Pašlaik Rietumu pasaule atrodas faktiskā karastāvoklī ar Krieviju, tā nedēļas nogalē Rīgā notiekošajā “Rīgas konferencē 2021” intervijā “Sargs.lv” saka Eiropas politikas un analīzes centra (CEPA) pētnieks atvaļināts ģenerālleitnants Bens Hodžs (Ben Hodges). Viņš atzīst – Krievija konsekventi turpina ignorēt starptautiskās vienošanās – Krima joprojām ir okupēta, turklāt Austrumkrainā katru nedēļu tiek nogalināti vairāki ukraiņu karavīri pat situācijā, kad ir vienošanās par pamieru. Tikmēr Rietumu pasaule uz šo nepieteikto karu neatbild, tā vietā tiek pabeigts “Nord Stream 2” projekts, ko virkne analītiķu raksturo kā ģeopolitisku projektu un Krievijas ietekmes sviru pār Eiropu. Eksperts ir pārliecināts – ja Kremlis redzēs, ka NATO nav vienota un nespēj veikt efektīvu atturēšanu pasākumus un, ja NATO uzmanību novērsīs potenciāls konflikts ar Ķīnu, tad Krievijas uzbrukuma risks Eiropā tikai paaugstināsies.
2017. gada militārajās mācībās “Zapad” Krievija izspēlēja uzbrukuma scenāriju Baltijas valstīm un Polijai, ko var secināt pēc šī gada mācībām “Zapad 2021”?
Šajās mācībās iezīmējās trīs aspekti. Pirmkārt, stratēģiskajā līmenī Kremlis demonstrēja, ka viņiem nav saistošas nekādas starptautiskas vienošanās un viņi absolūti nerespektē prasību būt “caurspīdīgiem”, arī attiecībā uz mācībās iesaistīto karavīru skaita paziņošanu citām valstīm. Turklāt Krievija skaidri apzinājās, ka no Rietumu puses nebūs nekāda spiediena, liekot tai būt vairāk caurspīdīgai savās darbībās. Tas jāņem vērā, veidojot jebkādu dialogu ar Kremli, jo skaidri iezīmē viņu mentalitāti. Tā ir daļa no kara stratēģijas, jo karš nozīmē ne tikai robežu šķērsošanu ar tankiem, bet tas var notikt arī informācijas telpā, kā arī ekonomiskajā un diplomātiskajā līmenī. Protams, tas var tikt atbalstīts arī militārā līmenī, piedraudot, piemēram, ar kodolieročiem. Turklāt Krievija redz, ka tai nav īsti piemērota nekāda soda par to, ko tā izdarīja Gruzijā un Ukrainā.
Otrkārt, jāņem vērā esošā situācija, jo Austrumukrainā un Ukrainas robežu tuvumā joprojām atrodas simtiem tūkstošu Krievijas karavīru. Vienlaicīgi jau vairākus mēnešus Baltkrievijas režīms izmanto “nelaimīgos” migrantus, lai grūstu tos pāri Latvijas, Lietuvas un Polijas robežām. Ja gribam to nosaukt vārdā – mēs jau tagad esam faktiskā karastāvoklī ar Krieviju.
Vēlamies precizēt, jūsuprāt, tagad notiekošais jau ir karastāvoklis?
Ja jau šobrīd ir karastāvoklis, kā teicāt, kā Rietumiem sevi pasargāt? Kā reaģēt uz hibrīduzbrukumiem no Krievijas, kas ne vienmēr pāriet konvencionālā uzbrukumā?
Ļaujiet man minēt vēl trešo aspektu. Krievija pēdējā laikā ļoti mērķtiecīgi attīstījusi arī tehnisko un digitālo nodrošinājumu, radot un izmēģinot dažādus bezpilota lidaparātus, balstoties uz Kalnu Karabaha konfliktā piedzīvoto.
Piemēram, Vācija, Francija?
Tieši tā! Tieši tāpēc Kremlis jūtas tik brīvi darīt to, ko tas dara un ir visai pārliecināts – neviens neiejauksies Ukrainas jautājumā. Tikmēr arī Baltkrievijā ir diezgan liels haoss, kas nu jau sāk radīt problēmas arī Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem, izmantojot nelikumīgo imigrāciju. Un viņiem ir gāze, uz viņu noteikumiem, kas nepieciešama Eiropai, lai tā nenosaltu. Tāpēc spiediens uz Rietumu valstu valdībām ir milzīgs. Mums visu laiku jāpatur prātā, ar ko mums ir darīšana, taču, protams, mums jāturpina sarunāties, veidot dialogu, arī ar Ķīnu. Katram konfliktam būtu jābeidzas kā veiksmīgu sarunu iznākumam. Taču šīs sarunas būtu jāveido no Eiropas spēka un vienotības pozīcijām, kas diemžēl šobrīd nenotiek. Tas Krievijas acīs padara mūs vājus.
Protams, ir arī daudzu konkrētu pasākumu kopums, ko Eiropai jāturpina darīt gan kiberdrošības, gan jūras, gan pretgaisa aizsardzības jomā, taču man ir jautājums – kā mums stratēģiski saglabāt iniciatīvu un būt proaktīviem, neesot pārāk provokatīviem, ja trūkst labu politisko līderu? Kāpēc mēs vienmēr nereaģējam uz to, ko dara Kremlis? Viens no kara principiem ir iniciatīva. Kāpēc gan mums neuzņemties iniciatīvu, lai tad Kremlis pēc tam reaģē un prāto, ko mēs tagad darīsim tālāk. Nevajag jau uzreiz ķerties pie lodēm, jo “ieroči” var būt gan ekonomiski, gan diplomātiski. [..] Pat, ja ASV prezidents ir paziņojis, ka Savienoto Valstu sadarbība ar Eiropu tagad būs daudz ciešāka un Eiropā ir izvietots liels skaits ASV karavīru, brīžiem tik un tā nav tādas pārliecības.
Nesen lasījām par plāniem samazināt ASV organizēto militāro mācību “Defender 2022” mērogus Eiropā, spēkus koncentrējot vairāk uz Indijas-Klusā okeāna reģionu. Taču Baltijas reģionā Krievijas radītie draudi joprojām pastāv. Vai arī šis solis Putina acīs var būt kā NATO vājuma pazīme?
ASV šāda mēroga mācībām tērē simtiem miljonu dolāru, lai caur dažādu valstu ostām nogādātu militāro tehniku Eiropā un organizētu vingrinājumus. Taču es uzskatu, ka ne vienmēr jāvadās pēc principa “jo vērienīgāk, jo labāk”, jābūt arī praktiskajam aspektam.
Mācību “Zapad 2021” laikā izskanēja informācija, ka Krievija un Baltkrievija veidos kopīgus kaujas apmācību centrus. Jau iepriekš bijusi doma Baltkrievijā ierīkot pastāvīgas bāzes, piemēram, Krievijas Gaisa spēku un citu vienību karavīriem. Vai tādā veidā Krievija vēl vairāk vēlas pastiprināt savu ietekmi kaimiņvalstī? Kā uz šo soli reaģēt NATO?
Runājot par Baltkrieviju, es tomēr cerēju – pat zinot, kāds ir Aleksandrs Lukašenko, ka viņš noturēsies pret Kremļa ietekmi. Taču šis gads bija katastrofa, ieskaitot Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas, kuru leģitimitātei netic neviens. Arī tālākie notikumi par to liecina – Baltkrievijas opozīcijas žurnālista nolaupīšana no “Ryanair” reisa, izturēšanās pret Baltkrievijas olimpisko atlēti, kura bija spiesti lūgt politisko patvērumu Polijā un bēgt, nelikumīgās imigrācijas izmantošana hibrīduzbrukumam pret Latviju, Lietuvu un Poliju… Līdz ar to uzticamība A.Lukašenko ir pielīdzināma nullei. Es nezinu, cik ilgu laiks vēl paies, kad viņš atzīs, ka Kremlim ir pilnīga ietekme pār viņu. Baltkrievijas gaisa aizsardzība jau tagad ir pilnībā integrēta Krievijas gaisa aizsardzības sistēmā. Krieviem Baltkreivija vienmēr bijis loģistikas atbalsts un militārās noliktavas, un šie apmācību centri – pastāvīgi vai nē – ir daļa no šīs sistēmas. Kāpēc tas NATO ir svarīgi? Tas rada papildu potenciālos draudus, piemēram, Latvijai, Lietuvai, Polijai un Ukrainai, jo uzbrukuma gadījumā atbilstošai reakcijai atliek mazāk laika.
Redzam, ka attiecībās ar Eiropu Vladimirs Putins izmanto A. Lukašenko savu draugu – huligānu, ko var uzkūdīt mums virsū. Pavasarī bijām liecinieki Krievijas militāro spēku savilkšanai Ukrainas robežu tuvumā. Vai Eiropa var piedzīvot situāciju, kad Kremlis savu draugu huligānu Lukašenko varētu izmantot, lai īstenotu militāru uzbrukumu pret Baltijas valstīm, Poliju vai Ukrainu?
Teorētiski – jā. Jo tas, ko Krievija vēlas panākt, regulāri paaugstinot militāro aktivitāti NATO robežu tuvumā un rīkojot dažādas mācības, ir – notrulināt mūsu uzmanību. Jo, ja kaut kas tiek darīts regulāri, tad var likties – tās jau tikai kārtējās Krievijas mācības! Ja Kremlis redzēs, ka NATO nav vienota un nespēj veikt atturēšanas pasākumus un ja NATO uzmanību novērsīs konflikts ar Ķīnu – kas, manuprāt, tuvāko 5 gadu laikā ir visai iespējami, - tad šis Krievijas potenciālā uzbrukuma risks paaugstinās. Lai gan šāds scenārijs ir maz ticams un visdrīzāk tā arī paliks, teorētiski tas ir iespējams.
Kurš var pateikt, kāda tieši ir Krievijas Federācijas prezidenta motivācija? Cik labi viņš tiek galā ar iekšējiem apdraudējumiem, cik daudz redz iespējas ārpusē? Kāds ir viņa galvenais plāns? Es spēju iztēloties scenāriju, kad krievu karavīri caur Baltkrieviju virzās uz Ukrainu. Ja Krievija turpinās domāt, ka Rietumi neko neuzsāks, jo tiem vajadzīga Krievija gāze, tad tas ir iespējams.
Krievija un Ķīna iepriekš organizējusi vairākas kopīgas militārās mācības, pavasarī to laikā Krievijas karavīri pat trenējās izmantot Ķīnas ekipējumu, tai skaitā arī ieroču sistēmas. Tagad redzam vērienīgas jūras mācības Klusā okeāna reģionā. Cik iespējami, ka Ķīna ar Krieviju apvienosies kopīgā aliansē pret Rietumiem?
Par iespējamo abu lielvaru ilgstošu un noturīgu savienības izveidi esmu skeptisks. Domāju, ka Ķīna Krieviju visdrīzāk saredz kā ērtu “tankštelli”, turklāt arī viņiem vajag gāzi. Tomēr pati Ķīna skatās uz Sibīriju, kā savu potenciālo teritoriju. Ķīna arī nekad nepieļaus, ka Krievija tai diktē, cik daudz Ķīnas kuģu drīkst to šķērsot caur Arktiku. Tomēr es nebūšu pārsteigts, ja valstis sadarbosies tik ilgi, kamēr tas kādai no tām būs izdevīgi.
Tas par ko es uztraucos, ka viena vai otra puse konflikta gadījumā ar Rietumiem, vai tas būs Eiropā vai Klusā okeāna reģionā, to steigsies izmantot savā labā.
Pieļauju, ka Pekina un Kremlis arī turpinās rīkot kopīgas militārās mācības kaut vai tāpēc vien, lai liktu mums raizēties un mūsu stratēģiskos lēmumus padarītu mazliet grūtākus.
Taču Ķīna un Krievija varētu apvienot spēkus cīņā pret Rietumiem.
Jā, varētu, bet jautājums – kāpēc, lai tās tā darītu? Jāpiebilst, ka šobrīd Ķīna kontrolē lielāko transporta infrastruktūru Eiropā, tas nebūtu labi, ja pēkšņi nevarētu izmantot dzelzceļu, ostas un lidostas tāpēc vien, ka Ķīna tās kontrolē. Taču slikti nodomi pret Rietumiem ir abām lielvarām, lai gan atšķiras tikai pieejas. Tieši tāpēc ir tik svarīgi, ka ASV un Eiropas sabiedrotie zina, kā neļauties mazām provokācijām un saglabāt fokusu uz lielām lietām.
Cik daudz ASV ir nepieciešams Eiropas atbalsts Ķīnas jautājumā?
No militārā viedokļa – liels atbalsts ir daudzu sabiedroto, piemēram, Francijas un Lielbritānijas Karaliskie jūras spēki. Taču nedomāju, ka jelkad ASV vērstos pie NATO, sakot – hei, nāciet palīgā! Drīzāk šeit ir nepieciešams ļoti stiprs NATO Eiropas pīlārs ar nelielu ASV klātbūtni, lai turpinātu nodrošināt veiksmīgu atturēšanas politiku pret Krieviju. Nespēju iedomāties, ka ASV aicinās palīgā, piemēram, Latvijas, Lietuvas vai Polijas karavīrus.
Bet politiskā līmenī?
Politiskā līmenī NATO nepieciešams attīstīt spēju būt stipriem arī Klusā okeāna reģionā, jo mums ir svarīgi, kas notiek Indijā, Japānā, Dienvidkorejā, Austrālijā, Filipīnās. Pat Vjetnamā, kur pirms 70 gadiem esam karojuši un izveidojuši nozīmīgu bāzi. Mums nepieciešama šī kapacitāte, kamēr Eiropas aizsardzības spējas vairāk nepieciešamas pašā Eiropā. Diplomātiski un politiski nepieciešams, ka katra NATO un arī ES dalībvalsts šajās organizācijās darbojas uz visiem 100%. Tajā pašā laikā sabiedrotajiem potenciālie drošības draudi jāuztver nopietni.
