Viena no izplatītākajām un atpazīstamākajām ieroču sistēmām pasaulē ir leģendārā Mihaila Kalašņikova triecienšautene ar tās modifikācijām. Šoreiz runa gan nav par Padomju “AK-47”, bet gan komunistiskās Ķīnas ražoto “Kalašņikovu” jeb “56. tipa” un tā modernizēto “56/2. tipa” pēcteci. Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš stāsta – pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Ķīna aktīvi atbalstīja savus komunistu sabiedrotos Vjetnamā, sūtot tiem pašas ražotos ieročus, tostarp “Kalašņikova” kopijas. Ironiski, bet, beidzoties Vjetnamas un ASV karam, ideoloģiskās domstarpības starp abām kādreizējām sabiedrotajām valstīm būtiski saasinājās, kas noveda pie Ķīnas iebrukuma Vjetnamā. Tad pret Ķīnas karavīriem vērsās pašas Ķīnas piegādātie ieroči.
Ķīna “56. tipa” triecienšautenes izgatavoja, sākot no 1950. gadu otrās puses līdz 1970. gadu beigām. Pirmos “Kalašņikova” sistēmas ieročus komunistiskā valsts sāka ražot neilgi pēc “AK-47” sērijveida ražošanas sākšanas Padomju Savienībā. D. Poziņš stāsta - nav īsti zināms, cik daudzus šos ieročus Ķīna izgatavojusi, kā arī cik un kam tieši tā šautenes pārdevusi. Ķīna ir ļoti specifiska valsts, kas savas militārās darbības tur lielā slepenībā, stāstot tikai tik daudz, cik pati vēlas, lai kāds uzzina. Skaidrs gan viens – šie ieroči ražoti milzīgos apmēros.
“Ķīna šo ieroci ražo ļoti lielos apjomos – tas faktiski ir viens no lētākajiem ieroču tirgū nopērkamajiem “Kalašņikova” paveidiem, kas pasaulē izplatīts daudzviet. Pat kino industrijā – dažādās mākslas filmās bieži redzami bija nevis Padomju Savienības ražotie “AK-47” automāti, bet gan tieši Ķīnas ieroči,” norāda vēsturnieks.
Jāatzīmē arī, ka Ķīnas un Padomju Savienības “Kalašņikova” sistēmas ieroči ir ļoti līdzīgi, pat teju identiski. Ieroču jauda ir vienāda – 7,62x39 milimetru kalibrs, arī ieroču detaļas ir savstarpēji maināmas. Tomēr Ķīnas “56. tipa” ierocis, salīdzinot ar Padomju Savienības analogu, atšķiras ar zemāku ražošanas un metāla kvalitāti, kā arī durkli – nažveida durkļa vietā tam ir trīs šķautņu durklis. Kā priekšrocības uzskaitāmas ieroča lētums, ražošanas vienkāršība, tik pat vienkāršā pielietošana, kas kopsummā rada efektu tā izmantošanai kaujas apstākļos. Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs piebilst, ka arī mūsdienās strēlnieku ieroču un triecienšauteņu vidū “Kalašņikova” sistēmas ieroči joprojām ir visizplatītākie pasaulē.
Īpaši lielā skaitā šos Ķīnas ražotos automātus varēja sastapt komunistiskās Ķīnas sabiedrotās Ziemeļvjetnamas armijā un Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas frontes jeb Vjetkonga partizānu vienībās. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Ķīna aktīvi atbalstīja savus sabiedrotos Vjetnamā, sūtot tiem ieročos, to starp arī “56. tipa” automātus. Ironiski, bet, beidzoties Vjetnamas karam, Ķīnas un Vjetnamas attiecības saasinājās.
1980. gadā Ķīna savu triecienšauteni “56. tipa” modernizēja, radot tā pēcteci - “56/2. tipa” triecienšauteni. Būtiskākā atšķirība starp šiem ieročiem – ieviesti jauni materiāli tā ražošanā, koka detaļas aizstājot ar plastmasu. Šāds lēmums skaidrojams ar to, ka izgatavot plastmasas ieroču detaļas prasa mazāk laika. Tādējādi ieroču ražošanas pašizmaksa samazinājās vēl vairāk. Arī ieroča svars kļuva jūtami vieglāks. Jaunākajai triecienšautenes versijai izstrādāta arī taisnāka laide, kas samazina atsitienu un stobra svārstību. Tikmēr abu ieroču mehānisms ir identisks, tāpat arī magazīnas un patronu kalibrs.
Latvijas Kara muzeja krājumā esošā Ķīnā ražotā “56/2. tipa” triecienšautene bijusi plaši izplatīta Latīņamerikā, Āfrikas valstīs, kā arī Dienvidaustrumāzijas valstīs, un teju jebkurā reģionālā konfliktā. Gan “56. tipa”, gan tā modernizētā versija pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā nonāca arī Latvijā, tiesa – izvērtēšanas un testēšanas nolūkos.
Latvijas Kara muzeja krājumā esošos Ķīnā ražotos ieročus muzejam dāvināja Nacionālie bruņotie spēki, kad pēc testiem un izvērtēšanas tika atzīsti par neatbilstošiem.
Runājot par “Kalašņikova” sistēmas ieročiem kopumā, vēsturnieks uzver – to lielākās priekšrocības slēpjas efektivitātē, lētumā un vienkāršībā.
“Kalašņikova” sistēmas automātu īpatnība ir tāda, ka to detaļas nav tik precīzi izgatavotas kā Rietumvalstu ieročiem. Līdz ar to šo ieroču sistēmu šaušanas precizitāte ir mazāka, sevišķi lielās distancēs. Vienlaikus tie turpina darboties, ja to mehānismā iekļūst smiltis vai dubļi. D. Poziņš atzīst, lai gan Krievija un Ķīna šos automātus slavē par savu uzticamību, sakot, ka tie ir labākie strēlnieku ieroči pasaulē, raugoties no lietošanas ērtuma viedokļa, mūsdienās ieroču tirgū pieejami daudz modernākas un arīdzan precīzākas triecienšautenes.
Latvijas Kara muzeja pārstāvis atzīst, lai gan laika periodā no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem Ķīna daudz izmantoja no Padomju Savienības kopētus vai pēc licences ražotus ieročus, mūsdienās tās bruņojuma industrija ir spērusi platu soli savā attīstībā. Ķīna būtiski attīsta savu ieroču ražošanas industriju, ražojot augsto tehnoloģiju ieročus. Tādēļ aizvien sabiedrībā izplatītais priekštats, ka Ķīna tikai kopē citu valstu izstrādājumus vairs neatbilst realitātei. Tomēr pagājušā gadsimtā ieviestie ieroču ražošanas pamata principi palikuši nemainīgi. Arī mūsdienās Ķīnas rūpniecība spēj izgatavot ļoti nopietnas un efektīvas ieroču sistēmas par krietni lētāku cenu nekā to dara Krievija vai Rietumvalstis. Tas daudziem konkurentiem liek rēķināties ar Ķīnas augošo militāro industriju.
