* Interviju sagatavojis Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas departaments
Cilvēkam pēdas ir gluži kā mājai pamati – ja tie būs švaki, tad visa māja šķobīsies, saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Darja Ņesteroviča. Klīnikā strādājot, Darja savulaik novērojusi, ka pacientiem–karavīriem ir līdzīga rakstura pārslodzes traumas. Lai gan karavīri ir plaši pētīta populācija, atbildi tieši uz šo jautājumu tehniskā ortopēde akadēmiskajā literatūrā nav atradusi, tāpēc pie pētniecības ķērusies pati.
Doktora darba ietvaros viņa vētī kāju pārslodzes traumu biežumu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru vidū un analizē to saistību ar militāro apavu lietošanas paradumiem un pēdu uzbūves īpatnībām. Darjas veikums, kas ir daļa no plašāka starptautiskā pētījuma par muskuloskeletālo traumu mazināšanu NATO dalībvalstu bruņotajos spēkos, jau paspējis piesaistīt nozares uzmanību, nupat iegūstot Aizsardzības industrijas gada balvu izglītībā un pētniecībā.
Muskuloskeletālais traumatisms ir galvenais medicīniskās nespējas un pāragras demobilizācijas cēlonis militārpersonām miera laikā. Sakiet, kāda veida traumas tās ir?
Te ir runa par visa veida ikdienas pārslodzes traumām, kas skar rumpi, rokas un kājas. Traumas apakšējās ekstremitātēs, kas ir manā pētniecisko interešu lokā – sākot no gūžas uz leju – veido ap 70% no visām karavīru muskuloskeletālajām traumām. Ikvienas NATO dalībvalsts bruņoto spēku medicīnas dienestā šī ir aktuāla tēma, jo muskuloskeletālās traumas mazina karavīra darba spējas un prasa papildu budžeta līdzekļus. Tāpēc kopā ar pētniekiem no ASV, Beļģijas, Kanādas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Slovēnijas, Spānijas un Vācijas veicam zinātniski pētniecisko darbu projektā "Reducing Musculoskeletal Injuries", kura iznākums būs praktiski ieteikumi šāda veida traumatisma mazināšanai. Pētījumā notiek vienota pārslodzes traumu sastopamības, riska faktoru un profilaktisko pasākumu lietderības analīze, bet mans pienesums ir konkrēti aprēķini par pēdu un apakšstilbu traumatismu, militāro apavu ietekmes izpēte, kā arī detalizēta gaitas biomehānisko faktoru analīze NBS Sauszemes spēkos. Latvijā šāda pētniecība notiek pirmo reizi, un ceru, ka tā aizsāks medicīniski argumentētu diskusiju par karavīriem piemērojamajām fiziskajām slodzēm un militāro apavu izvēles stratēģijām, piemēram, plānojot iepirkumus.
Pētīt karavīrus – tas ir viegli vai grūti?
Karavīri ir samērā slēgta un nepieejama populācija. Lai pētnieks piekļūtu karavīram, nepieciešami daudzu līmeņu saskaņojumi, tātad pētniecība prasa ļoti skrupulozu plānošanu. Vienlaikus mana pieredze liecina – kolīdz pētnieks karavīram piekļūst, viss aiziet kā pa diedziņu, jo karavīri ir ļoti precīzi, izdarīgi un ieinteresēti savā veselībā.
Kā jau skarbie puiši, viņi ne vienmēr mīl runāt par savām problēmām, reizēm tās pat maskē, taču, kad saprot, ka viss paliek kabinetā, kļūst ļoti ieinteresēti, kā atrisināt vienu vai otru funkcionālo traucējumu.
Pats process nav sāpīgs – tas ir podometrijas izmeklējums, kas sastāv no staigāšanas pa spiedienjūtīgu paklāju gan basām kājām, gan zābakos. Kopumā esmu ieguvusi datus no 227 Sauszemes spēku karavīriem viņu ikgadējās medicīniskās apskates laikā, savukārt 66 karavīrus esmu pakļāvusi funkcionālai analīzei. Manā pētījumā iesaistīto karavīru vidējais izdienas ilgums ir astoņi gadi, kas nozīmē, ka zināmas traumas ir jau iegūtas. Ikdienas slodze dienestā ir liela, savā ziņā karavīrus var salīdzināt ar augstas klases sportistiem. Ķermenis ir jāuztur labā formā, tikai, atšķirībā no sportistiem, karavīrs neprogresē vienā noteiktā virzienā, tam jābūt vispārēji sagatavotam.
No kurienes jums tāda konsekventa interese par karavīriem?
Viss sākās nejauši, kad "Veselības centrā 4" pie manis ik pārnedēļu uz vizīti ieradās kāds karavīrs ar līdzīgām traumām pēdās un apakšstilbos – plantāro fascītu, mediālu tibiālu stresa sindromu, stresa lūzumu un citiem. Karavīri ir plaši pētīta populācija, bet tieši par pārslodzes traumām saistībā ar militāro apavu izmantošanu es akadēmiskajā literatūrā atbildes neatradu. Tātad jāpēta pašai, jo man patīk praktiskās darbības, piemēram, konkrētu medikamentu vai ortozes lietošanu zinātniski pamatot. Labi sakrita arī tas, ka 2017. gada nogalē RSU nodibināja Militārās medicīnas pētījumu un studiju centru, kura fokusā visdažādākajos leņķos ir karavīrs. No neiroloģiskā skatpunkta patlaban aktīvu pētniecību centrā veic tā vadītājs neirologs Ainārs Stepens, depresijas aspektu pēta RSU profesors ārsts-psihiatrs Māris Taube, no pēctraumu infekciju viedokļa ārsts-internists Kārlis Rācenis, bet es skatu pārslodzes traumas pēdās un apakšstilbos.
Gan doktorantūras izlaidums, gan promocijas darba aizstāvēšana jums vēl priekšā. Taču sakiet, kādus secinājumus var ieskicēt jau patlaban?
Patlaban esmu fāzē, kas līdzinās detektīva darbam – ir zināms, kas tiek meklēts, taču kopbilde vēl nav saskatāma un pie pamatojuma netieku, kamēr nav "savilkta" statistika. Datu analīzei nav viegli saņemties, tā prasa daudz pacietības. Lai izmērītu leņķus un izanalizētu viena karavīra gaitas video, man nepieciešama aptuveni pusstunda. Līdz šim, analizējot apavu valkāšanas komfortu, ir iezīmējusies tendence – karavīriem ir problēmas ar apavu izmēra izvēli.
Tik vienkārši!
Tas nemaz nav tik vienkārši. Cilvēki neprot izvēlēties savai pēdai piemērotus apavus, kas ir liela problēma visā populācijā. Strādājot klīnikā, to redzu visu laiku – apavi ir par īsu, par šauru. Retāk pēdai rodas problēma no tā, ka apavi ir par lielu.
Pētot karavīrus uzmanības centrā, protams, ir šņorzābaki, kam funkcijas ir ļoti līdzīgas neatkarīgi no firmas. Līdz ar to, mana darba rezultāti būs viegli izmantojami citu valstu bruņotajos spēkos.
Līdz šim novērojams arī tas, ka karavīri mēdz nepievērst uzmanību tādam šķietamam sīkumam kā pēdu ādas stāvoklim, taču nereti tieši hroniska tulzna vai papēžu plaisāšana ir pirmais signāls, ka ar pēdu kopumā kaut kas nav kārtībā. Tulzna pēc marša ir saprotama, taču hroniska tulzna var liecināt par pārslodzi, kas var novest pie stresa lūzuma, kas karavīram liks "izkrist" no dienesta uz pāris mēnešiem. Šāda lūzuma novēršana ir lielisks ieguvums visiem. Analizējot gaitu, patlaban arī veidoju traumu riska profilu, lai iezīmētu, kuram karavīram jāpievērš lielāka uzmanība ikgadējās apskates laikā.
Būtu lieliski, ja pie šiem pašiem karavīriem es kā pētniece varētu atgriezties pēc gadiem pieciem, desmit. Kohortas pētījums, kur viena un tā pati grupa tiek skatīta ilgākā laika posmā, ir mans sapnis! Savulaik, kad strādāju Slimību profilakses un kontroles centra datu reģistrā, iemācījos navigēt statistikā. Kopš tā laika izpratu azartu, ko slēpj pētniecība – mani fascinē, kā dati "savelkas" kopā vienā galaktikā!
Runājot ne par karavīru, bet vidējo Latvijas iedzīvotāju – kas ir izplatītākie veidi, kā grēkojam pret savām kājām?
Pēdas cilvēkam ir tāpat kā pamati mājai. Pēda pirmā saskaras ar atbalsta virsmu – ja tā saskaras pareizi, tad trieciens tiek absorbēts. Ja nepareizi – tas atbalsojas mugurkaulā, kas ilgtermiņā sāk sāpēt. Tāpēc apavu izvēlei ir ļoti liela nozīme, un es jau minēju, ka nepareiza apavu veida izvēle ir ļoti izplatīta. Cilvēki valkā šaurus un neērtu apavus, jo patīk, kā tie izskatās. Tas Latvijā, starp citu, raksturīgs arī vīriešiem. Sportisti parasti ir prātīgāki attiecībā uz apavu izvēli, jo kājas ir viņu darbarīks.
Apavi ļoti ietekmē to, kā pēda kustas. Eiropa staigājusi apavos jau gadsimtiem un pēdas no tā paliek arvien lielākas un slinkākas. Tās nepieciešams stiprināt ar vingrojumiem, jogu, zumbu – faktisko jebko, kas nav sēdēšana birojā vai automašīnā.
Vēl ļoti būtiski ir sekot pēdu ādas un nagu stāvoklim. Saplaisājuši papēži, varžacis, kārpas, sēnītes ir problēmas, kas jārisina vēl pirms tās mums sāk ievērojami traucēt. Diemžēl Latvijā cilvēki bieži pie speciālista nāk pārāk vēlu, kad problēmas novēršanai jau nepieciešama multiprofesionāla komanda – ne tikai tehniskais ortopēds, bet arī dermatologs, podologs, ķirurgs un fizioterapeits.
