"Sargs.lv" skaidro: kādi bija Latvijas pirmās brīvvalsts militārie aizsardzības plāni?

Ne viens vien vēstures un politoloģijas eksperts ir norādījis uz līdzībām, kas vieno agrāko nacistisko Vāciju ar tagadējo Krievijas agresiju pret Ukrainu. ASV vēsturnieks Timotijs Snaiders vēl nesen Tallinā notikušajā Lennarta Meri konferencē salīdzināja pašreizējo Eiropas ģeopolitisko saspīlējumu ar situāciju, kādā Eiropa atradās 1938. gadā pirms Otrā pasaules kara izcelšanās. Viņš argumentēja, ka, ja Čehoslovākija, līdzīgi kā šobrīd Ukraina, būtu veiksmīgi pretojusies nacistiskajai Vācijai, tas, iespējams, būtu ļāvis nepieļaut Otrā pasaules kara izcelšanos.

Pēc Timotija Snaidera teiktā, ja Ukraina padotos Krievijai, tas ļautu agresorvalstij kļūt par tādu militāru lielvalsti, kura varētu vest turpmākos karus ar Ukrainas tehnoloģijām un Ukrainas karavīriem no citām ģeogrāfiskajām pozīcijām. Tikmēr, atskatoties vairāk nekā 80 gadu senā pagātnē, V. Kuzmins iezīmē vairākas būtiskas atšķirības tā laika Latvijas aizsardzības pieejā no mūsdienām.

Latvijas aizsardzības plānus formēja ģeopolitiski apsvērumi

Latvijas pirmās brīvvalsts aizsardzības plāni un armijas gatavība pretoties militāram iebrukumam balstījās uz vairākiem būtiskiem pamatprincipiem. Pirmais no tiem, kuru iezīmē Valdis Kuzmins, norāda uz tā laika Eiropas atšķirīgo ģeopolitisko situāciju, kurā Latvijai nācās dalīt savu draudu uztveri starp nacistisko Vāciju un PSRS.

Izejot no tā laika draudu uztveres, arī Latvijas armijas aizsardzības un mobilizācijas plāni tika veidoti tā, lai stātos pretī nacistiskās Vācijas iespējamajai agresijai.

Tikpat vērā ņemams aspekts bija Latvijas armijas struktūra, kura tika balstīta uz obligātā kara dienesta sistēmu. Sistēmas vissvarīgākais elements bija mobilizācijas plāns, kurš nevarēja eksistēt neatkarīgi no aizsardzības plāna.

Šo aspektu raksturo divi skaitļi. Latvijas armijas miera laika sastāvs, kurš divdesmit gadu laikā pastāvīgi variēja – zemākajā punktā bija aptuveni 15 tūkstoši karavīru, taču 1940. gada vasarā miera laika armiju veidoja 30 tūkstoši karavīru. Savukārt Latvijas kara laika armiju varēja sastādīt 142 tūkstoši cilvēku. Lai to sasniegtu, bija jāīsteno sarežģīta un laikietilpīga mobilizācija.

Lai īstenotu mobilizācijas plānu, aizsardzības plāni paredzēja Latvijas bruņoto spēku atkāpšanos no robežas reģioniem. “Nebija iespējams nosargāt robežu no nacistiskās Vācijas vai PSRS ar miera laika armiju. Mēs varējām tikai veikt aizkavēšanas operācijas, atdodot teritoriju, lai iegūtu laiku un īstenotu mobilizāciju,” turpina V. Kuzmins.

Latvijas aizsardzība tika balstīta nodomos kavēt pretinieka kustību

Sarunā ar portālu “Sargs.lv” V. Kuzmins atklāj, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijas armijas aizsardzības plāni balstījās uz inženieru jeb tā laika sapieru vienībām, kurām pretinieka iebrukuma gadījumā būtu jāveic sprostošanas operācijas ar nodomu aizkavēt pretinieka kustību.

Tā vietā plāni paredzēja tā sauktos sprostojumus, kas aizkavētu pretinieku – piemēram, tiltu spridzināšanu vai mīnu lauku izveidošana starp diviem purviem, kas aizkavētu pretinieku. Ja Latvijas armijas vienības veidotu aizsardzības pozīcijas, tad tās būtu vieglas lauka fortifikācijas, piemēram, ložmetēju ligzdas vai ierakumi kājnieku nodaļām.

Šī konkrētā plāna ietvaros robežsargiem tika izdalītas prettanku mīnas, kamēr atsevišķas miera laika vienības bija nozīmētas kā sedzēju vienības – vienības, kas veic segšanu un nodrošinās, ka mobilizāciju var veikt pēc iespējas ātrākā periodā.

V. Kuzmins norāda uz Latvijas Valsts vēstures arhīvā pieejamām fotogrāfijām, kurās redzami 1937. gadā Latgales divīzijas Sapieru rotas izstrādāti Sēlijas robežas segšanas sprostojuma plānu piemēri.

Tomēr, sākoties Otrajam pasaules karam un Sarkanajai armijai iebrūkot Polijā, kļuva skaidrs, ka līdzšinējie Latvijas mobilizācijas un aizsardzības plāni ir neadekvāti situācijai. “PSRS kļuva par vienlīdz nopietnu draudu. Ir arī saglabājušies sēžu protokoli, kur Latvijas armijas komandieris ģenerālis Jānis Balodis saka, ka mums jāveic izmaiņas – tur, kur agrāk bija relatīvi draudzīga valsts Polija, uz dienvidiem no Daugavpils mums atrodas jau PSRS okupēta un anektēta teritorija,” viņš turpina.

No šī brīža karadarbība draudēja divās frontēs – pret PSRS Sarkano armiju austrumos, kur būtu galvenais uzbrukuma virziens, un pret tām Sarkanās armijas vienībām, kas tika ielaistas Latvijas teritorijā atbilstoši tā sauktajam “bāzu līgumam”. Līdz ar to Latvijā tika uzsākta jauna aizsardzības un mobilizācijas plānu reforma, kas tika balstīta uz teritoriālās komplektēšanas principu.

Plāna izstrādes procesā tika paredzēts, ka galvenais uzbrukuma virziens notiktu gar Pleskavas jeb šobrīd “A2” šoseju, kam tika pielāgotas arī teorētiskās mācības, kuras mūsdienās dēvē par “MAPEX” – mācības uz kartes bez reālu vienību manevriem. Mācībās tika izvēlēti atbilstoši šķēršļi, piemēram, Gaujas tilta un dažādu caurteku spridzināšana.

Latvijas valsts vēstures arhīvā ir pieejamas fotogrāfijas no 1940. gada 7. divīzijas plāniem, kas tika izspēlēti Latvijas armijas kara spēlē (MAPEX). Mācību ietvaros Sarkanās armijas Mehanizētais korpuss iebruka Latvijā gar Pleskavas (A2) šoseju, kuru bija paredzēts aizkavēt ar šķēršļiem starp Apes pilsētu un Gaujas upi, lai aizturētu tās virzību uz rietumiem. “[Fotogrāfijās] ir redzami precīzas [sprostojumu] atrašanās vietas un nepieciešamie resursi. Ir zināms, ka šīs kara spēles materiālus izmantoja reālu mobilizācijas segšanas sprostojumu izstrādē,” komentē V. Kuzmins.

Maldīgi pieņēmumi un nepareizi politiskie lēmumi noveda pie Latvijas okupācijas

V. Kuzmins atgādina, ka 700 gadu griezumā vienīgais iebrukums tagadējā Latvijas teritorijā no mūsdienu Krievijas robežas noticis vien 1577. gadā. Visi pārējie iebrukumi tikuši īstenoti caur Igaunijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijām. Viņa vērtējumā 1940. gadā Latvijai bija profesionāli sastādīti aizsardzības un mobilizācijas plāni, kā arī ļoti profesionāli sprostošanas plāni, taču šos plānus izjauca viena būtiska nianse – Krievija neiebruka Latvijā caur austrumu robežu.

Kā 1939. gadā, tā arī 1940. gadā PSRS plāni paredzēja Baltijas valstis iekarot secīgi, uzbrūkot pa daļām ar lielu skaitlisko pārsvaru un stājoties pretī Baltijas valstīm pa vienai. V. Kuzmins min divus iemeslus, kādēļ Baltijas valstīm trūka savstarpējās koordinācijas.

Pirmkārt, pirms Otrā pasaules kara pastāvēja uzskats, ka tāda cilvēciskā un politiskā katastrofa kā Pirmais pasaules karš vairs neatkārtosies, līdz ar to nav nepieciešams rast kompromisus ar kaimiņvalstīm.

Otrkārt, iemesls, kādēļ ar Lietuvu nebija iespējams panākt nekādas būtiskas vienošanās, bija saistīts ar Lietuvai kritiski svarīgu jautājumu par Viļņas apgabala statusu, kuru apstrīdēja Polija. “Polija bija okupējusi Viļņas apgabalu, un Lietuva nebija gatava runāt ne ar vienu valsti, kura oficiāli neatzīst, ka Viļņas apgabals ir Lietuvas teritorija. Tāpat arī Polija nebija gatava runāt ne ar vienu, kurš neatzina Viļņas apgabala piederību Polijai. Līdz ar to nekādas sarunas nevarēja notikt,” skaidro V. Kuzmins.

Vienlaikus Latvija pieņēma, ka lokāls militārs konflikts Eiropā nav iespējams. Vadoties pēc tā laika Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera ziņojuma, Latvijas politiskā vadība pieņēma, ka jebkurš militārs konflikts pāraugtu vispārējā militārā konfliktā.

1939. gada augusta beigās Latvija saņēma ultimātu no PSRS – Latvijas teritorijā ir jāielaiž Sarkanās armijas vienības un jāizveido PSRS karabāzes. V. Kuzmins norāda, ka 1939. gada septembra sākumā bija kritisks brīdis, kad Latvija varēja izsludināt mobilizāciju pēc ceturtā sadalījuma, kas faktiski bija paredzēta karadarbībai pret nacistisko Vāciju. Mobilizācija prasītu 72 stundas, pēc kurām mobilizētās vienības būtu jāpārvieto atbilstoši jauniem draudiem no austrumiem.

1940. gadā Latvija plānoja un varēja sekmīgi īstenot karadarbību pret PSRS arī situācijā, kad Latvijā jau bija izveidotas Sarkanās armijas karabāzes Kurzemē. Latvijas Kara muzejā ir saglabāti dokumenti, kas norāda, ka 1940. gada vasarā Padomju Savienības atsevišķais korpuss, kurš atradās uz rietumiem no Ventas, patiesībā nebija kaujasspējīgs. Tomēr tas būtu izdevies vien gadījumā, ja pārējās Baltijas valstis rīkotos tāpat, norāda V. Kuzmins.

Noslēgumā V. Kuzmins piebilst, ka tolaik Latvijas armija spēja ļoti adekvāti novērtēt pretinieka spējas. Piemēram, mācību laikā Latvijas armija praktizēja spējas karot ielenkumā. “Viņi pieņēma, ka Sarkanā armija ielenks Latvijas vienības, kurām būs jālaužas ārā. Es pieņemu, ka tā bija vienīgā armija pasaulē, kura pirms Otrā pasaules kara kaut ko šādu mācījās darīt, jo visi bija ļoti optimistiski, kamēr mēs potenciālo karadarbību uztvērām reālistiski,” viņš uzsver.

Vienlaikus Latvijas armijas spēja mācīties no citu kļūdām, vērtējot Vācijas iebrukumu Polijā, ļāva veikt adekvātus secinājumus un fokusēties uz nepieciešamajām spējām. Jau tad Latvijas armija saprata, ka tās galvenais drauds ir mehanizētas vienības, kuras darbojas operacionālā līmenī. Lai stātos pretī šim draudam, Latvijas armija veidoja tā saucamās motogrupas, kas bija specializētas prettanku vienības ar kombinētām ieroču šķirām un spēju aizturēt vai apturēt lielas tanku vienības.