Ja Krievija pēdējo 30 gadu laikā nekautrējās izmantot energopiegādes kā ieroci savu politisko interešu sasniegšanai Centrālajā un Austrumeiropā, tad šoruden šis ierocis tika vērsts pret līdz šim uzticamākajiem Kremļa energoresursu patērētājiem – Rietumeiropu. Iemesls šādai rīcībai ir pretrunīgi vērtētā gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” lēnais sertifikācijas process, ar ko neapmierināts ir Kremlis un kuru par bīstamu uzskata Centrālās un Austrumeiropas valstis. Lai gan vēl nesen viena no projektā iesaistītajām valstīm – Vācija spēja panākt ASV noteikto sankciju atcelšanu “Nord Stream 2” attīstītājiem, kam sekoja Krievijas uzsāktā triecientempa celtniecība, lai gāzes vadu pabeigtu, apgalvot, ka tas tiks izmantots gāzes tranzītam, nevar. Sarunā ar “Sargs.lv” domnīcas “Atlantic Council” pētnieks, profesors Alans Railijs uzsver – šis projekts ir pretrunā ar virkni Eiropas enerģētikas likumdošanas aktu. Vēl jo vairāk – pašas Krievijas mērķis caur to ir graut likuma varu Eiropas Savienībā. Ja šim projektam tiks dota sertifikācija, jebkura ES dalībvalsts, kuras intereses šajā gadījumā tiks aizskartas, varēs vērsties ES tiesā, kuras spriedums, visticamāk, būs labvēlīgs nevis Vācijai vai Krievijai, bet gan iesniedzējvalstij.
Vai var apgalvot, ka Krievija šobrīd enerģijas piegādes Eiropai jau izmanto kā politiskās ietekmes ieroci un kādas izmaiņas no ģeopolitiskā viedokļa Austrumeiropai un pašai Vācijai nesīs pretrunīgi vērtētā gāzes cauruļvada “Nord Stream 2”iedarbināšana?
Par spīti šai vienošanās būtībai, kas atbrīvoja no ASV sankcijām “Nord Stream 2” projektu, atslēga uz tā iedarbināšanu aizvien nav Vācijas rokās, jo tā sertifikācijai nepieciešamo regulējumu nosaka Eiropas Savienības likumdošana. Tas nozīmē, ka jau šobrīd ir virkne juridisko šķēršļu, kas traucē pabeigt tā sertifikāciju. Pirmkārt, šo cauruļvadu jāsertificē Vācijas energotirgus regulatoram. Tā sertifikācija veicama, vadoties pēc ES likumdošanas normām.
Par spīti šai vienošanās būtībai, kas atbrīvoja no ASV sankcijām “Nord Stream 2” projektu, atslēga uz tā iedarbināšanu aizvien nav Vācijas rokās, jo tā sertifikācijai nepieciešamo regulējumu nosaka Eiropas Savienības likumdošana. Tas nozīmē, ka jau šobrīd ir virkne juridisko šķēršļu, kas traucē pabeigt tā sertifikāciju. Pirmkārt, šo cauruļvadu jāsertificē Vācijas energotirgus regulatoram. Tā sertifikācija veicama, vadoties pēc ES likumdošanas normām.
Arī paša “Nord Stream 2” projekta pamatā ir fundamentālas juridiskas problēmas. Eiropas Savienības enerģētikas likumdošana paredz, ka gāzes tarifiem ir patiesi jāatspoguļo visas komponentes, tostarp arī tās, kas saistās ar cauruļvada uzturēšanu. Salīdzinot ar esošo Ukrainas gāzes tranzīta sistēmu vai no Krievijas caur Poliju izbūvēto “Yamal” cauruļvadu, “Nord Stream 2” ekspluatācijas izmaksas ir krietni augstākas.
Otrā problēma - šis gāzes vads pieder uzņēmumam “Nord Stream 2” ,kura īpašnieki ir Krievijas gāzes monopoluzņēmums “Gazprom”. Tas neatbilst Eiropas Savienības gāzes tirgus regulējumam, kas paredz, ka gadījumos, kad piegādātājs ir arī infrastruktūras īpašnieks, jābūt izvērtējumam par potenciālajiem piegāžu drošības draudiem, attiecīgi lemjot, vai šāda sertifikācija maz ir iespējama.
Treškārt, Eiropas Savienības enerģētikas nozares likumdošana jau paredz, ka infrastruktūra, šajā gadījumā cauruļvads, nedrīkst piederēt gāzes eksportētājam, kas veic tiešās gāzes piegādes. Vēl jo vairāk – šāda veida infrastruktūras turētājam ir jāgarantē piekļuve gāzes cauruļvadam arī trešajām pusēm. To, dabīgi, “Gazprom” nevēlas.
Šīs problēmas aizvien nav atrisinātas. Tāpēc ne tikai Polijai, bet arī pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir pilnas tiesības vērsties ES tiesā, apstrīdot šī projekta sertifikācijas likumību. Turklāt, ņemot vērā, ka Vācijai ir jāievēro Eiropas Savienības tiesību normas, Polija var vēsties arī Vācijas nacionālajās tiesās, apstrīdot šī projekta likumiskos pamatus.
Taču apkures sezona ir sākusies un gāzes rezervju Eiropas Savienības valstu krātuvēs ir ārkārtīgi maz…
Eiropas Savienības gāzes krātuvēs šobrīd ir tikai apmēram viena trešdaļa no tiem gāzes apjomiem, kādi tajās šajā laikā bijuši pēdējo piecu gadu vidējā apmērā. Arī gāzes plūsma no Krievijas apsīkusi par 20%. Vācijas gāzes krātuves šajā laikā pat ir tukšākas nekā Eiropas vidējais rādītājs. Šie faktori padara Eiropu īpaši ievainojamu.
Vai pie augstajām gāzes cenām ir vainojami Krievijas centieni padarīt enerģijas piegādes par politiskās ietekmes ieroci?
Protams, ka ir virkne faktoru, kas ietekmē to, kāpēc gāzes cenas ir tik augstas. Piemēram, Ķīnā ir augsts pieprasījums pēc dabasgāzes, jo pērn ieilgušās ziemas dēļ un valsts uzsāktā kursa oglekļa emisiju mazināšanai dēļ audzis gāzes pieprasījums. Savukārt Krievijas konkurentam globālajā gāzes tirgū - ASV ir ierobežota sašķidrinātās dabas gāzes eksporta kapacitāte. Tuvākajā laikā ASV nav plānota gāzes sašķidrināšanas jaudu palielināšana, kas tirgos spētu radīt lielāku piedāvājumu.
Kā situācija attīstīsies? Te ir iespējami dažādi scenāriji. Iespējams, Krievija šobrīd ir pārvērtējusi savu starptautisko darbību. Jāatgādina, ka kopš PSRS sabrukuma tā allaž izmantojusi energopiegādes kā politiskās ietekmes ieroci, kas bijis vērsts pret bijušajām PSRS un Austrumeiropas valstīm. Vienlaikus Krievija nekad un ne pie kādiem apstākļiem energopiegādes kā ieroci neizmantoja pret Rietumeiropas valstīm.
Šobrīd īstenotā politika ir degradējusi Kremļa kā energopiegāžu partnera uzticamību Rietumos, jo ar šādu rīcību Krievija vērsusies ne tikai pret patērētājiem Latvijā, Lietuvā, Polijā vai Ungārijā, bet arī pret francūžiem, vāciešiem, itāļiem un spāņiem. Šāda rīcība mainījusi arī šo pilsoņu attieksmi pret Krieviju.
Lai gan maz ticams, ka Krievija šajos jautājumos piekāpsies, tas ir bīstami pašai Krievijai, jo Eiropas Savienība ir pietiekami bagāta un liela, lai nepieļautu šādu attieksmi. Ja es būtu “Gazprom” enerģētikas stratēģijas nodaļas vadītājs, es ietu uz Kremli un teiktu: “Vladimir Vladimirovič, mums tomēr vajadzētu piekāpties eiropiešiem, jo brīdī, kad Emanuels Makrons netiks galā ar enerģijas cenu izraisītajiem protestiem Parīzes ielās un kad šādi protesti parādīsies Itālijā, Spānijā un citviet, eiropieši apvienosies un par šo nodarījumu vienkārši mums pārbrauks pāri ar ceļa rulli”.
Tomēr vērā ņemams ir fakts, ka šajā gadījumā Kremlis ir atkāpies no pēdējos 30 gados izmantotās stratēģijas – vērst enerģētikas ieroci pret Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm, liekot mierā Rietumeiropas valstu patērētājus. Šī rīcība Krievijai jau drīzumā radīs sāpīgo bumeranga efektu.
Turklāt šajā situācijā, runājot par “Nord Stream 2” nākotni, jāsaka, ka Krievijas pozīcijas pasliktina iepriekš nosauktās juridiskās problēmas un neatbilstības Eiropas Savienības tiesību aktu būtībai. Mans pieņēmums ir tāds, ka gadījumā ja šis jautājums nonāks līdz Eiropas Savienības tiesai, Krievija zaudēs visus juridiskos strīdus. Tādējādi ir grūti saprast, kādu labumu Krievija cer gūt no šādas rīcības.
Tomēr jāatceras, ka šis projekts kopš sākta gala ir bijis ļoti politizēts. Cik neatkarīga spēs būt Eiropas Savienības tiesa, izskatot iespējamo strīdu par projekta neatbilstībām Eiropas vienotajai likumdošanai?
Esmu diezgan pārliecināts, ka Luksemburgā, kur atrodas Eiropas Savienības tiesa, tās tiesneši ir pasargāti no jebkura ārēja spiediena. Tāpēc es neuztrauktos par šādas tiesvedības objektivitāti.
Šie argumenti vedina domāt, ka tiesāšanās gadījumā Eiropas Savienības tiesa “Nord Stream 2” gadījumā varētu pieņemt ļoti stingru lēmumu ne tikai pret pašu projektu, bet arī attiecībā pret Krievijas un Vācijas politiku šajā jautājumā. Šis tiesas lēmums vairs nebūs saistīts tikai un vienīgi ar “Nord Stream2”. Tā būs skaidra atbilde par to, vai Eiropas Savienībā ir vai nav jāievēro likuma vara.
Iepriekš Vācijas un ASV slēgtā vienošanās par ASV noteikto sankciju atcelšanu “Nord Stream 2” projekta attīstītājiem, noteica, ka gadījumā, ja Krievija enerģijas piegādes izmantos kā ieroci pret Ukrainu vai kādu citu Eiropas Savienības valsti, ASV un Vācija nekavējoties noteiks Krievijai jaunas sankcijas. Šobrīd enerģētika tiek izmantota kā ierocis. Tas liek uzdot jautājumu – vai šādas sankcijas tiks noteiktas?
Šis jautājums tomēr jāskata no cita leņķa, domājot, ko darīt šoziem un ko darīt tālāk. Ja Ķīnas ekonomika augs lēnāk nekā paredzēts, tas varētu mazināt globālo pieprasījumu pēc sašķidrinātās dabasgāzes. Līdz ar to daļa šo kravu varētu plūst uz Eiropu. Šis apstāklis daļēji risinātu problēmas. Tomēr apgalvot, ka šo ziemu mēs nevarēsim pārdzīvot, būtu nepareizi. Eiropas valstis aizvien var iedarbināt pirms neilga laika slēgtās ogļu stacijas un atomelektrostacijas.
Tomēr pēc šīs ziemas jādomā, ko darīt tālāk, turklāt īsā un vidējā termiņā. Manuprāt, viens no risinājumiem būtu sadarbības stiprināšana ar ASV, kuras rīcībā ir lieli dabasgāzes krājumi.
Lai paskaidrotu ASV un Eiropas gāzes cenu atšķirību, es Eiropā ierastās 1000 gāzes kubikmetru vienības vietā lietošu citu apzīmējumu – cenu par vienu miljonu britu termālajām vienībām (MBTU).
Pašlaik gāzes cena par vienu MBTU ASV ir seši ASV dolāri. Eiropā attiecīgā daudzuma cena ir 30 ASV dolāri, bet Āzijā - 56 ASV dolāri. Tas ir iemesls, kāpēc praktiski visas sašķidrinātās dabasgāzes kravas tiek novirzītas uz Āzijas tirgu, atstājot Eiropu bez gāzes.
Iemesls, kāpēc Eiropas un ASV cenu atšķirības ir tik lielas, slēpjas faktā, ka ASV rīcībā ir lielas dabas gāzes rezerves gan konvencionālajās atradnēs, gan tā sauktajās slānekļa gāzes atradnēs. Ja ASV energoresursu tirgū turpināsies pašreizējās tendences, proti, cenu kritums, tad nākamgad cena par vienu MBTU būs divu dolāru apmērā. Citiem vārdiem sakot, ASV būs valsts ar viszemākajām gāzes cenām pasaulē, kas nenoliedzami pozitīvi ietekmēs tās ekonomikas attīstību.
Manuprāt, šādas partnerības veidošana ar ASV būtu labs īsa un vidēja termiņa risinājums, kas garantētu drošas enerģijas piegādes Eiropai. Turklāt, ja Eiropas energouzņēmumi iegādātos daļas ASV gāzes eksporta uzņēmumos, šo piegāžu cena būtu visai izdevīga.
Bet ko darīt ilgtermiņā – pārslēgties uz zaļo enerģiju? Zinu, ka tieši no šī scenārija visvairāk baidās Kremlī?
Jā un nē. Protams, ilgtermiņā ir jāmazina fosilo energoresursu izmantošana, taču ar to vien nebūs līdzēts. Piemēra pēc varu minēt Eiropas kopējo elektroenerģijas ražošanas jaudu 2019. gadā. Summāri tā bija 250 gigavati (gW), ietverot gan atjaunojamo resursu radīto elektroenerģiju, gan termoelektrostaciju un atomelektrostaciju saražoto. Tomēr problēma ir tā, ka šajos ciparos mēs redzam ražošanas jaudu. Savukārt, ja paskatāmies uz izmantošanu, tad no visa saražotā elektroenerģijas apjoma, ko aizvien nevaram uzkrāt, reāli izmantoti ir tikai 19%.
Jāatceras, ka par spīti visiem centieniem vairot zaļās enerģijas izmantošanu, tā nav pastāvīga, turklāt, lai to piegādātu patērētājiem, ir jābalansē pati tīkla darbība. Tādējādi, lai arī mēs palielināsim zaļās enerģijas apjomu, mums ir jāspēj nodrošināt ikdienas patēriņš. Protams, problēma slēpjas apstāklī, ka mēs ražojam pārāk daudz, bet patērējam ļoti maz. To nākotnē varētu palīdzēt atrisināt elektroenerģijas uzglabāšanas jaudu attīstība, piemēram, akumulatoru parki. Es domāju, ka šādas tehnoloģiskās mums pavērs ceļu daudz efektīvākai saražotās enerģijas izmantošanai. Pat ja mēs varēsim kāpināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, mēs uz to simtprocentīgi paļauties nevarēsim. Mēs esam uz enerģiju balstīta sabiedrībai, kuras piegādēm jābūt pastāvīgām.
Vēl jo vairāk – nākotnē elektroenerģijas patēriņš tikai pieaugs, ko prasīs pieaugošā elektromobiļu izmantošana. Visas indikācijas liecina, ka jau 2025. gadā elektromobiļu bateriju un ar to saistīto transportlīdzekļu cenas ievērojami saruks, kļūstot konkurētspējīgas ar konvencionālo dzinēju tehnoloģijām. Kad tas notiks, mēs samazināsim fosilās degvielas izmantošanu, pilsētas kļūs tīrākas un arī klusākas. Turklāt cilvēki iegūs, jo elektromobiļu ekspluatācijas izdevumi ir mazāki. Problēma gan ir tā, ka šo mašīnu darbināšanai vajadzēs vairāk strāvas. Tāpēc te vienīgais risinājums tuvāko gadu laikā būs kodolenerģija.
Jāteic, ka arī kodolenerģijas jautājumā Krievija ir liels tirgus spēlētājs…
Krievijas nelaime ir tā, ka tā ar savu rīcību ir sadedzinājusi tiltus. Šķiet, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot vienīgi Ungāriju, diez vai būs gatavas iesaistīties jaunu atomelektrostaciju kopprojektos ar Krieviju. Turklāt šāda attieksme vairumā Eiropas valstu ir Krievijas līdzšinējās uzvedības dēļ, jo īpaši ņemot vērā neseno pieredzi ar dabasgāzes piegādēm.
Cik lielā mērā šobrīd Eiropas vadošās valsts – Vācijas politika ir atkarīga no Krievijas energokompānijām un pašreizējiem Kremļa saimniekiem?
Šis jautājums jāskatās ilgtermiņa Krievijas un Vācijas attiecību kontekstā, ņemot vērā Vācijas vainas apziņu par Otrā pasaules kara izraisīšanu, Vācijas sabiedrības psiholoģisko traumu, ko nesa traģiskais zaudējums Staļingradas kaujā, kā arī periodu pēc Otrā pasaules kara, kad kanclera Villija Branta vadībā tika virzīta tā sauktā “Ostpolitik”. Šī koncepta pamatā ir centieni veidot labas attiecības ar Krieviju. Pēckara gados Rietumvācija šo politiku centās prioritizēt iepretim citai politikai. Taču mūsdienu apstākļos tās pielietošana attiecības ar Krieviju padara problemātiskas.
Es pat teiktu vairāk – ja Aukstā kara gados Villijs Brants sev pretim būtu redzējis šādu Krieviju, diez vai viņš censtos īstenot “Ostpolitik”. Viņš drīzāk dubultotu Bundesvēra skaitlisko sastāvu. Tomēr mūsdienu Vācijas politiskās elites problēma ir tā, ka tā aizvien ir iesprūdusi šajā domāšanā.
Tomēr, kā norādīja Igaunijas eksprezidents Tomass Henriks Ilvess, Eiropas Savienības “veco valstu” politisko elišu “Šrēderizācija” turpinās…
Tā ir visas Eiropas problēma. Un Krievija to izmanto! Es šajā gadījumā pat piekristu visiem bijušajiem Eiropas valstu vadošajiem politiķiem maksāt premjerministra cienīgu atalgojumu visu atlikušo mūžu, taču ar likumā nostiprinātu atrunu, ka viņi nedrīkstētu ieņemt amatus nevienā privātā vai citai valstij piederošā kompānijā.
Jāsaprot, ka šiem cilvēkiem aizvien ir ietekme, kontakti un skaidri mehānismi, kā panākt vēlamo rezultātu. Manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā Eiropas valstis sevi varētu pasargāt no draudiem, ko varētu izraisīt šādu politiķu nonākšana nedraudzīgu valstu uzņēmumu vadībā. Šādi mēs varam novērst krietni vairāk potenciāli bīstamu darbību veikšanu pret Eiropu.