnu virzienā. Tās Latvijas karavīriem ļautu nodrošināt gan lielāku ugunsjaudu, gan būtu krietni ietilpīgākas, raugoties no desanta viedokļa.
Vaicāts, kāda veida šasija – riteņu vai kāpurķēžu būtu piemērotākā jaunajām platformām, U. Gūtmanis kā piemērotāko minēja kāpurķēžu mašīnas, norādot, ka tās ir universālākas un labāk ļauj pārvarēt šķēršļus.
Vienlaikus viņš uzsvēra, plānojot tālāko attīstību jāņem vērā vairāki priekšnosacījumi – Latvijai un pārējām Baltijas valstīm būtu daudz ciešāk jāsadarbojas plānošanā, lai visu trīs valstu tehniskais parks būtu vairāk vai mazāk vienāds, proti – visas trīs valstis ar nelielām modifikācijām izmantotu vienu un to pašu tehniku. Tas būtu nepieciešamas, lai nodrošinātu detaļu piegādes ķēdes un savstarpējo savietojamību. Otrkārt, ņemot vērā, ka šādi attīstības plāni tiek veidoti līdz pat 10 gadu garumā, aizsardzības spēju plānotājiem arvien nopietnāk jāskatās uz tām tehnoloģijām, ko jau šobrīd piedāvā robotikas un bezpilota platformu risinājumi.
Nospraužot izvirzītās prioritātes pareizā secībā, pēc U. Gūtmaņa vērtējuma, Latvija iegūtu ne tikai labāko pieejamo tehniku, bet arī tādus aizsardzības līdzekļus ar kādiem tā būtu gatava dot pretsparu iebrucējam vairāku nākamo desmitgažu laikā.
