Nespējot noregulēt aizvien gruzdošo konfliktu Austrumukrainā, nespējot pienācīgi atbildēt Baltkrievijai par tās centieniem Eiropu pārpludināt ar Tuvo Austrumu migrantiem, kā arī piekāpjoties jautājumā par pretrunīgi vērtēto “Nord Stream 2” gāzes vadu, Rietumvalstis Krievijas autoritārā prezidenta Vladimira Putina priekšā nodemonstrējušas nespēju vienoti iestāties pret viņa destruktīvajiem centieniem. Tā sarunā ar portālu “Sargs.lv” saka Eiropas politikas pētījumu centra analītiķis Edvards Lūkass. Tiesa viss nav zaudēts. Eiropa kopā ar ASV aizvien var dot prettriecienu Krievijas revizionistiskajai politikai un tās ietekmes pastiprināšanas centieniem Rietumos. Tiesa šai atbildei jāpanāk vienota nostāja, jo sitiens būs jāvērš ne tikai pa Krievijas, bet vienlaikus arī Eiropas sāpīgo vietu – enerģētiku.
Vai var apgalvot, ka Krievija šobrīd izmanto Baltkrieviju kā huligānu attiecību veidošanā ar Rietumiem? Kādi varētu būt tālākie Krievijas soļi šīs destruktīvās politikas virzībā attiecībā pret Eiropas valstīm?
Krievija šobrīd daudzējādā ziņā izmanto Baltkrieviju kā ieroci pret Eiropas savienību. Mēs nesen bijām liecinieki militārajām mācībām “Zapad 2021” un spēka demonstrācijai šo mācību laikā. Jāpiebilst, ka šīs mācības ir pat lielāks drauds Ukrainas drošībai nekā Baltijas valstīm.
Tāpat mēs redzam kā Baltkrievija par ieroci, kas vērsts pret Eiropas valstīm pārvērtusi migrāciju. Šis ierocis pret Eiropu tiek vērsts ar tiešu Krievijas svētību, ja ne pēc Krievijas iniciatīvas. Šī problēma tiešā veidā ietekmē Poliju, Lietuvu un arī Latviju. Vēl nesen mēs bijām liecinieki Baltkrievijas režīma īstenotai “Ryanair” pasažieru lidmašīnas nolaupīšanai. Šie apstākļi liek Baltkrieviju uztvert kā “mežonīgu valsti” ar nelikumīgu režīmu pie varas. Tāpat tā ir Krievijas marionete.
Turklāt, nespējot dot stingru un pārliecinošu atbildi uz Baltkrievijas radītajām problēmām, Eiropa Krievijai dod vēstījumu – dariet ko gribat, mēs uz to neatbildēsim. Šī ir nopietnākā Eiropas stratēģiskās autonomijas un aizsardzības drošības problēma. Te rodas jautājums - ja Eiropa nav spējīga tikt galā pat ar tādu izaicinājumu, kāda šobrīd ir Baltkrievija, tad ko tā spēs izdarīt, ja būs daudz lielāki stratēģiska līmeņa drošības izaicinājumi, kādus var sagādāt Krievija vai Ķīna?
Pavasarī bija situācija, kad Krievija savilka spēkus ap Ukrainu. Toreiz bija draudi par iespējamu plašu Krievijas iebrukumu. Vai ir iespējams, ka pašreizējos apstākļos Krievija konflikta eskalēšanai ar Ukrainu izmantos Baltkrievijas bruņotos spēkus?
Tas noteikti ir iespējams. Mēs aizvien redzam Krievijas spēku savilkšanu okupētajā Austrumukrainā. Par spīti visiem pamiera solījumiem, konflikts tur turpinās. Tajā iet bojā cilvēki. Tas liecina, ka situācija nav normalizējusies. Šis asiņainais konflikts atspoguļo Rietumu izgāšanos gan attiecībā uz efektīvu spiedienu, kādam bija jābūt pret Krieviju, gan attiecībā uz efektīvu palīdzību Ukrainai.
Ciešāka Krievijas un Baltkrievijas militārā sadarbība Ukrainai rada nopietnas galvassāpes. Līdz šim Ukraina Baltkrieviju uztvēra kā draudzīgu kaimiņvalsti, tāpēc Ukrainai pie Baltkrievijas robežām nav nedz savilkti spēki, nedz izveidotas aizsardzības līnijas. Turklāt jāņem arī vērā, ka Ukrainas bruņotie spēki jau tagad lielā mērā ir noslogoti valsts austrumos.
Tomēr te ir jāņem vērā, ka tieši militārie līdzekļi V. Putina arsenālā ir īstermiņa iedarbības instrumenti. Ilgtermiņa ierocis ir enerģijas piegādes. Viņš vienu dienu var nolemt izlemt nepārdot gāzi Eiropai, kā arī pārtraukt izmantot Ukrainas gāzes pārvades tīklu energo piegāžu tranzītam uz Rietumiem.
Ir nožēlojami, ka Rietumeiropa ir pieļāvusi šādu situāciju. Mums varēja būt veidota daudz efektīvāka enerģētikas politika. Mums tā bija jāveido pēc Somijas parauga, kura šajā ziņā nav tik ievainojama. Iemesls – tās lēmumi par energoapgādi iepriekš bijusī krietni pārdomātāki.
Te gan ir jāpiebilst – tieši energoresursu piegāžu jautājums var arī atturēt Krieviju.
Šovasar Vašingtonā tikās ASV un Vācijas līderi. Viens no šīs tikšanās rezultātiem bija ASV sankciju atcelšana “Nord Stream2” projektam. Tolaik abas puses izteica brīdinājumu Krievija, ka gadījumā, ja tā energopiegādes sāks izmantot kā ieroci, sekos sankcijas. Tagad tas notiek, tādējādi rodas jautājums – vai Vācija un ASV ieviesīs sankcijas?
Viens “Nord Stream2” upuriem ir Ukraina, kas tiešā veidā zaudēs tranzīta maksu par gāzes transportēšanu. Tomēr otrs upuris ir pati Vācija, jo šis cauruļvads neeksportē tikai un vienīgi Krievijas gāzi, bet līdz ar to arī Krievijas korupciju. Vācija šobrīd ir atkarīga no Krievijas energopiegādēm, taču līdz ar šo atkarību Krievija ir ieguvusi būtisku ietekmi Vācijas politikā.
Protams, es lieliski saprotu kāpēc ASV prezidenta Džo Baidena administrācija gribēja uzlabot attiecības ar Vāciju. Iepriekšējā ASV prezidenta Donalda Trampa laikā tās tiešām bija pamatīgi sabojātas un bija nekavējoties jāuzlabo. Taču šī administrācija to izdarīja nepareizā veidā. Un netieši visa politika, kas bija vērsta pret Krieviju neizrādījās pat plika graša vērta. Tie brīdinājumi, ko iepriekš izteica Ukraina, Polija un citas valstis, izrādījās patiesi. Tagad mums ir vajadzīgs veids, kā šo situāciju labot. Diemžēl te nebūs rodams viegls risinājums. Tāpat Eiropai jāatceras, ka gāzes tirgū tā nav vienīgais Krievijas klients – šodien Ķīna būtu gatava nopirkt visus Krievijas gāzes eksporta apjomus.
Rietumiem ar Krieviju ir jārunā vienoti. Te ir vajadzīga 27 Eiropas valstu vienota atbilde Krievijai. Ir skaidri jāpasaka – ja Krievija domā, ka tā varēs izmantos gāzes piegādes pārtraukumus savām savtīgajām vajadzībām, tai būs jāsaskaras ar ļoti nopietnām sekām. Viens no šādiem līdzekļiem būtu pilna mēroga Eiropas Savienības 4. energopaketes iedarbināšana. Tās prasības uzliktu daudz vairāk ierobežojumus gan Krievijas gāzes monopola eksportētājam “Gazprom”, gan tā īpašumā esošajiem maģistrālajiem cauruļvadiem. Turklāt šīs likumu paketes prasības pašā Eiropā liktu attīstīt daudz vairāk starpsavienojumu un alternatīvo piegāžu avotu, tostarp liktu veidot sašķidrinātās gāzes importa termināļus. Galu galā Eiropai vajadzētu pārvērtēt cik lietderīgas vispār ir Krievijas dabasgāzes piegādes kā tādas. Šajā gadījumā arī Krievijai būtu jāapzinās, ka, īstenojot pret Eiropu vērstu destruktīvu politiku, tai jārēķinās ar ārkārtīgi lieliem riskiem. Tomēr manas bažas ir tādas, ka nedz Eiropas Savienība, nedz ASV nav gatavas nodot šādu vēstījumu savam oponentam.
Tas nozīmē, ka arī šajā situācijā nevarēsim sagaidīt sankcijas?
Diemžēl nē. Diemžēl tie kārtējo reizi izrādījušies tikai tukši Rietumu politiķu solījumi.
Vai šāda liekulīga Rietumu attieksme nemainīs Ukrainas sabiedrības uzsākto kursu uz Rietumiem?
Ja runājam par Rietumu solījumiem, tad Ukrainas iedzīvotājiem ir pamats justies pieviltiem un sarūgtinātiem. Vienlaikus viņiem ir pamats būt sarūgtinātiem arī ar pašu politiķu veikumu. Mēs Rietumos nevaram mīlēt vairāk Ukrainas iedzīvotājus, kā to vajadzētu darīt pašiem Ukrainas politiķiem. Tomēr mēs jau gadiem ilgi redzam, kā tie pieviļ Ukrainas iedzīvotāju uzticību. Šī pašu tautas pievilšana izpaudusies gan Ukrainas enerģētikas politikā, gan korupcijas problēmās vai likuma varas ieviešanā. Ir svarīgi, lai mēs Ukrainu nenostādītu maza bērna lomā. Galu galā Ukrainas sabiedrība pati ir spējīga daudz izdarīt un jau ir daudz paveikusi. Vienlaikus šajā procesā mēs varam sniegt Ukrainai atbalstu. Pirmkārt - jādetoksificē Ukrainas un ASV attiecības, kas pilnīgi nožēlojamas kļuva prezidenta D. Trampa administrācijas laikā. Te nu taisnības labad jāsaka, ka arī Dž. Baidena administrācija šajā ziņā neko daudz nav izdarījusi, jo tas, kā Baltais nams vēl nesen izturējās pret Ukraians prezidentu Volodimiru Zelenski, nebija nedz labi, nedz pareizi.
Es labprāt redzētu, ka Ukraina daudz vairāk palīdzētu gan ASV gan Eiropa . Taču tas, vai Ukraina grib nodrošināt savu brīvību, suverenitāti un demokrātiju, ir Ukrainas sabiedrības jautājums. Šobrīd Ukraina izvēlējusies tieši šādu ģeopolitisko orientāciju. Tomēr tā nav nav pašpietiekama un mums tā ir jāatbalsta.
Pēc mācībām “Zapad 2021” Baltkrievijā palika Krievijas militārais aprīkojums un karavīri, kas bija slēpta spēku izvietošana. Kāpēc NATO vēl aizvien kautrējas izvietot papildus vienības Baltijā un Polijā, lai pastiprinātu atturēšanu?
NATO šobrīd strādā pie jaunā stratēģiskā ietvara. Saistībā ar to ir daudz jaunu pārdomu. Tomēr te jāsaka, ka šis process ir lēnāks, nekā gribētos.
Šajā procesā destruktīvu lomu diemžēl spēlē Francija. Sabiedroto attiecības, īpaši starp Franciju un ASV, būtiski sabojājis arī nesenais zemūdeņu piegādes darījums Austrālijai, kura pēdējā brīdī atteicās no Francijas piedāvātajām zemūdenēm, bet izvēlējās ASV tehnoloģijas.
NATO lēmumu pieņemšana ir spēcīga, taču tā ir pārāk lēna. Tālab mums ir jāstrādā vairāk uz ārpus alianses esošiem militārās sadarbības formātiem. Te labs piemērs ir Apvienotie ekspedīcijas spēki (JEF), ko vada Lielbritānija, vai arī Ziemeļvalstu militārā sadarbība. Citiem vārdiem, mēs nevaram gaidīt, kad izčammāsies lielā birokrātija. Tā vietā mums ir jārīkojas pašiem un tas jādara visai ātri.
