Mans sapnis ir vienots, spēcīgs, sakārtots Kapelānu dienests ar prasmīgiem kapelāniem, kas īsteno NBS komandiera nodomu, sadarbojoties visos līmeņos. Jo paši būsim spējīgāki, jo labāk varēsim atbalstīt un nodrošināt aprūpi karavīriem un viņu ģimenēm. Tā savā pirmajā intervijā jaunajā amatā portālam “Sargs.lv” atzīst NBS virskapelāne kapteine Estere Tumoviča. Viņa ir pirmā virskapelāne sieviete NATO dalībvalstīs un saka lielu paldies līdzšinējam Kapelānu dienesta vadītājam Elmāram Pļaviņam, jo viņš vienmēr atradis laiku pavaicāt, kā klājas, un bijis gādīgs, bet vienlaikus stingrs. Tieši tas parādot patiesās rūpes par savu komandu.
Nacionālajos bruņotajos spēkos kā Militārās policijas kapelāne E. Tumoviča ir nepilnus trīs gadus. 2019. gadā, kad “Sargs.lv” Esteri intervēja pirmo reizi, viņa stāstīja, ka ar kapelāna profesiju pirmo reizi iepazinusies bakalaura studiju laikā, kad praktiskās teoloģijas kursā studenti devušies uz cietumu, slimnīcu un arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tolaik Estere vēl tikai “piemērījusi” profesijas, domājot, kurā virzienā doties un pēc diviem gadiem arī saņēmusi zvanu ar aicinājumu kandidēt uz pirmās sievietes kapelānes vietu, kas bijis tikpat negaidīti kā šis amats. Tā drīz vien viņa kļuva par pirmo sievieti-kapelāni Latvijas armijas Kapelānu dienestā, un joprojām tic, ka atrodas tur, kur viņai jābūt.
Šo gadu laikā NBS kapelānu dienestam pievienojusies vēl viena kolēģe virsleitnante Anna Dobele, kura ir Mehanizētās kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona kapelāne, bet šobrīd ar Latvijas kontingenta karavīriem atrodas NATO starptautiskajā operācijā Kosovā. “Esmu lepna par Annu, viņa ir tāds mazais cinītis, kas šobrīd iestaigā ļoti nozīmīgu ceļu,” saka Estere.
Uz jautājumu, vai karavīri kapelānu sievieti vai vīrieti uztver atšķirīgi, viņa atbild – par to nekad daudz nav domājusi, jo pēc dabas ir cilvēks, kurš vienkārši iet un dara.
Estere Militārajā policijā ir pirmā kapelāne, jo šajā vienībā garīgā atbalsta sniedzēja štata vietas iepriekš nav bijis. Vienību gan pēdējos divus gadus atbalstīja E. Pļaviņš, un pēc tam arī tika pieņemts lēmums, ka Militārajā policijā kapelānam ir jābūt pastāvīgi. Līdz ar to Esterei bijusi tā apziņa un arī liela atbildības sajūta – kā viņa visu izveidos, tā arī būs. Viņa vērtē, ka līdz šim veicies ļoti labi, jo tas ir bijis kopīgs darbs ar visu vienību un komandieri, ar kuru izvērtusies ļoti veiksmīga sadarbība.
Estere atzīst – par NBS komandiera ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa nodomu virzīt viņu virskapelānes amatam uzzinājusi ļoti īpašā dienā – tieši pirms stundas viņa bija aizstāvējusi maģistra darbu LU Teoloģijas fakultātē, turklāt todien bijusi arī Esteres dzimšanas diena.
“Man nebija ne jausmas, kāpēc komandieris mani aicina, nodomāju – diez vai viņš kapelānus personīgi apsveic dzimšanas dienā. Kad komandieris izteica šo piedāvājumu, es ilgi nevilcinājos, sakot – jā, esmu gatava to darīt! Uzskatu, ka tā man ir liela cieņas un goda izrādīšana, ka NBS komandieris manī ir saskatījis Kapelānu dienesta vadītājai nepieciešamās īpašības, un man nav iemesla to apšaubīt,” saka E. Tumoviča.
Viņa piebilst, ka veiksmīga Kapelānu dienesta darba pamatā noteikti ir vienotība Kristū, komandas darbs un savstarpējā sadarbība. Uzzinot par virskapelāna maiņu, pārējie kolēģi Esteri sirsnīgi apsveikuši, un viņai ir pārliecība, ka spēs labi sadarboties.
Estere piebilst – rakstot pirmo uzrunu NBS virskapelānes amatā, viņa jau apdomājusi galvenos darbus un virzienus. Viņas sapnis ir vienots, spēcīgs, sakārtots Kapelānu dienests ar prasmīgiem kapelāniem, kas īsteno NBS komandiera nodomu, sadarbojoties visos līmeņos. Lai Kapelānu dienests vienmēr būtu resurss, ar ko visi var rēķināties un izmantot. Tāpēc arī pašiem kapelāniem būs jāturpina sava attīstība un izaugsme, lai vēl kvalitatīvāk spētu nodrošināt garīgo aprūpi, vienlaikus esot līderiem un uzņemoties iniciatīvu. “Jo mēs būsim spējīgāki, jo mēs labāk varēsim palīdzēt citiem,” viņa saka.
Paralēli kapelānes darbam bruņotajos spēkos Estere ir arī evaņģēliste Doles Ķekavas evaņgēliski luteriskajā draudzē, kur ik pa laikam vada arī dievkalpojumus. Vairums NBS kapelānu paralēli ir arī mācītāji vai priesteri ar savu draudzi. Viņa stāsta, ka kā kapelāne-evaņģēliste nav tiesīga laulāt un sagatavot Svēto vakarēdienu taču var, piemēram, vadīt bēru ceremonijas, kristības, dievkalpojumus, svētbrīžus, aizlūgumus, apciemot slimniekus mājās un, protams, sniegt atbalstu karavīriem – gan starptautiskajās operācijās ārvalstīs, gan vienībās tepat Latvijā.
“Esmu ļoti paļāvīga, ticu, ka mans ceļš ved tur, kur tam jāved. Ar Dievu kopā viss ir vieglāk. Liels paldies arī Elmāram Pļaviņam, kurš man ļoti simpatizēja kā vadītājs. Ja pret kādu viņš varbūt bija mazliet skarbāks, tad mēs ļoti labi sapratāmies. Viņš vienmēr atbalstīja, bija gādīgs un rūpīgs un atrada laiku otram pajautāt: “Kā tu jūties un kā tev iet?” Tas parāda patiesās rūpes par savu komandu,” rezumē Estere Tumoviča.
